Tad pēkšņi:
— Es taču jums, nelaimīgā, teicu, ka zvana! — viņa dusmās iesaucās.
Un šoreiz patiesi visbiezākās ausis nevarēja noliegt nepārprotamo
uzaicinājumu no āra. Spēcīgi raustītais zvans drebēja savā ietverē, jo ārā stāvētājs to rāva vismaz kādas divpadsmit reizes pēc kārtas.
Pie šīm skaņām, kamēr vecā skrēja priekšistabā atvērt, viņas kundze, veikla kā vāvere, savāca uz galda izkaisītās vēstules un papīrus, iesvieda tos kādā atvilknē, tad, pametusi skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, vai viss kārtībā, viņa apsēdās uz dīvāna, pieņemdama pazemīgu pozu — kā cilvēks, kurš savās ciešanās padevīgi ļaujas liktenim.
Tomēr mums jāsteidz piebilst, ka tikai viņas ķermenis palika mierā, bet uzmanīgā un vērīgā acs cicši raudzījās spogulī, kurā varēja redzēt āra durvis un modra auss gatavojās uztvert katru mazāko skaņu.
Pieteicēja atvēra durvis un priekšnamā bija dzirdamas balsis.
Tad kāds vijīgā un skaidrā, noteiktā balsī izteica sekojošos vārdus:
— Vai še dzīvo grāfiene Lamota kundze?
— Grāfienes kundze Lamota Valuā? — pārprasīja vecā.
— Jā, tā pati, labo kundzīt. Vai Lamota kundze ir mājās?
— Jā, kundze ir pārāk sagurusi, lai izietu.
Kamēr pie durvīm notika šī saruna, no kuras šķietamā slimniece nabija palaidusi garām nevienu vārdu, viņa, spogulī skatīdamās, bija pamanījusi, ka runātāja ir kāda dāma un ka, pēc visa spriežot, tā piederēja pie labākās sabiedrības.
Tūdaļ viņa atstāja dīvānu un apsēdās atzveltnes krēslā, viešņai atstādama godavietu.
Pārmainot vietu, viņa neredzēja, ka viešņa bija pagriezusies pret kādu citu personu uz trepēm un tcica:
— Jūs, kundze, varat ienākt, tas ir še.
Durvis aizvērās un abas dāmas, kuras mēs redzējām prasām pēc Sentkloda ielas, ienāca pie grāfienes Lomotas Valuā.
— Ko es varu pieteikt grāfienes kundzei? — ziņkārīgi apjautājās Klotilde, vienlaikus paceldama sveci tuvāk abu sieviešu sejai.
— Pieteiciet kādu dāmu no Labo darbu komitejas, — atbildēja vecākā.
— No Parīzes?
— Nē, no Versaļas.
Klotilde atgriezās pie savas kundzes. Abas svešās dāmas tai sekoja un iegāja apgaismotajā istabā, kur Zanna Valuā smagi piecēlās no sava atzveltnes krēsla, lai pieklājīgi apsveiktu abas viešņas.
Klotilde pabīdīja tuvāk abus pārējos krēslus, lai viešņām būtu kur apsēsties un, gudri vilcinādamās, lēni atkāpās priekšistabā, pēc kā varēja spriest, ka viņa aiz durvīm katrā ziņā noklausīsies dāmu sarunu.
III
ŽANNA LAMOTA VALUĀ
Kad Zanna Lamota varēja droši pacelt acis, viņas pirmais darbs bija pārliecināties, ar ko viņai ir darīšana.
Kā mēs jau sacījām, vecākai dāmai varēja būt trīsdesmit vai trīsdesmit divi gadi. Nenoliedzami tā bija skaista sieviete, kaut gan viņas vaibsti pauda zināmu augstprātību. Tāpēc viņas seja zaudēja labu tiesu no sava dabiski maigā daiļuma. Tāds vismaz bija Zannas spriedums, cik nu tā vienā acu uzmetienā bija paguvusi novērtēt savas viešņa izskatu.
Un patiesi, izvēlēdamā labāk atzveltnes krēslu nekā dīvānu, viņa apsēdās istabas kaktā, tālāk no lampas un pārvilka pāri galvai vatēto tafta kapuci, tā kā viņas seja palika ēnā. Bet viņa tik cienīgi turēja galvu un acu skats bija tik dedzīgs un možs, ka neskatoties uz sīkumiem, visa tās būtība norādīja — viņa pieder ne vien pie labas, bet arī pie dižciltīgas dzimtas.
Viņas pavadone, kas bija mazāk bailīga no atklātības, kaut gan bija četrus vai piecus gadus jaunāka par savu draudzeni, nemaz nedomāja slēpt savu izcilo daiļumu.
Kā pēc ādas krāsas svaiguma, tā arī pēc vaibstu samēra tā patiesi bija brīnišķa seja. Atpakaļ atvirzītais matu frizējums ļāva saskatīt lielisko sejas profilu, divas lielas, mierīgas acis bija tik dzidri zilas, ka caur tām, likās, varēja ieskatīties visdziļākajā dzīlē. Mazajai mutītei lūpu graciozais loks piešķīra atklātības izteiksmi, bet etiķete un audzināšana bija tām iemācījusi diskrētumu. Deguns bija tik pareizi veidots, ka tam nekādā ziņā nebūtu vajadzējis apskaust Mediči Venēru. To visu Zanna bija paguvusi aptvert ar vienu skatienu. Ļaujot skatienam slīdēt vēl tālāk, grāfiene ievēroja, ka jaunākajai dāmai bija tievāks un vijīgāks viducis nekā
viņas vecākai biedrenei, pilnīgāks krūšu veidojums, tikpat labi koptas, smalkas un daiļas rokas.
To visu Zanna Valuā bija paguvusi ievērot dažās sekundēs, tas ir, īsākā laika sprīdī, nekā bija vajadzīgs, mums šo visu uzrakstot. Tad viņa maigā balsī prasīja, kāds labvēlīgs gadījums viņu aplaimojis ar šo dāmu apciemojumu.
Abas viešņas saskatījās, un kad vecākā bija pamājusi jaunākajai, tā iesāka:
— Kundze, jūs esat precējusies, vai nav taisnība?
— Man ir tas gods būt ļoti cienījamā muižnieka grāfa Lamota sievai.
— Nu, lūk, mēs, grāfienes kundze, mēs esam no Labo darbu komitejas valdes. Attiecībā uz jums, mums nāca zināmi daži apstākļi, kas mūs ļoti ieinteresēja. Sakarā ar to mēs par jums un jūsu stāvokli gribējām uzzināt kaut ko tuvāk.
Pirms atbildēt, Zanna mazliet padomāja.
— Cienītās dāmas, — viņa teica, ievērodama otrās viešņas vēso atturību, — še jūs redzat Indriķi III, mana vectēva brāli, jo, kā tas jums, bez šaubām, ir jau zināms, manās dzīslās tek Valuā asinis.
Un uzlūkodama savas viešņas ar īpatnēju, cienības pilnu pazemību, viņa gaidīja tālākus jautājumus.
— Kundze, — dziļā krūšu balsī ierunājās vecākā, — vai tas taisnība, ka jūsu mātes kundze esot bijusi vārtniece kādā Fontetu ģimenē, kas atrodas blakus Barsirsēnai?
Zanna nosarka, bet tūdaļ atbildēja:
— Jā, kundze, tā ir taisnība, mana māte patiesi bija šinī namā vārtniece.
— Ak, — noteica jautātāja.
— Tā kā Marija Zosela, mana māte, bija ļoti skaista sieviete, mans tēvs viņā iemīlējās un to apprecēja. Tas ir mans tēvs, kas bija no dižciltīgajiem, jo viņš piederēja pie Senremī Valuā dzimtas, kas ir senāk valdījušo Valuā tieši pēcnācēji.
— Bet kā jūs, kundze, esat nokļuvusi tik neapskaužamā stāvoklī? — turpināja jautāt vecākā.
— Ak, tas ir viegli saprotams.
— Es klausos.
— Jums droši vien būs zināms, ka līdz ar Indriķa IV uzkāpšanu tronī, karaļkronis no Valuā dzimtas nonāca Burbonu rokās. Tomēr panīkusi dzimta vēl varēja uzrādīt dažas atvases, kas, kaut arī nenozīmīgas, neapšaubāmi, bija cēlušās no tā paša celma, kā tie četri brāļi, kas visi tik liktenīgā kārtā gāja bojā.
Abas dāmas pamāja ar galvu, ka viņām šis fakts ir zināms.
— Un tā, lūk, — turpināja Zanna, — Valuā nama atvases, neskatoties uz savu neievērojamo stāvokli, tomēr baidījās modināt valdošā karaļnama neuzticību un tāpēc mainīja savu vārdu no Valuā uz Remī, kas bija aizgūts no kāda novada. Zem šī vārda tad arī, sākot ar Ludviķi XIII, turpinās viņa ģenealoģija līdz priekšpēdējam Valuā, manam vēctēvam, kas, redzēdams, ka valdošais nams ir nostiprinājies, bet vecais zars — aizmirsts, domāja, ka viņam vairs nav nekādas vajadzības slēpt savu slaveno vārdu, kas bija viņa vienīgā dzimtsticsiba. Tāpēc viņš atkal pieņēma Valuā vārdu un lepojās ar to, dzīvodams savā nabadzībā tālā provinces kaktā, bet Francijas galmā navienam pat prātā nenāca, ka ārpus troņa mirdzuma dzīvo kāds seno Francijas karaļu pēctecis, kura senči, ja arī nebija slavenākie, tad tomēr visnelaimīgākie valdnieki.