— Un kas tā par varmācību, juvelieru kungi? Vai te kāds jums ir kaut ko parādā? — iekliedzās kardināls, viņus ieraudzīdams.
Tāds tonis lika šausmās nodrebēt abiem kompanjoniem.
— Vai tik neatkārtosies tie paši skati? — teica Bēmcrs, caur pieri lūkodamies uz savu biedru.
— O, nē, nē! — pēdējais atbildēja, sakārtodams parūku ar ļoti kareivisku rokas kustību, — cs esmu sagatavojies visiem uzbrukumiem.
Un viņš paspēra gandrīz vai draudīgu soli, kamēr Bēmcrs, kā jau gudrākais, palika iepakaļ.
Kardināls domāja, ka viņi ir traki, un skaidri to pateica.
— Monsicur, — tcica izmisušais Bēmcrs, pārtraukdams katru balsienu ar nopūtu, — esat taisnīgs, esat žēlsirdīgs! Aiztaupiet mums dusmas, un ncliccict izrādīt nccicnību pret lielāko un slavenāko princi!
— Kungi, neesat ārprātīgi, tad jūs izsviedīs pa logu, — tcica kardināls,— ja jūs esat traki, tad jūs gluži vienkārši izvedīs ārā. Izvēlaties!
— Monsicur, — mēs neesam ārprātīgi, mēs esam apzagti.
— Bet kas man par daļu, — atsāka monsicur Roāns. — Es neesmu policijas priekšnieks.
— Bet kaklarota bija jūsu rokās, monsicur, — šņukstēdams tcica Bēmcrs. — Jums tas būs jāpliccina tiesā, monsicur…
— Man bija kaklarota? — tcica princis. — Tātad tā ir nozagta!
— Jā, monsicur.
— Nu labi! Ko saka karaliene? — iesaucās kardināls, ieinteresēdamies par šo lietu.
— Karaliene mūs atsūtīja pie jums.
— Tas ir ļoti patīkami no Viņas Majestātes puses. Bet ko cs varu darīt, mani mīļie?
— Jūs varat visu, monsicur-, jūs varat pateikt, kas ar to notika.
— Es?
— Bez šaubām.
— Bet, dārgais monsicur Bēmer, tā jūs varētu runāt ar mani tad, ja es piederētu zagļu bandai, kas paņēma karalienes kaklarotu.
— Šo kaklarotu nenozaga no karalienes.
— Bet no kā? Ak, Dievs!
— Karaliene saka, ka tā nebija viņas īpašumā.
— Kā, viņa noliedz! — stomīdamies tcica kardināls. — Jums taču ir viņas paraksts.
— Karaliene apgalvo, ka paraksts ir viltots.
— Pietiek taču! — iesaucās kardināls. — Jūs gluži vienkārši esiet zaudējuši saprašanu.
— Vai tas tiesa, ka viltots? — Bēmcrs apvaicājās Bosāndžam, kas atbildēja, trīsreiz pamādams ar galvu.
— Karaliene nenoliedza, — tcica kardināls, — tāpēc, ka pie viņas, kāds jau bija, kad jūs runājāt.
— Neviena, monsicur, bet tas nav viss.
— Kas tad vēl?
— Karaliene nc tikai uzstāj, ka paraksts ir viltots; viņa parādīja mūsu kvīti, kura apliecina, ka mēs kaklarotu dabūjām atpakaļ īpašumā.
— Jūsu kvīti, — tcica kardināls. — Un kvīts?
Viltota, tāpat kā pirmā, kardināla kungs, jūs to ļoti labi zināt.
— Viltota… abas viltotas… Un jūs sakāt, ka cs labi zinu?
— Noteikti, ja jūs atbraucāt apstiprināt to, ko mums tcica Lamota kundze. Jo jūs zinājāt labi, ka mēs pārdevām kaklarotu un ka tā bija karalienes rokās.
— Tās, — tcica kardināls, pārvilkdams ar roku pierei, — man šķiet, ir ļoti nopietnas lietas. Mazliet aprunāsimies!
— Jā, monsicur.
— Vispirms — kaklarotas pirkums, ko cs izdarīju uz Viņas Majestātes rēķina, par ko iemaksāju divsimt piecdesmit tūkstošus livru.
— Tas tiesa, monsicur.
— Pēc tam pirkumu apliecināja ar karalienes parakstu, uz viņas noteikumiem; vismaz tā jūs man teicāt.
— Ar viņas parakstu… Jūs sakāt, ka tas ir karalienes paraksts, vai ne, monsicurl
— Parādiet man!
— Lūk!
Juvelieri izvilka vēstuli no kabatas portfeļa. Kardināls paskatījās tanī…
— Tiešām, — viņš iesaucās… jūs esat kā bērni… Francijas Marija Antuancte… Vai tad karaliene nav Austrijas nama meita? Jūs esat apzagti: rokraksts un paraksts ir viltoti!
— Tad, — ārkārtīgi satraukti iesaucās juvelieri, — Lamota kundzei ir jāzina zaglis un viltotājs?
Šā apgalvojuma patiesīgums pārsteidza kardinālu.
— Pasauksim Lamota kundzi, — uztraukts viņš teica.
Un viņš pazvanīja, kā bija to jau darījusi karaliene.
Kardināla ļaudis metās meklēt Zannu, kuras kariete nevarēja būt tālu. Pa to laiku Bēmcrs un Bosāndžs, pieķērušies karalienes solījumam kā slīcēji pie salmiņa, nemitīgi atkārtoja:
— Kur ir kaklarota? Kur ir kaklarota?
— Jūs mani padarīsit kurlu, — dusmīgi tcica kardināls. — Vai es varu zināt, kur ir kaklarota? Es pats to nodevu karalienei, vairāk cs nekā nezinu.
— Kaklarota! Kaklarota! — atkārtoja abi tirgotāji.
— Kungi, tas neattiecas uz mani, — pacietību zaudējis, atkārtoja kardināls, gatavs izmest abus kreditorus pa durvīm.
— Grāfiene Lamota mūs ir pazudinājusi! — kliedza Bēmcrs un Bosāndžs, aizsmakuši no izmisuma. — Lamota kundzei ir tāds godīgums, ka es noliedzu viņu turēt aizdomās, ja negribat tikt sodīti ar nāvi manā pilī.
— Galu galā taču ir kāds vainīgs, — tcica Bēmcrs raudulīgā tonī. — Viltojumi taču ir kādu roku darbs?
— Es taču neesmu to izdarījis, — lepni teica monsicur Roāns.
— Nekādā ziņā, monsicur, to mēs negribam teikt.
— Un ko tad jūs no manis gribat?
— Paskaidrojumus, monsicur, Dieva vārdā!
— Uzgaidiet, kamēr cs pats kaut ko uzzināšu.
— Bet, monsicur, ko atbildēt karalienei, jo Viņas Majestāte arī mūs rāj?
— Un ko viņa saka?
— Viņa apgalvo — kaklarota ir pie jums vai Lamota kundzes.
— Labi, — teica kardināls, nobālēdams aiz kauna un dusmām, — pasakiet karalienei… Nē, nesakiet nekā! Pietiek tāpat skandāla. Bet rītu… klausieties, rītu cs turēšu dievkalpojumu Versaļas kapcllā; atnāciet, jūs redzēsit, ka piegājis pie karalienes, cs uzprasīšu, vai kaklarota ir viņas īpašumā. Tad jūs dzirdēsit, ko viņa atbildēs; ja viņa liegsies, skatoties man acis, tad, kungi, es esmu Roāns un cs maksāšu!
Un pēc šiem, ar tādu dižumu izteiktiem vārdiem, ka to uz papīra pat nevar izteikt, princis atlaida abus kompanjonus, kas aizgāja atmuguriski un viens otru ar elkoņiem grūstīdami.
— Līdz rītdienai, — stostījās Bēmcrs, — vai ne, monsicurl — Rīt, pulkstens vienpadsmitos, Versaļas kapcllā, — atbildēja kardināls.
XXXVI
CĪNa AR RAPIERIEM UN DIPLOMĀTIJA »
Otrā dienā pulkstens desmitos no rīta Versaļā iebrauca kariete ar monsicur Brctcila ģērboņiem. Tic lasītāji, kas atceras notikumus ar Balzāmo un Zilbēru, nebūs piemirsuši, kāpēc monsicur Roāna sāncensis un personīgais ienaidnieks Brctcils kopš ilga laika meklēja izdevību, lai dotu savam ienaidniekam nāvīgu triecienu.
Diplomātija ir pārāka par cīņu ar rapieriem tai ziņā, ka diplomāti, ja ir vajadzīgs, var gaidīt piecpadsmit gadus, lai izkombinētu cirtienu un darītu to, cik iespējams nāvīgu, kamēr cīņā ar rapieriem jācērt slikti vai labi, bet tūliņ.