Monsicur Brctcils bija izlūdzies audienci karalim stundu iepriekš, un atrada Viņa Majestāti nodarbojoties ar tualeti pirms meses.
— Jauks laiks, — priecīgi teica Ludviķis XVI, tiklīdz diplomāts iegāja viņa kabinetā, — tieši Debesbraukšanas dienas laiks: skatieties, debesīs neviena mākonīša!
— Esmu ļoti apbēdināts, augstība, ka nāku aptumšot jūsu mieru, — atbildēja ministrs.
— Ko jūs runājat! — iesaucās karalis, saraukdams pieri. — Lūk, -kā slikti sākas diena! kas noticis?
— Man grūti izstāstīt, jo pēc pirmā acu uzmetiena tā nav manas ministrijas darīšana. Tā ir kāda zādzība, kas attiecas uz policiju.
— Zādzība! — teica karalis. — Jūs esat zīmogglabātājs, un zagļi vienmēr beigās sastopas ar tiesu. Tiesa attiecas uz zimogglabātāja kungu; jūs tas esat, runājiet!
— Tā, jūsu augstība, lūk, kāda lieta: vai Jūsu Majestāte dzirdēja runājam par kādu dimanta kaklarotu?
— Par monsicur Bēmera kaklarotu?
— Jā, augstība.
— Kuru atteicās nopirkt karaliene?
— Tieši tā.
— Kas man deva iespēju iegūt kuģi „Sifrēns", — karalis teica, berzēdams rokas.
— Nu labi! augstība, — tcica barons Brctcils, nejūtīgs pret ļaunumu, ko gatavojās izdarīt, — ši kaklarota ir nozagta.
— A, jo ļaunāk, jo ļaunāk, — tcica karalis. — Tic bija dārgi; bet dimantus var viegli pazīt. Tos sadalīt nozīmētu krietni vien samazināt iegūtā vērtību. Dimantus atstās kopā un policija tos atradīs.
— Augstība, — pārtrauca barons Brctcils, — tā nav parasta zādzība. Par to klīst dažādas baumas.
— Baumas? Ko jūs gribat teikt?
— Runā, ka kaklarotu karaliene paturējusi sev.
— Kā paturēja? Viņa manā klātbūtnē atteicās no tās, pat virsū nepaskatījusies. Tās ir muļķības, baron! Karaliene nepaturēja sev kaklarotu.
— Augstība, cs neizteicos pareizi, mēlneši lieto smagākus izteicienus. Apmelotāji tik maz rēķinās ar šīs pasaules varenajiem, ka vārdi, kurus viņi izvēlas, ir pārāk apvainojoši karaliskajām ausīm. Vārds „paturēja"…
— Tas tā ir, monsicur Brctcil, — smaidīdams tcica karalis, — bet cs domāju, ka nerunā, it kā karaliene nozagusi dimanta kaklarotu.
— Augstība, — steidzīgi atbildēja barons Brctcils, — runā, ka viņa paslcpus atjaunojusi darījumu, no kura atteicās jūsu klātbūtnē. Man nav jāsaka Jūsu Majestātei, cik cs esmu uzticīgs viņam, un jūs ticēsit, ka nicinu šīs nekrietnās baumas, it kā juvelieri saņēmuši no Viņas Majestātes karalienes kvīti, kur teikts, ka viņa patur kaklarotu.
Karalis nobālēja.
— Daudz ko runā, bet tas mani pārsteidz vairāk par visu, — viņš iesaucās. — Karaliene no manis slepšus būtu pirkusi kaklarotu. Par šādu pirkumu es viņai nebūtu pārmetis. Karaliene ir sieviete, bet kaklarota ir brīnišķa. Paldies Dievam, karaliene varētu izdot pusotru miljonu par dārglietām, ja tā gribētu. Es viņu uzteiktu. Tikai viņa darīja slikti, noklusēdama savu vēlēšanos. Tā nav vis karaļa, bet gan vīra darīšana. Vīrs var sarāt sievu, ja grib un ja var: es neļaušu nevienam iejaukties šai lietā, turklāt vēl trīt mēles.
Barons palocījās karaļa cēlo un stingro vārdu priekšā. Bet Ludviķis XVI tikai vārdos bija stiprs. Pēc brīža viņš kļuva svārstīgs un nemierīgs.
— Un ko jūs runājāt par zādzību?.. Jūs teicāt par zādzību, vai ne? Ja tc būtu zādzība, kaklarota nevarētu būt pie karalienes. Būsim loģiski.
— Es izbijos no Jūsu Majestātes dusmām un nepaguvu pabeigt, — tcica barons.
— O, manas dusmas… kas attiecas uz tām, baron…
Un labsirdīgais karalis sāka skaļi smieties.
— Nu, turpiniet, un izstāstiet man visu! Varat pat teikt, ka viņa pārdeva kaklarotu žīdam. Nabaga sieviete, viņai bieži vajag naudu, un cs nc vienmēr dodu.
— Tieši to cs gribēju teikt Jūsu Majestātei. Pirms diviem mēnešiem karaliene prasīja ar monsicur Kalona starpniecību piecsimt tūkstošu livru, un Jūsu Majestāte atteicās parakstīt.
— Tas taisnība.
— Nu, augstība, un šī nauda, tā runā, bija vajadzīga, lai nomaksātu pirmo trešdaļu maksājuma par kaklarotu.
— Nu un? — tcica karalis, pamazām icintcrēsēdamics, kā tas notiek, kad šaubīgs notikums pamazām kļūst ticams.
— Te arī sākās notikums, augstība, par kuru cenšos pastāstīt Jūsu Majestātei.
— Kā, jūs sakāt, ka te tikai sākas notikums? Ak, Dievs, kas tas ir! iesaucās karalis, izrādīdams savu apjukumu baronam, kas ar šo brīdi ieguva priekšrocības.
— Augstība stāsta: karaliene ir griezusies pie kāda, lai dabūtu naudu.
— Pie kā? Pie žīda, vai nc?
— Nē, nc pie žīda.
— Ak, Dievs! Cik savādi jūs to sakāt, Brcteil. Nu gan cs uzminēju; tā ir kāda ārzemju intriga: karaliene prasīja naudu brālim, ģimenei? Tc ir iejaukta Austrija.
Ir jau zināms, cik jūtīgs bija karalis pret to visu, kas nāca no Vīnes.
— Tas būtu labākais, — atbildēja monsicur Brctcils.
— Kā labākais? Bet kam tad karaliene prasīja naudu?
— Es neuzdrošinos, jūsu augstība…
— Jūs mani pārsteidzat, monsicur, — tcica karalis, paceldams galvu un pieņemdams karalisku toni: — Runājiet, lūdzu, un nosauciet naudas aizdevēju!
— Monsicur Roāns, jūsu augstība!
— Bet jūs nenosarkstat, minēdams monsicur Roānu. Viņš ir noplukušākais cilvēks visā valstī.
— Augstība… — tcica monsicur Brctcils, nolaizdams acis.
— Lūk, tas man nepatīk, — piebilda karalis; — jums tūliņ jāizskaidro, zīmogglabātāja kungs.
— Nē, nekādā ziņā, ja tikai mani nepiespiedis teikt vārdu, kas var kompromitēt karaļa un manas pavēlnieces godu.
Karalis sarauca uzacis.
— Mēs nolaidāmies ļoti zemu, monsicur Brctcil, — viņš teica, — šis policijas ziņojums piesātināts ar kloākas izgarojumiem, no kurienes tas ir nācis.
— Katra neslava, augstība, izplata nāvīgus izgarojumus un, lūk, kāpēc karaļiem ir jātīra gaiss, ja viņi negrib, lai viņu gods tiktu aptraipīts uz troņa.
— Monsicur Roāns, bet kur tc vismaz kaut kas atbilst patiesībai?.. — čukstēja karalis. — Un kardināls ļauj to runāt?..
— Jūsu Majestāte pārliecināsies, ka monsicur Roāns veda sarunas ar juvelieriem Bēmeru un Bosānžu un ka viņš nokārtoja pirkšanu un norunāja maksāšanas noteikumus.
— Ak tā! — iesaucās karalis, būdams gluži uztraukts dusmās un greizsirdībā.
— To pierādīs vienkārša nopratināšana. Es par to galvoju, Jūsu Majestātei.
— Jūs sakāt, ka galvojat?
— Pilnīgi, augstība, uz manu atbildību.
Karalis sāka staigāt pa kabinetu.
— Kādas šausmīgas lietas, — viņš atkārtoja. — Bet tomēr cs tc nesaskatu zādzību.