Sāpēs Olivjē žņaudzīja rokas un tcica:
— Uzklausiet mani, ja gribat, lai cs jums izdaru patiesu pakalpojumu!
— Jūsu, kas nežēlīguma ziņā pārspēj manus ienaidniekus, pakalpojumu… — iesaucās karaliene. — Viņi tikai apvaino mani, bet jūs turat aizdomās. Pakalpojumu no cilvēka, kas mani nicina?.. Nē, monsicur, nekad!
Olivjē pienāca klāt un paņēma savās rokās karalienes roku.
— Jūs redzēsit, — viņš tcica, — cs neesmu tāds cilvēks, kas vaid un raud; laiks ir dārgs. Šovakar varbūt būs par vēlu izdarīt to, kas ir jādara. Vai jūs gribat izglābt mani no izmisuma, pati izglābdamās no negoda?..
— Monsicurl..
— O, cs netaupīšu vārdus, kad nāve acu priekšā. Ja jūs neuzklausīsit mani, šovakar mēs abi būsim miruši: jūs — aiz kauna, es aiz bēdām — redzēdams jūs mirušu. Dosimies virsū ienaidniekam, madame, kā karā. Pretī briesmām! pretī nāvei! Dosimies kopā, es kā vienkāršs kareivis, nezināms, bet drošsirdīgs, jūs to redzēsit; jūs — kā pavēlniccc. Ja jūs kritīsit, nu, jūs nebūsit viena. Madamc, uzlūkojiet mani kā savu brāli!.. Jums ir vajadzīga nauda… lai samaksātu par kaklarotu?..
— Man?
— Neliedzieties!
— Es jums zvēru…
— Nesakiet, ka jums nav kaklarotas.
— Es zvēru…
— Nezvēriet, ja jūs gribat, lai cs vēl mīlu jūs.
— Olivjē!
— Jums ir tikai viens līdzeklis glābt savu godu un manu mīlu. Kaklarota maksā miljonu un sešsimt tūkstošu livru, un jūs jau samaksājāt divsimt piecdesmit tūkstošu livru. Tc ir pusotrs miljons, lūdzu pieņemiet!
— Ko tas nozīmē?
— Neprasiet! Ņemiet un maksājiet!
— Jūs pārdevāt savus īpašumus manis dē|! Olivjē, jūs izputinājāt sevi manis dēļ! Jūs esat krietns un cēls, un cs nekaulēšos ar atzīšanos mīlā. Olivjē, cs jūs mīlu!
— Ņemiet!
— Nē; bet es jūs mīlu!
— Tātad samaksās monsicur Roāns? Apdomājiet, madame, no jūsu puses tā vairs nav augstsirdība, bet nežēlība… Jūs pieņemat no kardināla…
— Diezgan, monsicur Šarnī! Es esmu karaliene, un jā, cs dāvāju maniem pavalstniekiem mīlu un mantu, bet no viņiem nepieņemu nekad.
— Ko jūs domājat darīt?
— Uzvcdīšos tā, kā jūs ieteiksit. Ko pēc jūsu ieskatiem domā monsicur Roāns?
— Viņš domā, ka jūs esat viņa mīļākā.
— Olivjē jūs esat rupjš…
— Es runāju tā, kā runā nāves priekšā.
— Un ko domā juvelieri?
— Ka samaksās monsicur Roāns, ja karaliene nespēj maksāt.
— Ko par kaklarotas lietu domā sabiedrība?
— Ka tā ir pie jums, ka jūs to paslēpāt, ka jūs atzīsit to vienīgi tad, kad par to samaksās vai nu kardināls aiz mīlestības pret jums, vai karalis aiz bailēm no skandāla.
— Labi. Un jūs Šarnī, cs jautāju jums, lūkodamās acīs: „Ko jūs domājat par skatiem, kurus redzējāt Versaļas parkā? "
— Man liekas, madamc, jums jāpierāda sava nevainība, — enerģiski atbildēja godīgais muižnieks.
Karaliene noslaucīja sviedrus, kuri plūda viņai pār pieri.
— Princis Luijs, kardināls Roāns, Francijas virspriesteris! — gaitenī kliedza kāds durvju sargs.
— Viņš! — čukstējs Šarnī.
— Lūk, jūsu vēlēšanās piepildās, — tcica karaliene.
— Jūs pieņemsit viņu?
— Es pati liku viņu pasaukt.
— Bet, cs…
— Ieejiet manā buduārā, un atstājiet durvis pusviru, lai labāk dzirdētu.
— Madamcl
— Ejiet, ātrāk, lūk, nāk kardināls!
Viņa iegrūda Šarnī istabā, ko bija tam norādījusi, pievēra durvis un lika ievest kardinālu.
Uz istabas sliekšņa parādījās monsicur Roāns. Viņš bija mirdzošajā dievkalpojuma tērpā. Aiz viņa zināmā attālumā sekoja liels skaits pavadoņu, kuru tērpi mirdzēja tāpat kā viņu pavēlniekam.
Noliekušos cilvēku vidū svinību uzvalkos varēja manīt mazliet apjukušus Bēmeru un Bosāndžu.
Luijs Roāns bija nopietns, pat skumjš. Viņš bija mierīgs kā drošsirdīgs cilvēks, kas dodas cīņā, un nemanāmi draudīgs kā priesteris, kam ir tiesības piedot.
Karaliene norādīja uz tabureti; kardināls palika slāvam.
— Madamc, — viņš tcica, palocījās, acīmredzami drebēdams, — man būtu sakāmas vairākas svarīgas lietas Jūsu Majestātei, kas, liekas mēģina izvairīties no manas klātbūtnes.
— Kas, es! — pārjautāja karaliene. — Bet vai tad cs izvairos, kardināla kungs, ka pati jūs uzaicināju.
Kardināls uzmeta skatienu buduāram.
— Vai cs ar Jūsu Majestāti esmu viens? — viņš klusu teica, — vai varu runāt pilnīgi brīvi?
— Pilnīgi brīvi, monsicur kardināl, neierobežojiet sevi, mēs esam vieni.
Un viņa runāja tik stingrā balsī tādēļ, lai blakus istabā paslēptais muižnieks varētu dzirdēt viņas vārdus. Viņa ar lepnumu priecājās par savu drosmi un noteiktību, ko dzirdēs monsicur Šarnī, kas, bez šaubām, uzmanīgi klausījās.
Kardināls izšķīrās. Viņš pievirzīja tabureti tuvāk karalienes krēslam, lai pēc iespējas tālāk atrastos no pusatvērtajām durvīm.
— Kāda piesardzība, — teica karaliene, pūlēdamās izskatīties priecīga.
— Tas tāpēc… — teica kardināls.
— Tas tāpēc?.. — atkārtoja karaliene.
— Vai karalis nenāks? — jautāja monsieur Roāns.
— Nebaidāties taču nc no karaļa, nc arī kāda cita, — ātri atbildēja Marija Antuancte.
— O, cs baidos tikai no jums, — satrauktā balsī tcica kardināls.
— Tad jo labāk, nebaidieties! Es jums nemaz neesmu bīstama. Sakiet īsos vārdos, bet skaļā un skaidrā balsī. Es mīlu atklātību. Un ja jūs taupīsit mani, es domāšu, ka jūs vairs neesat godavīrs. Lūdzu bez žestiem. Man stāstīja, ka jums ir sūdzība pret mani. Runājiet, es mīlu karu, un nebaidos nekā. Jūs arī neesat no bailīgajiem, cs zinu. Tad ko jūs man pārmetat?
Kardināls nopūtās un piecēlās, it kā lai brīvāk ieelpotu istabas gaisu. Beidzot sevi savaldījis, viņš iesāka.
XXXVIII
IZSKAIDROŠANĀS
Mēs jau teicām, karaliene un kardināls beidzot sēdēja aci pret aci. Kabinetā paslēpies Šarnī varēja dzirdēt vismazāko runātāju vārdu. Un kā no vienas, tā otras puses tik nepacietīgi gaidītā izskaidrošanās beidzot pienāca.
— Madame, — palocīdamies teica kardināls, — vai jūs zināt, ko runā sakarā ar jūsu kaklarotu?
— Nē, monsicur, cs nezinu, un man būtu patīkami uzzināt to no jums.
— Kāpēc Jūsu Majestāte ierobežoja mani sazināties ar viņu tikai ar starpnieku palīdzību? Kāpēc viņa nepasaka man skaidri, ja viņai ir iemesli mani ienīst?