— Es nesaprotu, ko jūs gribat teikt, monsicur, un man nav iemesla jūs ienīst. Bet tas nav mūsu sarunas priekšmets, man šķiet. Papūlieties taču pastāstīt man par šo nelaimīgo kaklarotu, un vispirms, kur ir Lamota kundze?!
— To es gribēju jautāt Jūsu Majestātei.
— Atvainojiet, ja kāds varēja zināt, kur ir Lamota kundze, tad tikai jūs, man tā rādās.
— Es? Un kāpēc?
— O, tc nav vieta uzklausīt jūsu atzīšanos, kardināla kungs. Man jārunā ar Lamota kundzi, cs liku viņu pasaukt, desmitiem reižu meklēju viņu mājās: viņa neatbildēja tāpat kā Jūsu Majestātei.
— Nu, tad atstāsim grāfieni un runāsim par mums.
— O, nē madamc, runāsim vispirms par viņu, jo daži Jūsu Majestātes vārdi radīja man šaubas. Man liekas, ka Jūsu Majestāte man pārmeta uzticību grāfienei.
— Es vēl neesmu jums pārmetuši it nc ko, monsicur, pacietieties!
— O, madamc, lādas aizdomas man izskaidrotu jūsu dvēseles jutību, un tad cs saprastu jūsu neizskaidrojamo bardzību pret mani.
— Lūk, te cs jūs galīgi nesaprotu, — teica karaliene; — jūs runājat tik tumši, ka mēs sapinamies arvien vairāk un vairāk, tāpēc es prasu izskaidrošanos. Pie lietas, drīzāk pie lietas!
— Madamc, — iesaucās kardināls, lauzīdams rokas un tuvodamies karalienei, — atļaujiet neizvairīties no sarunas: vēl divi vārdi par šo lietu un mēs sapratīsimies.
— Tiešām, monsicur, jūs runājat tādu valodu, kuru cs nesaprotu: runāsim lūdzu, franciski! Kur ir kaklarota, kuru cs atdevu juvelieriem?
— Jūs atdevāt kaklarotu! — iesaucās monsicur Roāns.
— Jā, ko jūs izdarījāt ar to?
— Es nezinu, madamc.
— Redziet, te ir gauži vienkārša lieta. Kaklarotu cs nodevu Lamota kundzei, lai to nodotu juvelieriem. Juvelieri saka, ka viņi to nav dabūjuši. Manās rokās ir kvīts, kas pierāda pretējo. Juvelieri saka, ka tā ir viltota. Lamota kundze ar vienu vārdu varētu izskaidrot visu. Viņas nav, nu, labi! Ļaujiet man izteikt dažus secinājumus tumšo faktu vietā. Lamota kundze gribāja nodot kaklarotu. Bet tā kā jūsu mānija, bez šaubām labvēlīga, bija, lai cs nopirktu kaklarotu, ko jūs man atnesāt, piedāvādamies samaksāt par mani…
— Ko Jūsu Majestāte noteikti noraidīja, — nopūzdamies tcica kardināls.
— Nu, labi! jā. Jūs ietiepāties, lai kaklarota piederētu man, un nebūsit to nodevis juvelieriem, lai atdotu man kādā izdevīgā gadījumā. Lamota kundze, kas zināja manu nespēju maksāt un manu negrozāmo lēmumu nepaturēt kaklarotu bez naudas, būs sazvērējusies centībā un šodien baidās manu dusmu un nerādās. Vai nav tā? Vai es uzminēju, sakiet?! Es jums pārmetu vieglprātību, nepaklausību manām tiešajām pavēlēm, jūs tiksiet cauri ar rājienu, un visam beigas. Vēl vairāk, cs apsolu piedot Lamota kundzei, lai tikai viņa iziet ārā no savas alas. Bet Dieva dēļ, skaidrību, jo es negribu, lai pār mani gulstas kāda ēna; dzirdiet, cs negribu!
Karaliene izteica šos vārdus strauji, un tik bargi uzsvēra, ka kardināls neuzdrīkstējās, ne arī varēja viņu pārtraukt. Bet tiklīdz viņa bija beigusi, apslāpēdams nopūtu, viņš tcica:
— Madamc, es atbildēšu uz visiem jūsu piedāvājumiem. Nē, cs neietiepos, domādams ka jums vajadzīga kaklarota, jo biju pārliecināts, ka tā ir jūsu rokās. Nē, ar Lamota kundzi par kaklarotu cs neesmu sazvērējies. Nē, man nav tās, tāpat kā nav juvelieriem, un pēc jūsu vārdiem, nav arī jums.
— Tas nevar būt! — pārsteigta iesaucās karaliene. — Kaklarotas jums nav?
— Nē, madamc.
— Un jūs nedevāt padomu Lamota kundzei paliki ārpus tā visa?
— Nē, madamc.
— Un jūs neslēpjat viņu?
— Nē, madamc.
— Jūs nezināt, kas ar viņu ir nolicis?
— Tāpat kā jūs, madamc.
— Kā tad jūs izskaidrosit lo, kas ir noticis?
— Madamc, cs esmu spiests atzīties, ka nekā tc nesaprotu. Turklāt tā nav pirmā reize, kad man jāsūdzas karalienei, ka neesmu saprasts.
— Kad tad? Es neatceros.
— Esiet laipna, madamc, un papūlieties atcerēties manas vēstules!
— Jūsu vēstules! — pārsteigta teica karaliene. — Jūs man rakstījāt?
— Pārāk reti, madamc, salīdzinot ar to, kas notiek manā sirdī.
Karaliene piecēlās.
— Man liekas, — viņa tcica, — ka mēs kļūdāmies abi. Drīzāk beigsim šos jokus. Ko jūs runājat par vēstulēm? Kādas vēstules, un kas jums ir uz sirds vai sirdī, cs nesaprotu, kā jūs to teicāt.
— Ak, Dievs, madamc, varbūt cs pārāk skaļi izsaku manas sirds noslēpumus.
— Kādus noslēpumus! Vai jūs esat pie pilnas saprašanas, monsicur kardināl?
— Madamcl
— O, neizvairieties! Jūs runājat kā cilvēks, kas grib izlikt man lamatas vai sapīt liecinieku priekšā.
— Madamc, es zvēru, ka nekā neesmu teicis… Vai tiešām tc kāds noklausās?
— Nē, monsicur, tūkstošreiz nē, nav neviena. Izskaidrojaties, bet pilnīgi, un pierādiet, ka esat pie pilna prāta!
— Ak, kāpēc te nav Lamota kundzes, mūsu draudzenes. Viņa palīdzētu atmodināt Jūsu Majestātes atmiņu, ja ncatmodinātu mūsu mīlu.
— Mūsu draudzene? Mūsu mīla? Mana atmiņa? Es esmu kā no mākoņiem nokritusi.
— Ak, madame, atbrīvojiet mani no tā, — tcica kardināls, karalienes skarbās sejas uzbudināts. — Jums ir pilnīga brīvība mīlēt, bet neapvainojiet!
— Ak, Dievs! — nobālēdama iesaucās karaliene, — ak, Dievs… Ko šis cilvēks te runā?
— Ļoti labi! — turpināja monsicur Roāns, kas atdzīvojās jo vairāk, jo vairāk mutuļoja viņa naids, — ļoti labi! Madamc, man liekas, es biju pietiekami kluss un atturīgs, lai jūs mani nemocītu. Es pārmetu jums tikai vieglprātību. Bet cs to darīju nepareizi, atkārtodamies. Man vajadzēja zināt, kad karaliene saka: „Es vairs negribu!" Tas ir tikpat neapstrīdams likums, kā tad, ja sieviete saka: „Es gribu!"
Karaliene mežonīgi iekliedzās un satvēra kardinālu aiz cakotās piedurknes.
— Sakiet drīzāk, — drebošā balsī viņa tcica. — Es tcicu: „Es negribu vairs, un es tcicu: "Es gribu." Kam es tcicu vienu un kam teicu otru?
— Bet man.
— Jums?
— Jūs aizmirsāt vienu, es atceros otru.
— Jūs esat nelietis, monsicur Roān, jūs esat melis.
— Es!
— Jūs esat gļēvulis, jūs apmelojat sievieti!
— Es!
— Jūs esat nodevējs, jūs apvainojat karalieni!
— Un jūs esat sieviete bez sirds! Karaliene bez ticības!
— Nožēlojamais!
— Pamazām jūs likāt sevi ārprātīgi iemīlēt. Jūs ļāvāt man ccrēt.
— Cerēt! Ak, Dievs! Vai es esmu ārprātīga? Vai viņš ir neģēlis?
— Vai es kādreiz uzdrošinātos prasīt no jums nakts satikšanās, kuras jūs man dāvājāt?
Karaliene niknumā iekliedzās, uz to kabinetā atbildēja smaga nopūta.
— Vai, — turpināja monsicur Roāns, — vai cs uzdrošinātos atnākt viens uz Versaļas parku, ja jūs nebūtu atsūtījusi pēc manis Lamota kundzi?
— Ak, Dievs!