— Vai es uzdrošinātos nozagt atslēgu, ar kuru atslēgt vārtus no zvērnīcas puses?
— Ak, Dievs!
— Vai es uzdrošinātos prasīt jums šo rozi? Dievināto, nolādēto rozi, kura izkalta no maniem svelmainajiem skūpstiem!
— Ak, Dievs!
— Vai es spiedu jūs atnākt otrajā dienā un ļaut skūpstam rokas, kuru smarža nemitīgi aprij manas smadzenes un dara mani traku. Jūs darāt pareizi, man to pārmezdama.
— O, diezgan, diezgan!
— Un, beidzot, vai cs uzdrošinātos kādreiz sapņot pat ārkārtīgākā lepnumā, sapņot par trešo nakti ar skaidrajām debesīm, ar saldkairo klusumu un noziedzīgo mīlu!
— Monsicur, monsicurl — kliedza karaliene, atkāpdamās kardināla priekšā, — jūs zaimojat!
— Mans Dievs! — atbildēja kardināls, paceldams acis pret debesīm. — Tu zini, ka šīs sievietes mīlas dēļ cs atdotu visu mantu, brīvību, dzīvi!
— Monsicur Roān, ja jūs to visu nenoliedzat, jums tūliņ jāsaka, ka gribat pazudināt mani, ka esat izgudrojis šīs briesmas, ka nakts laikā neesat nācis uz Versaļu…
— Es esmu nācis, — lepni atbildēja kardināls.
— Jūs mirsiet, ja turpināsit tā runāt.
— Roāns nemelo. Es nācu uz parku!
— Monsicur Roān, monsicur Roān, Dieva vārdā, sakiet, ka neesat mani redzējis parkā…
— Es nomiršu, ja vajadzēs, kā nupat jūs man draudējāt, bet parkā, kurp mani atveda Lamota kundze es redzēju tikai jūs.
— Vēlreiz, — nobālēdama un drebēdama iesaucās karaliene, — vai jūs atteiksities?
— Nē!
— Otrreiz, sakiet, ka jūs visu izdomājāt, celdams man šo neslavu!
— Nē!
— Pēdējo reizi, monsicur Roān, atzīstatics, ka varbūt jūs pašu varēja maldināt, ka tas viss ir meli, kaut kas neiespējams, neizskaidrojams, cs nezinu, kas; bet atzīstatics, ka neesmu vainīga, cik vien var būt?
— Nē!
Karaliene piecēlās drausmīga un svinīga.
— Jums būs darīšana ar karaļa tiesu, — viņa tcica, — ja jūs atsakāties no Dieva tiesas.
Nekā neteikdams, kardināls palocījās.
Karaliene pazvanīja tik spēcīgi, ka vienlaikus iekšā ienāca vairākas galma dāmas.
— Lūdzu pateikt Viņa Majestātei, — viņa tcica, slaucīdama lūpas, — lai viņš pagodina mani ar ierašanos šajā istabā.
Kāds virsnieks aizgāja, lai izpildītu pavēli. Būdams gatavs uz visu, kardināls bezbailīgi gaidīja istabas stūrī.
Desmit reizes Marija Antuanete pienāca pie buduāra durvīm, bet neiegāja tajā; likās, ka zaudējusi prātu, viņa to ik reizi atguva pie šīm durvīm.
Nepagāja nc desmit minūtes pēc šā drausmīgā skata, kad uz sliekšņa parādījās karalis.
Galminieku pūļa dziļumā vēl vienmēr bija redzamas Bēmcra un Bosāndža apjukušās sejas, kuri nojauta negaisu.
XXXIX
APCIETINĀŠANA
Tiklīdz karalis parādījās uz sliekšņa, karaliene ārkārtīgi strauji viņu uzrunāja:
— Augstība, — viņa teica, — kardināls monsicur Roāns runā ļoti neticamas lietas, palūdziet viņam tās atkārtot!
No šiem negaidītajiem vārdiem, no šīs pēkšņās uzrunas kardināls nobālēja. Tiešām stāvoklis bija tik savāds, ka prelāts beidzot nekā nesaprata. Vai viņš, šķietamais mīļākais, godbijīgais pavalstnieks, varēja atkārtot savam karalim, izskaidrot Marijas Antuanctcs vīram, kādas tiesības viņam bija uz karalieni un sievu?
Bet pagriezdamies pret kardinālu, kas bija iegrimis savās pārdomās, karalis tcica:
— Sakarā ar kaklarotu, vai nc, jums ir sakāmas neticamas lietas, un man tikpat neticamas ir jāuzklausās? Runājiet taču, cs klausos.
Kardināls tūliņ izšķīrās: no divām grūtībām viņš izvēlējās mazāko; no diviem uzbrukumiem viņš izturēs to, kas sagādās mazāku ļaunumu karaļa un karalienes godam. Un ja neapdomīgi viņu grūdis otrajās briesmās, nu labi, viņš izies no tām kā drošsirdīgs karavīrs un nevainojams bruņinieks.
— Jā, sakarā ar kaklarotu, augstība, — viņš šļupstēja.
— Bet jūs taču nopirkāt šo kaklarotu?
— Augstība…
— Jā vai nē?
Kardināls paskatījās uz karalieni un neatbildēja.
— Jā vai nē? — viņa atkārtoja. — Patiesību, monsicur, patiesību; cita nekā no jums neprasa.
Monsicur Roāns novērsās, bet nekā neatbildēja.
— Ja monsicur Roāns negrib atbildēt, atbildiet jūs, madamc, — teica karalis. — Šai lietā jums kaut kas jāzina. Vai jūs nopirkāt šo kaklarotu, jā vai nē?
— Nē! — atbildēja karaliene ar uzsvaru.
Monsicur Roāns nodrebēja.
— Lūk, karalienes vārds! — svinīgi iesaucās karalis. — Uzmanieties, monsicur kardināl!
Pār Roāna lūpām pārslīdēja nievājošs smaids.
— Jūs nerunājat? — vaicāja karalis.
— Par ko mani apvaino, augstība?
— Juvelieri apgalvo, ka pārdevuši kaklarotu vai nu jums, vai karalienei. Viņi uzrāda Viņas Majestātes kvīti.
— Kvīts ir viltota! — tcica karaliene.
— Juvelieri apgalvo, — karalis turpināja, — ka atskaitot karalieni, tie garantēti ar jūsu solījumiem, monsicur kardināl.
— Es neatsakos maksāt, augstība, — teica monsicur Roāns. — Tā laikam ir patiesība, ja karaliene to nenoliedz.
Un otrs skatiens, nievājošāks nekā pirmais, noslēdza teikumu un viņa domu.
Karaliene nodrebēja. Kardināla nievas viņu neaizvainoja, tāpēc ka viņa tās nebija pelnījusi — bet tā varēja būt godīga cilvēka atriebība. Viņai kļuva bail.
— Monsicur kardināl, — atsāka karalis, — šai lietā tomēr ir kāds viltojums, kas skar Francijas karalienes parakstu.
— Un ir otrs viltojums, — iesaucās karaliene, — ko var pierakstīt kādam dižciltīgam muižniekam, it kā juvelieri saņēmuši kaklarotu atpakaļ.
— Karalienei ir tiesības pierakstīt man abus viltojumus; jo tas, kas atļāvās vienu viltojumu, varēja atļauties arī divus, kāda tur starpība?
Dusmās karaliene tik tikko nesāka kliegt, bet karalis ar mājienu viņu apturēja.
— Uzmanieties, — viņš vēlreiz tcica kardinālam, — jūs pasliktināt savu stāvokli. Es jums saku: „Attaisnojictics!", bet jūs gribat sevi apsūdzēt.
Kardināls brīdi pārdomāja; tad, it kā sabrukdams zem apmelojumu smaguma, kas nožņaudza viņa godu, tas teica:
— Man nav iespējams attaisnoties.
— Monsicur, ir ļaudis kas apgalvo: kaklarota viņiem ir nozagta. Piekrizdams samaksāt, jūs atzīstat sevi par vainīgu.
— Kas tam ticēs? — ar augstprātīgu nicinājumu tcica kardināls.
— Monsicur, jūs domājat, ka neticēs; labi, redzēsit — tomēr ticēs.
Un dusmu trīsas pārklāja parasti mierīgo karaļa seju…
— Augstība, — kardināls atsāka, — cs nezinu, ko runāju un ko darīju; cs varu apgalvot tikai to, ka man nav kaklarotas, ka dimanti ir kāda cita varā, kam vajadzētu sevi nosaukt. Bet tas to negrib un tāpēc spiež mani teikt šos Svēto Rakstu vārdus: „Ļaunums atgriežas pie tā, kas to izdarījis."
Pēc šiem vārdiem karaliene sakustējās, it kā gribētu paņemt karaļa roku. Karalis viņai tcica: