— O, jā, monsicur, kamēr neviens neredz, dariet to, — teica jaunais virsnieks.
Kardināls pateicās. Tad, uzrunājis vācu valodā ziņnesi, viņš uzrakstīja dažus vārdus uz svētkalpojumu grāmatas lapas.
Un iedams pēc virsnieka, kas skatījās, lai prelāts netiktu pārsteigts, kardināls saritināja lapu un nometa to zemē.
— Es esmu gatavs sekot jums! — viņš tcica virsniekam.
Tad viņi abi aizgāja.
Ziņnesis pakampa papīrīti kā ērglis laupījumu, izmetās no pils, uzlēca zirgā un joņoja uz Parīzi.
Pa logu virs kāpnēm, pa kurām kardināls nokāpa ar savu pavadoni, viņš redzēja to aulēkšojam pa tīrumu.
— Viņa grib mani pazudināt, — viņš murmināja pie sevis, — bet cs viņu glābju! Tā es rīkojos jūsu dēļ, mans karali; Tevis dēļ, mans Dievs, mums kas pavēli piedot apvainojumus. Es tavā vārdā piedodu citiem… Piedod tu man!..
XL
PROTOKOLI
Tiklīdz laimīgais karalis ienāca savā kabinetā un parakstīja pavēli aizvest monsicur Roānu uz Bastīliju, tā parādījās Provansas grāfs. Viņš ienāca kabinetā, dodams monsicur Bretcilam zīmes, kuras tas nevarēja saprast, par spīti savai cienībai un labai gribai.
Bet tās nebija domātas zīmogglabātājam, princis tās deva ar nolūku pievērst karaļa uzmanību, kas, rakstīdams pavēli, ik pa brīdim ieskatījās spogulī.
Beidzot viņš sasniedza mērķi: karalis pamanīja zīmes, un, atlaidis monsicur Brctcilu, tcica brālim:
— Kāpēc jūs devāt zīmes Bretcilam?
— O, augstība…
— Sasteigtie žesti un jūsu bažīgais izskats taču kaut ko nozīmē?
— Bez šaubām, bet…
— Jūs varat nerunāt, brāli, — tcica aizskartais karalis.
— Augstība, cs nupat uzzināju par kardināla monsicur Roāna apcietināšanu.
— Nu, labi! Kāpēc šī ziņa jūs tā uztrauca? Vai monsicur Roāns jums neliekas vainīgs? Vai es darīju nepareizi, aizlikdams šīs zemes vareno?
— Nepareizi? Nē, brāli, jūs darījāt pareizi. Tas nav tas, ko cs gribu teikt.
— Mani ļoti pārstciglu, monsicur Provansas grāf, ja jūs aizstāvētu cilvēku, kas grib laupīt godu karalienei. Es nupat apmeklēju karalieni, un viņas viena vārda pielika…
— O, augstība, jūs labi zināt, ka cs negribu apsūdzēt karalieni. Viņas Majestātei… manai māsai nav uzticīgāka drauga par mani. Tieši otrādi, cik reizes nav gadījies viņu aizstāvēt un, tas nav pārmetums, pat nestrīdos ar jums.
— Tiešām, brāli, tātad viņu bieži apsūdz?
— Es esmu nelaimīgs, augstība; katrs mans vārds jums nav pa prātam. Es gribu teikt, ka karaliene pati neticētu, ja cs apšaubītu viņas nevainību.
— Tad jūs, tāpat kā cs, būsit apmierināts par pazemojumiem, kādus lieku izciest kardinālam, par prāvu, kas sekos, par skandālu, kas izbeigs visus apmelojumus, kurus neuzdrīkstētos izteikt pat pret vienkāršu galma djimu un kurus neviens neuzdrīkstētos atkārtot, jo karaliene, kā saka, stāv pāri šim maziskumam?
— Jā, augstība, cs pilnīgi piekrītu Jūsu Majestātes rīcībai, un cs saku, kaklarotas lietā viss ir tā, kā vajag.
— Un kā vēl! — atbildēja karalis. — Skaidrāk vairs nevajag. Vai nebūs redzams, ka monsicur Roāns, noslēgdams savā vārdā dimantu pirkumu, kurus viņa noraidīja, un atļaudams runāt, ka dimantus paņēmusi karaliene, sevi cildina, it kā būtu ļoti draudzīgs karalienei. Tas ir briesmīgi! Un viņa saka: ko domās cilvēki, ja noskaidrosies, ka viņa šajā slepenajā darījumā bijusi uz vienu roku ar kardinālu?
— Augstība…
— Un vai jūs nezināt, brāli, ka apmelojumi nekad neapstājas pusceļā. Monsicur Roāna vieglprātība sagādā nepatikšanas karalienei, bet runas par šim vicglprātībām laupa viņai godu.
— O, jā, brāli, jā, cs atkārtoju, jums taisnība runājot par kaklarotas lietu.
— Nu, labi! — pārsteigts tcica karalis, — vai vēl ir kāda cita lieta?
— Bet, augstība… karaliene būs jums teikusi…
— Teikusi… ko tādu?
— Augstība, jūs mani mulsināt. Nevar būt, ka nc reizi karaliene nav jums teikusi…
— Ko tādu? ko?
— Augstība…
— Ai, par monsicur Roāna dižošanos, par šo šķietamo sarakstīšanos?
— Nē, augstība, nē.
— Par ko tad? Par satikšanos, kādu karaliene dāvāja monsicur Roānam sakarā ar kaklarotas lietu…
— Nē, augstība, arī tas nc.
— Es zinu tikai to, — atsāka karalis, — ka pilnīgi uzticos karalienei, ko viņa pelna ar sava rakstura cēlumu. Viņas Majestātei bija viegli nesacīt nekā par notiekošo. Viņai bija viegli samaksāt vai likt samaksāt citiem; bet karaliene, ātri pārtraukdama noslēpumus, kuri izvērtās par skandālu, man pierādīja, ka viņa griezās pie manis agrāk nekā pie atklātības. Tātad karaliene griezās pie manis, tas nozīmē, ka viņa uzticēja man rūpēties par viņas goda atriebšanu. Viņa izvēlējās mani par biktstēvu, par tiesnesi, tātad man viņa ir pateikusi visu.
— Nu, labi! — atbildēja Provansas grāfs, vairāk ncsamulsdams, jo juta, ka šobrīd karaļa pārliecība nebija tik stingra, kā viņš gribēja izrādīt, — jūs sākat apšaubīt manu draudzību, manu cienību pret karalieni, manu māsu. Ja jūs turpināsit ar tādu aizdomibu, es neteikšu nekā, baidīdamies, ka mani var uzskatīt par ienaidnieku un apsūdzētāju, kad es cenšos tikai aizstāvēt. Un tomēr, cik jūs esat neloģisks. Karalienes atzīšanās jums ļāva attaisnot manu māsu. Kāpēc jūs negribat, lai jums pastāstu par vēl kaut ko, lai pierādītu mūsu karalienes nevainību?
— Jūs vienmēr, brāli, iesākat, — teica neomulīgi karalis, — aplinkus, tāpēc cs nekā nesaprotu.
— Runātāja paņēmiens, pārliekā dedzība, augstība. Lūdzu atvainot mani, tas ir manas izglītības trūkums. Mani samaitāja Cicerons.
— Brāli, Ciccrons likai tad ir neskaidrs, kad aizstāv netaisnu lietu. Jūs stāvat par godīgu lietu, tāpēc, Dieva dēļ, runājiet skaidrāk!
— Ja jūs kritizējat manu runas veidu, jūs spiežat mani klusēt.
— Nu, dusmīgais, irritabile genus rlictorum, kas skaišas par niekiem, — iesaucās karalis, nesaprazdams Provansas grāfa nerātnību. — Pie lietas, advokāt, pie lietas! Ko jūs zināt vēl, izņemot to, ko man tcica karaliene?
— Ak, Dievs, augstība, visu un neko. Noskaidrosim vispirms to, ko jums tcica karaliene.
— Karaliene man tcica, ka viņai nav kaklarotas.
— Labi.
— Viņa tcica, ka nav parakstījusi kvīti juvelieriem.
— Tāiāk.
— Viņa tcica, ka visas attiecības ar monsicur Roānu ir viņas ienaidnieku izdomāta nepatiesība.
— Ļoti labi, augstība!
— Beidzot viņa tcica, ka nekad nav ļāvusi monsicur Roānam tiesības iedomāties, it kā viņš būtu viņai kaut kas vairāk nekā pavalstnieks vai nepazīstams cilvēks.
— Ak!… viņa tā tcica.
— Un tonī, kurš nepieļāva nekādas pretrunas, jo kardināls nekā neatbildēja.
— Tādā gadījuma, augstība, monsicur Roāns, nekā neatbildēdams, sevi atzina par meli, un ar šo noliegumu attaisno citas baumas par priekšrocībām, kādas karaliene piešķir dažām personām.