— Ak, Dievs, kas vēl? — izmisis teica karalis.
— Tikai vienas vienīgas nejēdzības, kā tūliņ redzēsit. No tā brīža, kad pierādīts, ka monsicur Roāns nav pastaigājies ar karalieni…
— Kā! — iesaucās karalis, — vai runā, ka viņš ir pastaigājies ar karalieni…
— Pretējo pierādījusi pati karaliene un monsicur Roāns — ar neatbildēšanu, bet jūs taču saprotat, no tā brīža, kad pierādīts, ir jāpēta, — jo ļaunums tur nav apstājies — ar ko tad karaliene ir pastaigājusies nakts laikā Versaļas parkā?
— Nakts laikā, Versaļas parkā! karaliene!
— Un ar ko viņa tur pastaigājās, — dzestri turpināja Provansas grāfs.
— Ar ko? — čukstēja karalis.
— Bez šaubām! Vai tad visu skatieni nav vērsti uz karalienes darbiem? Vai tad naktī, kad ncapžilbina saules un Majestātes karaliskais spožums, novērotāju acis nekļūst redzīgākas?!
— Brāli, jūs runājat zemiski, picsargictics!
— Augstība, cs atkārtoju, un atkārtoju ar tādām dusmām, ka piespiedīšu Jūsu Majestāti, cs esmu pārliecināts, izdibināt patiesību!
— Kā! vai tad klīst baumas, ka mūsu karaliene pastaigājusies nakts laikā, sabiedrībā… Versaļas parkā!
— Nc sabiedrībā, augstība, bet divatā. O, ja runātu, ka tikai sabiedrībā, nebūtu vērts piegriezt vērību.
Pēkšņi karalis iedegās:
— Jūs man pierādīsit, ko teicāt, un tāpēc nosauciet, kas to teica!
— O, tas ir viegli, ļoti viegli, — atbildēja monsicur Provansas grāfs. — Ir četras liecības: pirmā ir no mana medību pārziņa, kas redzējis karalieni divas dienas, vai pareizāk — divas naktis pēc kārtas izejam no Versaļas parka caur Vilku bedres vārtiem. Lūk, dokuments, tas ir viņa parakstīts. Izlasiet.
Trīcēdams karalis paņēma papīra lapu, izlasīja un atdeva brālim.
— Jūs redzēsiet vēl savādāku dokumentu; tas ir no Trianonas naktssarga. Viņš raksta, ka nakts bija skaista, un tikai laikam kāda malumednieka šāviens atskanējis Satorī mežā. Bet parkā viss bijis mierīgi, atskaitot dienu, kad Viņas Majestāte, karaliene pastaigājās ar kādu muižnieku zem rokas. Skatieties, protokols ir uzrakstīts ļoti skaidri.
Karalis atkal izlasīja, nodrebēja un nolaida rokas gar sāniem.
— Trešais, — nesatricināmi turpināja Provansas grāfs, — ir Austrumu vārtu durvju sarga ziņojums. Šis cilvēks redzējis un pazinis karalieni tai brīdī, kad viņa izgājusi pa Vilku bedres vārtiem. Viņš raksta, kā bija ģērbusies karaliene. Skatieties, augstība, viņš raksta, ka no tālienes viņš nevarējis pazīt muižnieku, ko atstāja Viņas Majestāte. Tā uzrakstīts, bet pēc stājas un gaitas to uzskata par virsnieku. Šis protokols ir parakstīts. Viņš piebilst par savādu lietu, proti, nevarot būt nekādu šaubu, ka tā bijusi karaliene, jo Viņas Majestāti pavadījusi Lamota kundze, karalienes draudzene.
— Karalienes draudzene! — iesaucās karalis. — Jā, tc tā ir rakstīts: «Karalienes draudzene".
— Nedusmojieties uz šo krietno kalpotāju, augstība. Viņam var pārmest tikai pārmērīgu centību. Viņam pavēl sargāt — viņš sargā; uzmanīt, viņš uzmana.
— Pēdējais, — turpināja Provansas grāfs, — man liekas skaidrāks par visiem. Tas ir atslēgu meistara ziņojums, kam uzdots pārbaudīt, vai visi vārti noslēgti pēc vakara zvana. Šis cilvēks, Jūsu Majestāte viņu pazīst, apliecina, ka redzējis karalieni ieejam ar kādu muižnieku Apollona peldētavā.
Bāls un dusmās gandrīz vai noslāpdams, karalis izrāva papīru no grāfa rokām un izlasīja.
Provansas grāfs pa to laiku turpināja:
— Tas tiesa, ka Lamota kundze bija tepat dažu soļu attālumā, un šai zālē karaliene palika tikai apmēram stundu.
— Bet muižnieka vārds? — iesaucās karalis.
— Augstība, tas nav nosaukts ziņojumos, tāpēc Viņa Majestātei jāpapūlas pārlasīt pēdējo liecību. Tā ir no mežsarga, kas uzglūnēja aiz iežoga blakus Apollona peldētavai.
— Nākamās dienas datums, — tcica karalis.
— Jā, augstība, un viņš redzēja izejam karalieni no parka pa mazajiem vārtiņiem un skatāmies visapkārt. Viņa gāja zem rokas ar monsicur Šarnī!
— Monsicur Šarnī! — iesaucās karalis, no dusmām un kauna gandrīz vai zaudēdams galvu. — Labi… Uzgaidiet mani šeit, grāf, beidzot mēs izdibināsim patiesību.
XLI
PĒDĒJAIS APVAINOJUMS
Tai brīdī, kad karalis atstāja karalienes istabu, viņa ieskrēja buduārā, kur monsicur Šarnī visu bija dzirdējis.
Viņa atvēra durvis, pēc tam atgriezās un aizslēdza dzīvokļa durvis. Tad, atkritusi krēslā, it kā būtu pārāk nespēcīga izturēt tādus sitienus, klusi gaidīja, ko nolems monsicur Šarnī, viņas bargākais tiesnesis.
Viņai nenācās ilgi gaidīt: grāfs iznāca no buduāra bēdīgāks un bālāks nekā jelkad.
— Nu? — viņa tcica.
— Madamc, — viņš atbildēja, — jūs redzat, ka viss saceļas pret mūsu draudzību. Agrāk jūs aizvainoja tas, ka cs ticēju jūsu vainai, tagad jūs aizvainos publisks nosodījums. Pēc šodienas skandāla nc man, nc jums vairs nebūs atpūtas un miera. Vēl vairāk saniknoti, ieraugot pirmo ievainojumu, ienaidnieki uzbruks jums, lai dzertu asinis kā mušas no ievainotās gazclcs…
— Jūs ilgi meklējāt, — skumji teica karaliene, — atbilstošus vārdus un nevarējāt atrast.
— Man liekas, ka cs nekad neesmu sagādājis Jūsu Majestātei iemeslu šaubīties par manu atklātību, — atbildēja Šarnī, — ja reizēm tā izlauzās ar pārāk lielu nežēlību, lūdzu man piedot.
— Tātad, — teica uztrauktā karaliene, — jums nepietiek ar visu, ko izdarīju — ,ar šo troksni, šo bīstamo ķildu ar vienu no lielākajiem karalistes vīriem, ar naida pieteikšanu Baznīcai, ar manas labās slavas nodošanu parlamenta kaislībām. Es nemaz nerunāju par satricināto karaļa uzticību uz visiem laikiem. Tas viss jums nerūp, vai nc?.. Karalis! tas taču — tikai laulātais draugs!
Un viņa pasmaidīja ar tik sāpīgu rūgtumu, ka acīs izspiedās asaras.
— O, — iesaucās Šarnī, — jūs esat viskrietnākā, visaugstsirdīgākā sieviete. Ja es neatbildēju jums tūliņ, kā prasa mana sirds, tad tikai tāpēc, ka jūtos daudz niecīgāks, un neuzdrošinos nopulgot jūsu krietno sirdi, prasīdams tanī sev vietu.
— Monsieur Šarnī, jūs uzskatāt mani par vainīgu.
— Madamcl..
— Monsicur Šarnī, jūs noticējāt kardināla vārdiem.
— Madamel..
— Monsicur Šarnī, cs jūs uzaicinu pateikt, kādu iespaidu uz jums atstāja monsicur Roāna izturēšanās.
— Man jāsaka, madamc, viņš nav neprātīgais, kā pārmetāt, nc ar nespēcīgais, kā varētu domāt; tas ir pārliecināts cilvēks. Cilvēks, kas jūs mīlēja un mīl. Bet šai brīdī viņš ir kļūdas upuris, kas to iegrūdis postā, un jūs…
— Mani?
— Jūs, madamc, neizbēgamā negodā.
— Ak, Dievs!
— Manā priekšā rādās draudošais spoks, riebīgā sieviete Lamota kundze, kas ir pazudusi tad, kad viņas liecība varēja dot mums mieru, godu un bezrūpību nākotnē. Šī sieviete ir jūsu ļaunais ģēnijs, viņa ir valsts nelaime. Šī sieviete, kurai jūs neapdomīgi uzticējāt savus noslēpumus, un, varbūt, par nelaimi, sirsnīgu pieķeršanos…