Še Zanna pārtrauca savu stāstu. To visu viņa bija teikusi vienkārši un ar redzamu kautrību.
— Jūsu stāvokļa apliecinošie dokumenti taču ir kārtībā, — teica vecākā viešņa, ar siltu skatienu raudzīdamās uz karaļdzimtas atvasi.
— Ak, kundze, — uzrunātā atbildēja, rūgti smaidīdama, — pierādījumu man netrūkst. Mans tēvs tos bija sagādājis un mirdams atstāja man kā vienīgo mantojumu, bet ko līdz pierādījumi patiesībai, kuru neviens negrib atzīt un kura nevienam nav vajadzīga.
— Vai jūsu tēvs ir miris? — ievaicājās jaunākā.
— Diemžēl, jā.
— Provincē?
— Nē, kundze.
— Tad Parīzē?
— Jā.
— Šinī dzīvoklī?
— Nē, kundze, mans tēvs, barons Valuā, karaļa Indriķa III mazdēls nomira badā un trūkumā.
— Bet tas taču ir neiespējami! — reizē iesaucās abas dāmas.
— Ne še, ne šinī nabadzīgajā mītnē, — turpināja Zanna, — ne savā gultā. Nē, mans tēvs nomira, dzīvodams kopā ar visnabadzīgākajiem un nelaimīgākajiem cilvēkiem. Mans tēvs nomira Parīzes nabagmājā.
No abu dāmu lūpām atskanēja pārsteiguma un izbaiļu sauciens.
Zanna, apmierināta ar iespaidu, kādu viņa bija panākusi ar savu labi uzbūvētā stāstījuma kāpinājumu un tā atrisinājumu, tagad sēdēja nekustīgi, acis nolaidusi un rokas klēpī salikusi.
Vecākā dāma uzmanīgi un ar gudru skatienu nolūkojās Zannā, kuras bēdas bija tik dabiskas un vienkāršas, ka tanīs nevarēja saskatīt nakāda šarlatānisma. Tad viņa piebilda:
— Spriežot pēc visa tā, ko jūs, kundze, nupat pastāstījāt, jums ir nācies piedzīvot lielas bēdas, it sevišķi jūsu tēva nāve…
— Ak, kundze, ja es jums izstāstītu visu savu dzīvi, jūs redzētu, ka mana tēva nāve vēl nav pieskaitāma pie manām lielākajām nelaimēm.
— Kā, kundze, jūs sava tēva nāvi uzskatāt par vienu no jūsu mazākajām nelaimēm? — viešņa, pieri saraukusi, bargi jautāja.
— Jā, kundze, un to es saku kā sava tēva paklausīgais bērns. Atstādams šo pasauli, mans tēvs ir ticis brīvs no likstām, kas viņu vajāja visu dzīvi un tagad vajā tā nelaimīgo ģimeni. Līdz ar tām bēdām, kādas man sagādā šis zaudējums, cs tomēr jūtu ari zināmu prieku, ka mans tēvs ir miris un karaļu pēcnācējam vairs nevajag ubagot pēc maizes kumosa.
— Ubagot pēc maizes kumosa!
— O, es to saku bez kāda kauna, jo pie mūsu nelaimes nabija vainīgs ne mans tēvs, ne ari cs.
— Bet jūsu mātes kundze?
Nu, lūk, tikpat atklāti, kā es jums teicu, ka pateicos Dievam par to, ka viņš ir ņēmis pie sevis manu tēvu, es tam žēlojos, ka viņš man ir atstājis manu māti.
Abas sievietes saskatījās: šie negaidītie vārdi lika viņām nodrebēt.
— Vai tas būtu nepieklājīgi, ja mēs jūs, kundze, lūgtu pastāstīt mums kaut ko tuvāk par jūsu grūto likteni? — jautāja vecākā.
— Tas drīzāk no manas puses būtu nepieklājīgi nogurdināt jūsu ausis, izklāstot jums manas bēdas, kas jums ir pilnīgi vienaldzīgas.
— Es jūs uzklausīšu, kundze, — cienīgi noteica vecākā, kurai viņas pavadone uzmeta ātru, brīdinošu skatienu, lai tā nenodotu pati sevi.
Un patiesi, šīs balss valdonīgais tonis pārsteidza Lamotas kundzi un viņa izbrīnījusies palūkojās uz runātāju.
— Tātad es klausos, — piebilda viņa mīkstākā balsī, — ja vien jums labpatiktu turpināt.
Tad, it kā juzdamās neērti, bez šaubām, aukstuma dēļ, viņa noskurināja plecus un vairākas reizes sakustināja pirkstgalus, kas uz vēsās, mitrās grīdas sāka salt.
Jaunākā pastūma viņai kājtepiķīti, kas atradās zem viņas krēsla, kaut gan par šo uzmanību vacākā to atalgoja ar pārmetošu skatienu.
— Paturiet vien to sev, mās', jūs esat vārīgāka par mani.
— Piedodiet, kundze, — tcica grāfiene Lamota, — man ļoti žēl, redzot, ka aukstums jums sagādā neērtības. Bet malka nupat atkal kļuvusi par sešām livrām dārgāka, tas ir septiņdesmit livras par asi, un mans krājums jau pirms astoņām dienām ir beidzies.
— Jūs, kundze, teicāt, — atsāka vecākā, — ka esat nelaimīga jūsu mātes dēļ?
— Jā, nu man jāatzīst, ka šāda zaimu valoda prasa paskaidrojumus, vai ne tā, kundze?
Dāma apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Man jau, kundze, bija tas gods jums pieminēt, ka mans tēvs bija izgājis uz mezaliansi.
— Jā, apprecēdams savu vārtnicci.
— Nu, lūk, mana māte, Marija Zosela, tai vietā, lai būtu pateicīga manam tēvam par parādīto godu, apmierinādama savas nebeidzamās vajadzības, sāka manu tēvu izputināt, kas, ņemot vērā viņa sabrukušo mantisko stāvokli, bija viegli izdarāms. Beidzot, kad viņš bija pārdevis savu pēdējo zemes gabaliņu, viņa to pierunāja nākt uz Parīzi un mēģināt atjaunot tiesības, kas saistījās ar viņa vārdu. Mans tēvs drīz ļāva pierunāties, varbūt viņš cerēja uz karaļa žēlastību un taisnību. Pārvērtis naudā to mazumiņu, kas tam vēl bija, viņš ieradās Parīzē. Bez manis tēvam bija vēl otra meita un dēls. Šis dēls, tikpat nelaimīgs kā cs, kalpo armijā kā viszemākās šķiras kareivis, bet meita, mana nabaga māsa, mūsu aizbraukšanas priekšvakarā tika atstāta kāda zemnieka vārtu priekšā, kurš bija viņas krusttēvs. Šis ceļojums aprija pēdējo naudu, kas mums vēl bija atlikusi. Mans tēvs iztērēja pēdīgos spēkus, veltīgi taujādams pēc savām tiesībām. Reti kad viņš ieradās mājās, kur varēja atnest tikai bēdas un kur priekšā atrada bēdas. Viņa prombūtnē mana māte, kurai vajadzēja atrast kādu upuri, kļuva arvien asāka pret mani. Viņa sāka man pārmest, ka esmu liekēde. Pamazām cs pieradinājos ēst tikai sausu maizi vai arī neēdu pat to un aizgāju no mūsu nabadzīgā galda, nekā neēdusi. Bet manai mātei nekad netrūka iegansta spīdzināšanai: pie mazākās vainas, par ko kura katra cita māte būtu tikai pasmaidījusi, manējā mani sita. Kaimiņi, gribēdami man labu, bija par to sūdzējušies tēvam. Tēvs mēģināja mani aizstāvēt, bet viņš nemaz nemanīja, ka ar viņa iebildumu mana icnaidniccc kļuva par manu mūžīgu nīdēju. Ak vai! es toreiz nemācēju sevis labā dot tam padomu, es biju vēl pārāk jauna, vēl gluži bērns. Es nekā vēl nesapratu, es izjutu sekas, bet nespēju noģist cēloņus. Es tikai pazinu ciešanas, tas bija viss.
Tad mans tēvs saslima, vispirms viņam vajadzēja palikt mājās, tad viņš iegūla gultā. Tad, minot par iemeslu, ka es neprotot apvaldīt savu dauzonību, šo jaunības izpausmi, un ar to tēvu nogurdinot, man piespieda atstāt viņa istabu. Tagad nu es biju pilnīgi padota manai mātei. Ar sitienu un belzienu palīdzību viņa man iemācīja kādu frāzi, un tad, kad es šo pazemojošo frāzi, ko mana atmiņa ilgi liedzās pieņemt, zināju no galvas, kad manas acis bija izraudātas sarkanas, viņa man lika nokāpt lejā uz ielas un pie vārtiem pagrūda mani pretī pirmajam garāmgājējam, piekodinādama uzrunāt to ar iemācīto frāzi, ja negribēju tikt sista līdz nāvei.
— Cik riebīgi! cik riebīgi! — nomurmināja jaunākā klausītāja.
— Un kas tā bija par frāzi? — jautāja vecākā.
— Lūk, šī frāze, — turpināja Zanna. — „Monsicur, apžēlojaties par nabaga bārenīti, kas ir tieša karaļa Indriķa Valuā pēcnācēja".