— Kādi gan man var būt noslēpumi? Ak, monsicur, cs jūs lūdzu, — iesaucās karaliene.
— Madamc, kardināls jums teica diezgan skaidri un diezgan skaidri pierādīja, ka par kaklarotas pirkšanu jūs norunājāt.
— Ak… jūs atkal atgriežaties pie tā, monsicur Šarnī, — nosarkdama tcica karaliene.
— Piedodiet, piedodiet, jūs redzat ļoti labi, ka cs neesmu tik augstsirdīgs kā jūs, jūs redzat, ka neesmu cienīgs zināt jūsu domas. Es gribu nomierināt, bet tikai sadusmoju jūs.
— Atļauju, monsicur, — tcica karaliene, atgūdama lepnumu un iedegdamās dusmās, — kā domā karalis, tā var domāt arī visi; cs būšu tikpat saprotama draugiem, kā manam vīram. Man liekas, ka vīrietis nevar mīlēt sievieti, ja viņš neciena to. Es nerunāju par jums, viņa strauji piebilda, — cs neesmu sieviete, cs esmu karaliene: jūs man neesat vīrietis, jūs esat mans tiesnesis.
Šarnī palocījās tik zemu, ka Marija Antuancte juta pilnīgu gandarījumu un uzticīgā pavalstnieka pazemību.
— Es biju ieteikusi jums palikt savā muižā; tas bija gudrs padoms. Tālu no galma, kuram, atļaujiet sacīt, neatbilst jūsu paražas, taisnprātība un piedzīvojumu trūkums, jūs labāk izprastu personas, kas spēlē lomas uz skatuves. Ir jāsaglabā optiskās ilūzijas, monsicur Šarnī: pūļa priekšā
jāuzliek smiņķis. Kā karaliene būdama, ļoti žēlsirdīga, es nerūpējos uzturēt karalienes žilbinošo prestižu pret tiem, kas mani mīlēja. Ak, monsicur Šarnī, mirdzums, kas apņem karalienes kroni, pierei atņem kautrīgumu, maigumu, gudrību, un it sevišķi nocietina sirdi. Karaliene valda pār visiem: kāpēc viņai likt sevi mīlēt?
— Es nevaru izteikt, madamc, — atbildēja Šarnī, — cik sāpīga man Viņas Majestātes bardzība. Es varēju aizmirst, ka jūs — mana karaliene, bet esiet taisnīga, cs nekad neaizmiršu, ka jūs esat viscienījamākā sieviete un…
— Nerunājiet tālāk, cs nelūdzos dāvanas. Jā, cs tcicu, jums vajag doties projām. Kaut kas man saka, ka jūs iejauks lai lietā.
— Madamc, tas nevar būt.
— Jūs sakāt — nevar būt! Ak, iedomājaties to varu, kas mēnešiem ilgi rotaļājas ar manu godu un dzīvību. Vai jūs neteicāt, ka monsicur Roāns ir pārliecināts, ka viņš tā darbojas kādas kļūdas dēļ, kurā viņu ievilka. Tic, kas viņam iedveš šādu pārliecību, monsicur grāf, kas izsauc tamlīdzīgas kļūdīšanās, ir diezgan spēcīgi, lai pierādītu, ka jūs esat nepaklausīgs pavalstnieks karalim un ka draudzība ar jums mani kompromitē. Visi, kas veikli izgudro melus, veikli atklāj patiesību! Nezaudējiet laiku, briesmas ir ļoti nopietnas; aizbrauciet uz savu muižu, bēdziet no skandāla, kas sekos prāvai; cs negribu ieraut jūs savā liktenī, es negribu, lai jūs samaitājat savu karjeru. Bet cs, paldies Dievam, esmu tīra un stipra, manā dzīvē nav neviena traipa. Ja vajadzēs, es varēšu atvērt krūtis, lai parādītu ienaidniekiem manas sirds skaidrību, es pretošos. Bet jums tas nozīmētu izpostīšanu, apmelošanu un varbūt pat cietumu. Ņemiet šo cēli piedāvāto naudu, esiet pārliecināts, ka cs esmu ievērojusi jūsu augstsirdīgās dvēseles mazāko kustību; jūsu aizdomas nav mani aizvainojušas un ciešanas nav atstājušas nejūtīgu. Aizbrauciet, cs atkārtoju, un sameklējiet citur ticību, cerību, laimi, ko Francijas karaliene jums nevar sniegt. Kamēr Parīze uzzinās par kardināla apcietināšanu, kamēr sasauks parlamentu, kamēr savāks liecības, es domāju, paies divas nedēļas. Aizbrauciet! Jūsu tēvocim ir divi kuģi — viens Šērburgā, otrs Nantē, izvēlaties, bet tikai attālinieties no manis. Es nesu nelaimi — attālinieties no manis! Man šajā dzīvē bija tikai viens dārgums, tagad, kad es to esmu zaudējusi, cs iešu bojā.
Teikdama šos vārdus, karaliene strauji piecēlās un, liekas, atlaida Šarnī, izbeidzot audienci.
Viņš pienāca pie viņas tikpat godbijīgi un strauji.
— Jūsu Majestāte, — uztrauktā balsī viņš teica, — atgādināja man par maniem pienākumiem. Bet briesmas nav manā muižā, ne arī ārpus Francijas, tās ir Versaļā, kur jūs tur aizdomās, Parīzē, kur jūs tiesās. Ir svarīgi, madamc, iznīcināt visas aizdomas, lai spriedums būtu attaisnojums, un tā kā jums nav uzticamāka liecinieka un sparīgāka atbalsta, cs palikšu. Madamc, visi, kas zina kaut cik patiesību, to pateiks. Bet vai mums būs laime atrast drosmīgus cilvēkus, kas stāsies aci pret aci ar ienaidniekiem. Lai viņi dreb nevainīgās karalienes godības priekšā, un kāda, labāka cilvēka nekā viņi, drosmes priekšā. Jā, cs palieku, un ticiet, Jūsu Majestātei nav jāslēpj ilgāk no manis savas domas; esiet pārliecināta, ka es nebēgšu, ka cs nekā nebaidos, un ja viņa negrib mani redzēt, nav vajadzīgs sūtīt mani projām. O, madame, sirdis saprotas no tāluma, tieksmes no tālienes ir vēl karstākas nekā tuvumā. Jūs gribat, lai cs aizbraucu jūsu un manis dēļ: ncbaidatics nekā; būdams tuvumā, lai jums palīdzētu vai jūs aizstāvētu, cs būšu pietiekami tālu, lai jūs neapvainotu un nekaitētu jums. Jūs taču mani neredzējāt vai nc, kad astoņas dienas es dzīvoju simts asis no jums, izlūkodams katru jūsu kustību, skaitīdams jūsu soļus, dzīvodams jūsu dzīvi? Nu, labi, tas pats būs arī šoreiz, jo cs nevaru izpildīt jūsu gribu, cs nevaru aizbraukt! Starp citu, vai tas jums tik svarīgi!.. Vai jūs domāsit par mani?
Karaliene attālinājās no jaunā cilvēka.
— Kā vēlaties, — viņa tcica, — bet jūs mani sapratāt, jūs nedrīkstat šaubīties par maniem vārdiem. Es neesmu koķete, monsicur Šarnī, cs esmu karaliene un cs saku, ko domāju, un domāju, ko saku. Kādreiz cs jūs izvēlējos starp daudziem. Es nezinu, kas vilka manu sirdi pie jums. Es slāpu pēc stipras un dzidras draudzības, to cs jums pierādīju, vai ne? Šodien nav vairs tas pats, cs nedomāju vairs tā, kā domāju. Jūsu dvēsele nav vairs radniecīga manējai. Es jums saku vaļsirdīgi: saudzēsim viens otru!
— Labi, madamc, — pārtrauca Šarnī, — cs nekad neticēju, ka jūs būtu izvēlējusies mani, nekad neticētu. Ak, madamc, es nemaz nepieļauju domu jūs zaudēt. Madamc, cs esmu apskurbis aiz greizsirdības un bailēm. Madamc, cs neizcietīšu, ka jūs atņemsit man savu sirdi: tā pieder man, jūs man to dāvājāt, un to atņems tikai ar manu dzīvību. Esiet sieviete, esiet laba, neizmantojiet manu vājību, jo nupat jūs pārmetāt man šaubas, un tagad iznīcināt ar savām!
— Sievietes sirds — bērna sirds, — viņa tcica. — Jūs gribat, lai cs paļaujos uz jums!.. Esam gan mēs aizstāvji viens otram! Jūs esat vājš, jā, tā ir, bet cs esmu vājāka par jums.
— Es jūs nemīlētu, — viņš čukstēja, — ja jūs būtu citādāka nekā esat.
— Kā! — viņa teica ātri un kaislīgi, — nolādētā karaliene, pakritusi karaliene, sieviete, ko tiesās parlaments, ko nosodīs sabiedrības doma, ko padzīs varbūt pat viņas vīrs, šī sieviete rod sirdi, kas viņu mīl!
— Kalps, kas viņu dievina un piedāvā savas sirds asinis par vienu viņas asaru!
— Šī sieviete, — iesaucās karaliene, — ir svētīta, viņa ir lepna, viņa ir pirmā starp sievietēm, laimīgāka par visām.
Sī sieviete ir pārāk laimīga, monsicur Šarnī. Es nesaprotu, kā viņa varēja gausties. Piedodiet viņai to!
Šarnī nokrita Marijai Antuanetci pie kājām un skūpstīja tās mīlas aizgrābtībā.
Sai brīdī slepenā gaiteņa durvis atvērās un uz sliekšņa kā pērkona apdullināts apstājās drebošais karalis.
Cilvēku, ko apsūdzēja Provansas grāfs, viņš pārsteidza pie Marijas Antuanetes kājām.