Šarnī pārņēma tāda pēkšņa mīla: nekas man nav tcieis par to nc vārda, pat nc viņa tēvocis, kas no manis var dabūt visu. Kāda ir tā sieviete, ko jūs mīlat, monsicur Šarnī? Sakiet, lūdzu!
Karaliene sajuta durošas sāpes. Viņai būs jādzird kāds vārds no Olivjē mutes; viņai būs jāizcieš šo melu mokas. Un ko var zināt, vai Šarnī neatklās kādreizējās mīlas vārdu, pagātnes asiņojošo atmiņu, vai mīlas pušķojošo neskaidro nākotnes cerību. Lai nedabūtu drausmīgo triecienu, Marija Antuancte pasteidzās. Viņa pēkšņi iesaucās:
— Bet, augstība, jūs taču pazīstat to, ko bildina monsicur Šarnī, tā… Andrē Tavernī.
Šarnī iekliedzās un aizslēpa seju ar abām rokām.
Karaliene uzlika roku uz krūtīm un atkrita krēslā gandrīz bez samaņas.
— Tavernī jaunkundzi! — karalis atkārtoja, — Tavernī jaunkundzi, kas aizgājusi uz Sentdenī?
— Jā, augstība, — gandrīz vai nedzirdami izrunāja karaliene.
— Bet viņa vēl nav devusi solījumu, cik cs zinu?
— Bet viņai ir jādod.
— Mēs par to norunāsim, — tcica karalis. — Tomēr, — viņš piebilda ar pēdējiem neuzticības dīgļiem, — kāpēc viņa gribēja kļūt par mūķeni?
— Viņa ir nabadzīga, — teica Marija Antuancte. — Jūs padarījāt bagātu tikai viņas tēvu, — viņa skarbi piebilda.
Karaliene nodrebēja un uzmeta jaunajam cilvēkam lūdzošu skatienu, it kā aicinādama viņu atsacīties.
Šarnī cieši uzlūkoja Mariju Antuancli un neatbildēja.
— Labi! — teica karalis, kas klusuciešanu saprata kā godbijīgu piekrišanu. — Un Tavernī jaunkundze noteikti mīl monsicur Šarnī? Es došu Tavernī jaunkundzei pūrā 500 000 livru, kuras agrāk noraidīju jums pie Kalona kunga. Pateicieties karalienei, monsicur Šarnī, ka viņa bija ar mieru pastāstīt man šo lielu, un nodrošināt jūsu dzīves laimi.
Šarnī paspēra soli un priekšu un palocījās kā bāla statuja, kuru brīnumainā veidā uz kādu mirkli būtu atdzīvinājis Dievs.
— O, tas ir to vērts, lai nomestos ccļos vēlreiz, — karalis tcica ar vieglu rupja izsmiekla nokrāsu, kura ļoti bieži mīkstināja viņa senču tradicionālo toni.
Karaliene notrīsēja un neapzinīgi izstiepa jaunajam cilvēkam abas rokas. Viņš nometās ccļos viņas priekšā un uzspieda skaistajām, vēsajām rokām skūpstu, ar kuru gribēja izpaust savu dvēseli.
— Iesim, — tcica karalis, — ļausim tagad madamc rūpēties par jūsu lietām; nāciet, monsicur, nāciet!
Un viņš ļoti ātri aizgāja pa priekšu, tā kā Šarnī uz sliekšņa varēja pagriezties un ieraudzīt mūžīgo ardievu neizteicamās sāpes, kuras viņam sūtīja karalienes acis.
Durvis starp viņiem aizvērās kā nevainīgās mīlas nepārvaramais šķērslis.
XLIII
SENTDENĪ ABATIJA
Karaliene palika viena un izmisusi. Tik daudz sitienus viņa dabūja uzreiz, ka nezināja, kurš sāpēja visasāk.
Pavadījusi apmēram stundu šaubu un nospiestības stāvoklī, viņa sev tcica, ka laiks meklēt izeju. Karalis, lepns par acīmredzami gūto uzvaru, pasteigsies izplatīt baumas. Varēja gadīties, ka šīs baumas tiek ārpusē uzņemtas tā, ka visa krāpšanas svētība būs zaudēta.
Šī krāpšana — ak, vai! — kā karaliene to nožēloja, kā viņa gribētu atgūt izsprukušos vārdus, kā viņa gribētu atņemt, šķietamo laimi, pat Andrē, kas to varbūt atraidīs.
Tiešām, šeit uzradās jaunas grūtības. Andrē vārds glāba karaļa priekšā. Bet kas varēja galvot, par šo kaprīzo, neatkarīgo, stipro prātu, ko sauca par Tavernī jaunkudzi? Kas varēja paļauties, ka šī lepnā persona upurēs savu dzīvību, savu nākotni par labu karalienei, ko dažas dienas agrāk viņa bija atstājusi kā icnaidniccc?
Un kas notiks pēc tam? Andrē atraidīs, tas bija ticams, un izmelotā celtne sabruks. Karaliene būs viduvēja intrigante, Šarnī — zemisks mīļākais, melis, un apmelošana kļūs par ncapstrīdāmu pierādījumu laulības pārkāpšanai.
Marija Antuancte juta, kā viņas domas jūk, viņa nolaida versmojošo seju roķās un gaidīja.
Kam uzticēties? Kas ir karalienes draudzene? Lambāla kundze? O, skaidrais prāts, vēss un nelokāms prāts! Kāpēc samulsināt viņas jaunavīgo domu? Bet visas šīs galma dāmas, kas gribēdamas izdabāt, glaimo visiem, kam veicas, un kas uz pasaules visvairāk baidās no visniecīgākās nežēlastības, tās, droši vien, būs priecīgas pārmācīt savu karalieni, ja tai būs nepieciešama viņu palīdzība.
Atlika tikai Tavernī jaunkundze. Viņai bija dimantskaidra sirds, kuras šķautnes spēj griezt stiklu, un kuras neuzvaramā stingrība un dziļā skaidrība viena varēja just līdzi karalienes lielajām sāpēm.
Tātad Marija Antuanete uzmeklēs Andrē. Viņa izklāstīs tai savu nelaimi un lūgs upurēt sevi. Andrē, bez šaubām noraidīs, jo viņa nav tā, kas ļaujas ietekmēties; bet pamazām, lūguma mīkstināta, viņa nevarēs atteikt; un kad pirmais karstums būs pārgājis, karalis, būdams apmierināts ar abu, līgavas un līgavaiņa acīmredzamo piekrišanu, tomēr aizmirsīs… Nu, tad visu nokārtos ceļojums. Aizbraukdami uz kādu laiku, kamēr apmelošanas hidra būs pieēdusies, Andrē un Šarnī varēs pateikt, ka panākuši vienošanos, un tad neviens neuzminēs, ka šīs precības bija tikai spēle.
Tā Tavernī jaunkundzes brīvība nebūs cietusi, un Šarnī brīvība tāpat nebūs saistīta. Un karalienei nebūs briesmīgo sirdsapziņas pārmetumu, ka upurējusi divas būtnes sava goda glābšanai; vīra un bērnu gods nebūs aizskarts. Viņa to nodos neaptraipītu nākamajai Francijas karalienei.
Tādas bija viņas pārdomas.
Tā viņa cerēja samierināt pieklājības likumu un savas intereses. Tādu briesmu klātbūtnē vajadzēja visu pārdomāt ar stingru loģiku. Un vajadzēja labi apbruņoties pret tik grūti sakaujamo prclnicku, kā, piemēram, Tavernī jankundzi, kad viņa klausīja augstprātībai un nevis sirdij.
Sagatavojusies ceļam, Marija Antuancte nolēma aizbraukt. Viņa gribēja brīdināt Šarnī, lai viņš nespertu kādu nepareizu soli, bet doma, ka viņai katrā ziņā seko spiegi, un visu tādā brīdī iztulkos ļauni, karalieni atturēja. Un viņa bija pietiekami pārbaudījusi Olivjē veselīgo saprātu, padevību un noteiktību, lai būtu pārliecināta, ka viņš pieņems visu, ko viņa uzskatīs par derīgu.
Pienāca pulkstens trīs; parādes pusdienas, priekšā stādīšanās, vizītes. Karaliene visus pieņēma ar gaišu seju un draudzīgi, kas tomēr nemazināja viņas labi pazīstamo lepnumu. Marija Antuanete nostājās visu priekšā, satrieca ienaidniekus, apreibināja draugus; vienaldzīgos pārvērta centīgajos, un centīgos — entuziastos; un bija tik skaista un diža, ka karalis visu priekšā viņu apsveica.
Bet kad viss beidzās, izdzēsusi no sejas mākslotos smaidus, atgriezusies pie savām atmiņām, tas ir, sāpēm, viena, gluži viena pasaulē, viņa nomainīja tualeti, uzlika pelēko cepuri ar zilām lentām un puķēm, pelēko zīda kleitu, iekāpa karietē, un, bez sargiem, tikai ar vienu dāmu, lika sevi aizvest uz Sentdenī.
Tā bija stunda, kad mūķenes, atgriezušās savās cellēs no ēdamistabas trokšņa, iegāja pārdomu klusumā, kam seko lūgšana pirms miega.
Karaliene lika pieņemamajā istabā pasaukt Andrē Tavernī.
Tā, ccļos nometusies un ietinusies baltā kokvilnas kleitā, lūkojās caur logu aiz liepām uzlēcošajā mēnesī un šai nakts poēzijā rada vielu kaislīgām, dedzīgām lūgšanām, kuras raidīja Dievam, lai atvieglinātu dvēseli.