Labprātīgajā prombūtnē viņa lieliem malkiem dzēra neārstējamās sāpes. Sīs mokas pazīst tikai spēcīgākās dvēseles; tās ir reizē pašmocības un bauda. Ar skumjām tā atgādina visas parastās sāpes. Bet tā beidzas saldkairē, ko var izjust vienīgi tic, kas prot upurēt laimi lepnumam.
Andrē labprātīgi atstāja galmu, labprātīgi sarāva saites ar visu, kas varēja uzturēt viņas mīlu. Lepna kā Klcopatra, viņa pat nevarēja paciest domu, ka Šarnī varētu domāt par kādu citu sievieti, kaut tā būtu arī karaliene.
Viņai nebija gandrīz nekādu pierādījumu par šo karsto mīlestību pret kādu citu. Protams, greizsirdīgā Andrē no šī pierādījuma izlobīja pārliecību, kas var likt asiņot sirdij. Bet vai viņa nebija redzējusi Šarnī paejam gluži vienaldzīgi viņai garām? Un vai viņai nebija aizdomas, ka karaliene pieņēma, nevainīgi, bez šaubām, bet tomēr pieņēma Šarnī dievinājumus?
Kāpēc pēc tam palikt Versaļā? Lai izlūgtos komplimentus? Lai uzlasītu smaidus? Lai laiku pa laikam saņemtu viņa rokas piedāvājumu, tikko pieskaroties ar pirkstu galiem, kad pastaigās karaliene viņai palienēs Šarnī laipnību, būdama spiesta uz laiku atteikties no viņa tuvības?
Nē, Andrē stoieisms nepieļāva izrādīt pazemojošu vājumu, nepieļāva kompromisus. Labāk ar mīlu un aizvainoto lepnumu klosterī, nekā dzīvē ar mīlu un priekšrocībām citai.
— Nekad! Nekad! — atkārtoja lepnā Andrē. — Ko cs mīlu neredzēdama, kas priekš manis tikai mākonis, attēls, tikai atmiņas, tas nekad mani neapvaino, vienmēr viņš smaida, smaida tikai man!
Lūk, kāpēc viņa pavadīja tik daudz sāpīgu, bet mierīgu nakšu; lūk, kāpēc, bija laimīga raudādama, kad jutās vāja, nolādēdama, kad uztraucās, Andrē atzina par labāku labprātīgu prombūtni, kura saglabāja viņas mīlestību un cieņu, bet atņēma iespēju redzēt cilvēku, ko ienīda, būdama spiesta mīlēt.
Un, starp citu, skaidrās mīlas mēmajā apcerē, vientulīgo sapņu dievišķajā aizrautībā drūmajai Andrē bija vairāk dzīves nekā mirdzošajos Versaļas svētkos, nepieciešamībā locīties savu sānccšu priekšā, bailēs neļaut pasprukt sirdī ieslēgtam noslēpumam.
Mēs jau teicām, ka Svētā Ludviķa dienas vakarā karaliene atnāca uz Sentdenī pie Andrē, un atrada viņu aizsapņojušos.
Tiešām, Andrē teica, ka atbraukusi karaliene, ka klostera priekšniece viņu pieņēmusi lielajā viesu istabā, un Viņas Majestāte pēc parastiem pieklājības vārdiem prasījusi, vai nevarot runāt ar Tavernī jaunkundzi.
Savāda lieta! Andrē ar mīlas novājināto sirdi vairāk nevajadzēja, lai steigtos pretī smaržām, kuras nāca no Versaļas, — Vēl vakar nolādētās smaržas, bet mīļas, par cik tās zuda tālumā, mīļas kā viss, kas izgaro un aizmirstas, dārgas kā mīla.
— Karaliene! — čukstēja Andrē. — Karaliene atrodas Sentdenī! Viņa sauc mani!
— Ātrāk, steidzieties! — viņai tcica.
Viņa tiešām steidzās; uz pleciem viņa uzmeta garo mūķeņu apmetni, apjoza vilnas joslu ap plīvojošo kleitu, un, pat nepaskatījusies mazajā spogulī, sekoja klostera vārtu sardzei, kas bija atnākusi pēc viņas.
Bet, paspērusi desmit soļus, viņa jutās pazemota, ka sajutusi tik lielu prieku.
— Kāpēc, — viņa tcica, — nodrebēja mana sirds? Kāda daļa Andrē Tavernī, ja Francijas karaliene apmeklē Sentdenī klosteri? Vai es jūtu
lepnumu? Karaliene nav ieradusies manis dēļ. Vai tā ir laime? Bet cs vairs nemīlu karalieni.
Diezgan! Mieru, ļaunā mūķene, kas nepieder ne Dievam, nc pasaulei; pūlies piederēt vismaz sev!
Tā rāja sevi Andrē, nokāpdama pa platajām kāpnēm un, atguvusi pašsavaldīšanos, nodzēsa no sejas pārejošo steigas sārtumu, un palēnināja kustību ātrumu. Bet, lai to panāktu, pēdējos sešus kāpienus viņa kāpa ilgāk nekā pirmos trīsdesmit.
Kad viņa iegāja svinību viesistabā, kuru apgaismoja kroņlukturu un garo sveču mirdzums dažu māsu sažņaugtajās rokās, Andrē bija auksta un bāla.
Kad viņa izdzirda savu vārdu, ko nosauca vārtu sardze, kas viņu atveda, kad ieraudzīja Mariju Antuancti apsēdušos klostera priekšnieces krēslā, kamēr viņai blakus noliecās un drūzmējās ievērojamākās mūķenes, Andrē sajuta trīsas, kuras uz dažiem mirkļiem apturēja viņas gaitu.
— Ak, nāciet, jaunkundz, cs gribu parunāties ar jums, — karaliene teica, viegli pasmaidīdama.
Andrē pienāca un nolieca galvu.
— Jūs atļausit, kundze, — teica karaliene, pagriezdamās pret priekšnieci.
Tā zemu palocījās, un, mūķeņu pavadīta, atstāja viesistabu.
Karaliene palika viena ar Andrē, kuras sirds sita tik skaļi, ka to varētu dzirdēt, ja nebijis vccā pulksteņa vēzekļa gurdais troksnis.
XLIV
NEDZĪVĀ SIRDS
Karaliene uzsāka sarunu — tā prasīja etiķete.
— Lūk, kur jūs, jaunkundz, — viņa teica ar smalku smaidu. — Zināt, ir dīvaini jūs redzēt mūķenes tērpā.
Andrē nekā neatbildēja.
— Redzēt seno draudzeni, — karaliene turpināja, — jau zudušu pasaulei, kad mēs vēl dzīvojam, tas ir tas pats, kas paklausīt no kapa nākošajai nežēlīgajai pamācībai. Vai jūs neesat ar mani vienās domās?
— Madame, — Andrē atbildēja, — kas atļausies dot padomus Jūsu Majestātei. Pat nāve brīdinās karalieni tikai tai dienā, kad paņems viņu. Tiešām, kādēļ lai viņa darītu citādi.
— Kāpēc?
— Tāpēc, madamc, ka karalienei ir lemts pēc savas izcelšanās neciest neizbēgamos trūkumus. Kas var darīt patīkamu dzīvi, tas viņai ir; kas var izdaiļot dzīves gaitu, to karaliene paņem no citiem.
Karaliene no pārsteiguma sakustējās.
— Tās ir karalienes tiesības, — pasteidzās piebilst Andrē. — Citi viņai ir tikai pavalstnieku kopums, kuru manta, gods un dzīvība pieder valdniekam. Dzīve, gods un labklājība, morālā vai materiālā, tātad arī ir karalieņu īpašums.
— Šīs doktrīnas mani pārsteidz, — lēnām tcica Marija Antuanete. — Valdnieci jūs zīmējat kā kaut kādu pasaku cilvēkēdāju, kas aprij vienkāršo pilsoņu mantu un laimi. Vai tiešām cs esmu tāda sieviete? Vai tiešām nopietni jums bija ko sūdzēties par mani, kad bijāt galmā?
— Jūsu Majestātei labpatikās uzstādīt šo pašu jautājumu, kad cs atstāju viņu, — Andrē atbildēja. — Es atbildēju tāpat kā šodien: „Nē, madamcl"
— Bet ļoti bieži, — atsāka karaliene, — mūs aizskar apvainojums, kas nav nācis no mums. Vai cs esmu izpostījusi kādu no jums un tātad pelnījusi šos skarbos vārdus, kurus jūs man sakāt? Andrē, vientulība, ko jūs izvēlējāties, ir patvērums pret visām pasaules ļaunajām kaislībām. Dievs tur māca lēnību, pieticību, apvainojumu aizmiršanu, tikumus, kuriem pats ir paraugs. Vai tiešām, apmeklējot Jēzus Kristus māsu, man jāsaņem barga seja un naidīgus vārdus? Vai, ierodoties kā draudzenei, man jāsatiek pārmetumi vai nesamierināmās icnaidnicces aizplīvurotais īgnums?
Andrē pacēla acis, būdama šā mierīguma pārsteigta, pie kura Marija Antuancte nebija pieradinājusi savus kalpotājus. Viņa bija augstprātīga un barga, ja viņai pretojās.
Mežonīgā vientule Andrē bija dziļi aizkustināta par to, ka bez naida karaliene uzklausīja viņu, parādīdama pacietības un draudzīgas līdzcietības brīnumu.
— Majestātei labi zināms, — viņa klusu tcica, — ka Tavernī nevar būt viņas ienaidnieki.
— Es saprotu, — atbildēja karaliene. — Jūs nevarat piedot, ka biju pārāk vēsa pret jūsu brāli, un varbūt viņš mani apsūdz kā vieglprātīgu un pat kaprīzu?