— Māja parkā, mīla, izdoma? Kungs, mēs uzdodam mīklas, tikai atminējumu jūs paturat sev.
— Es nepazīstu par tevi gudrāku un apdomīgāku! — saīdzis tcica tēvs.— Es nepazīstu nevienu, kura atturība būtu apvainojošāka. Var gandrīz vai iedomāties, ka tu baidies, ka cs tevi nenododu? Tas būtu savādi!
— Monsicurl — izmisis teica Filips.
— Tas labi! Paturi savus noslēpumus; paturi savas senās, Vilku bedrēs noīrētās mājas noslēpumu.
— Es noīrēju māju Vilku bedrēs?
— Paturi nakts pastaigu noslēpumu ar divām apburošām draudzenēm.
— Es… esmu pastaigājies, — nobālēdams čukstēja Filips.
— Paturi reibinošo skūpstu noslēpumu, kā medu starp puķēm un rasu.
— Monsicurl — iebrēcās Filips, no niknās greizsirdības apskurbis, — vai jūs klusēsit?!
— Labi, es vēlreiz saku — cs zinu visu, ko tu esi darījis. Tu domāji, ka nezinu? Pie joda! Tam vajadzēja radīt uzticību pret mani. Tava tuvība ar karalieni, tava rīkošanās, gājieni uz Apollona peldētavu, ak, Dievs, tā
taču ir mūsu dzīve un visu mūsu liktenis. Nebaidies taču no manis, Filip… Uzticies man!
— Jūs mani šausmināt! — iesaucās Filips, paslēpdams seju rokās.
Tiešām, nelaimīgais Filips sajuta šausmas pret cilvēku, kas atklāja viņa
rētas, un, nebūdams mierā, ka atsedzis, tās uzplēsa un padziļināja kā ārprātīgs. Viņš sajuta šausmas pret cilvēku, kas viņam pierakstīja cita laimi, un, domādams apmīļot, nežēlīgi spīdzināja ar sāncenša laimi.
Ko uzzināja tēvs, ko viņš uzminēja, ko ļaunprātīgie pierakstīja monsicur Roānam, bet labāk informētie — Šarnī, to barons attiecināja uz savu dēlu. Viņam likās, ka karaliene mīlēja Filipu un pamazām bīdīja viņu uz visaugstāko pakāpi galmā. Lūk, tā nu bija apmierinātība, kas jau dažas nedēļas lika uzbaroties monsicur Tavernī vēderam.
Kad Filips atklāja jauno negoda muklāju, viņš nodrebēja, redzēdams, ka viņu tajā grūda vienīgā būtne, kuras pienākums bija kopīgi darboties viņa goda labā. Bet trieciens bija tik spēcīgs, ka viņš apjuka, kamēr barons runāja vēl dedzīgāk.
— Redzi, — viņš turpināja, — tu veici lielu lietu, tu esi nomaldinājis visus; šovakar piecdesmit cilvēku man tcica: tas ir Roāns. Simts man tcica: tas ir Šarnī. Divi simti tcica: tas ir Roāns un Šarnī. Bet neviens, klausies labi, neteica: tas ir Tavernī. Atkārtoju, tu esi izdarījis lielu darbu, tā ka nezinu, kā lai apsveicu tevi. Starp citu, jums abiem tas dara godu: viņai, — jo izvēlējās tevi; tev tāpēc, ka mācēji patikt.
Tai brīdī, kad, pēdējās runas saniknots, Filips ar naida pilnu skatienu, šo negaisa priekšvēstnesi, uzlūkoja nežēlīgo veci, pils pagalmā nodārdēja karietes troksnis, un kaut kāds nemiers, kaut kāda ļoti savāda šurpu turpu skraidīšana, pievērsa Filipa uzmanību.
Kļuva dzirdama Šampanī balss:
— Jaunkundze! Tā ir jaunkundze.
Un vairākas balsis atkārtoja:
— Jaunkundze!..
— Kā, jaunkundze? — teica Tavernī. — Kāda jaunkundze tur ir?
— Mana māsa! — čukstēja Filips, sajuzdams pārsteigumu, kad pazina Andrē, kas, durvju sarga lāpas apgaismota, izkāpa no karietes.
— Tava māsa! — atkārtoja vecis. — Andrē? Vai tas var būt?
Un Šampanī, ierazdamies, lai apstiprinātu Filipa vārdus, tcica viņiem:
— Monsicur, jūsu māsas jaunkundze ir buduārā blakus lielajai zālei; viņa gaida kungu sarunai.
— Tad iesim pie viņas, — iesaucās barons.
— Viņa vēlas runāt ar mani, — tcica Filips, palocīdamies vecim, — ļaujiet man iet pirmajam!
Tai pašā brīdī pagalmā trokšņaini iedrāzās otrā kariete.
— Pie joda! Nāk vel! — ņurdēja barons. - Šis ir piedzīvojumu vakars.
— Grāfs Olivjē Šarnī! — sauca durvju sarga balss sulaiņiem.
— Ievediet grāfa kungu salonā, — Filips tcica Šampanī, — viņu pieņems barona kungs. Es iešu buduārā aprunāties ar māsu.
Divi cilvēki lēnām nokāpa pa kāpnēm.
— Kāpēc tc ieradās grāfs? — jautāja sev Filips.
— Kāpēc tc ieradās Andrē? — domāja barons.
XLVI
TĒVS UN LĪGAVA
Salons bija nama priekšējā daļā, apakšstāvā. Pa kreisi bija buduārs ar izeju uz kāpnēm, kas veda uz Andrē dzīvokli.
Pa labi — mazais salons, caur kuru varēja ieiet lielajā.
Filips pirmais ienāca buduārā, kur viņu gaidīja māsa. Jau vestibilā viņš paātrināja gaitu, lai drīzāk būtu dārgās mīlules rokās. Tiklīdz viņš atvēra buduāra divkāršās durvis, Andrē metās viņam ap kaklu un apskāva viņu ar tik priecīgu izskatu, kādu jau ilgi nebija pieredzējis drūmais mīlētājs un brālis.
— Žēlīgais Dievs, kas tevi atveda šurp? — jaunais cilvēks jautāja Andrē.
— Laime, ļoti liela laime, brāli!
— Un tu ieradies, lai to man paziņotu?
— Es ierados uz visiem laikiem! — iesaucās Andrē laimes aizrautībā, tāpēc viņas izsauciens noskanēja pa visu māju.
— Klusāk, māsiņ, klusāk, — teica Filips, — šā nama apšuvumi ir atradinājušies no prieka, un jo vairāk, blakus salonā ir vai arī ieradīsies kāda persona, kas tevi dzirdēs.
— Kas tad? — jautāja Andrē.
— Klausies, — atbildēja Filips.
— Grāfs monsicur Šarnī! — paziņoja sulainis, ievezdams Olivjē no mazā salona lielajā.
— Viņš! viņš! — iesaucās Andrē, vēl vairāk ar skūpstiem apbērdama brāli. — O, es zinu, kāpēc viņš ieradās šeit.
— Tu zini?
— Klausies! Es lo zinu tikpat labi, kā redzu, ka mana tualete nav kārtībā un ka paredzu brīdi, kad savukārt man vajadzēs ienākt salonā, lai savām ausīm dzirdētu, ko teiks monsicur Šarnī…
— Tu runā nopietni, dārgā Andrē?
— Klausies, klausies, Filip, un ļauj man ieiet dzīvoklī. Karaliene mani atveda par agru, cs nomainīšu klostera apģērbu pret… pret līgavas tērpu.
Un pēc šiem vārdiem, kurus viņa tcica Filipam ļoti klusu pavadīdama ar skūpstu, Andrē, viegla un strauja, pazuda uz kāpnēm, kas veda uz viņas istabām.
Filips palika viens un pielika ausi pie durvīm, kuras savienoja buduāru ar salonu. Viņš klausījās.
Grāfs Šarnī bija ienācis. Lieliem soļiem viņš lēnām staigāja pa plašo parketu un, likās, drīzāk domāja nekā gaidīja.
Tēvs monsicur Tavernī savukārt ienāca un sveicināja grāfu, lai gan ar piespiestu, tomēr izmeklētu laipnību.
— Kam, — beidzot viņš tcica, — esmu parādā godu par šo neparedzēto apmeklējumu, monsicur grāf? Katrā ziņā, esat pārliecināts, tas sagādā man prieku.
— Kā redzat, monsicur, esmu atnācis ar oficiālu apmeklējumu, un lūdzu atvainot, ka neesmu atvedis manu tēvoci, monsicur Sifrēnu, kā man bija jādara.
— Nekas, — stostījās barons, — cs jums piedodu, mans dārgais monsicur Šarnī.
— Tas ir nepieciešams, cs zinu, tam lūgumam, ko gatavojos jums izteikt.
— Lūgumu? — tcica barons.
— Man ir tas gods, — uztrauktā balsī atsāka Šarnī, — lūgt jūsu meitas Andrē Tavernī jaunkundzes roku.