— Labi… un pēc tam?
— Pēc tam, nevarēdama samaksāt, jo monsicur Kalons atteica naudu, Viņas Majestāte aizsūtīja rotu kārbiņu juvelierim Bēmeram un Bosāndžam.
— Ar ko aizsūtīja?
— Ar mani.
— Un ko jūs izdarījāt?
— Es, — lēnām tcica Žanna, juzdama vārdu smagumu, kurus gatavojās teikt, — dimantus nodevu monsicur kardinālam.
— Monsicur kardinālam! — iesaucās karaliene. — Un kāpēc, lūdzu, viņam, tai vietā, lai nodotu juvelieriem?
— Tāpēc, madamc, ka monsicur Roāns bija ieinteresēts šai lietā, kas patika Jūsu Majestātei, un cs viņu aizvainotu, nedodama izdevību viņam pašam to pabeigt.
— Bet kā jūs dabūjāt kvīti no juvelieriem?
— Monsicur Roāns man iedeva šo kvīti.
— Bet vēstuli, ko jūs nodevāt, kā runā, juvelieriem ar manu parakstu?
— Monsicur Roāns mani lūdza to nodot.
— Tātad tas ir monsicur Roāns, kas iejaucās visur un visās lietās! — iesaucās karaliene.
— Es nesaprotu, ko domā Jūsu Majestāte, — izklaidīgi tcica Žanna, — pat to nc, kur iejaucās monsicur Roāns.
— Es saku, ka jūsu atsūtītā vai nodotā juvelieru kvīts ir viltota!
— Viltota! — naivi brīnījās Žanna. — O, madamcl
— Es saku, ka arī šķietamā vēstule par kaklarotas pieņemšanu ar manu parakstu ir viltojums.
— O! — iesaucās Žanna, šķietami vēl vairāk izbrīnījusies nekā pirmajā reizē.
— Beidzot, es saku, — turpināja karaliene, — ka vajadzēs jūs konfrontēt ar monsicur Roānu, lai noskaidrotu šo lietu.
— Konfrontēt! — tcica Žanna. — Bet, madamc, kāda vajadzība mani konfrontēt ar kardināla kungu?
— Viņš pats to prasa.
— Viņš?
— Viņš jūs meklēja visur.
— Bet, madamc, tas nevar būt.
— Viņš gribēja jums pierādīt, ka jūs piekrāpāt viņu.
— O, jā, madamc, cs arī prasu konfrontāciju.
— Esiet pārliecināta — tā notiks. Tātad jūs nezināt, kur ir kaklarota"
— Kā lai cs to zinātu?
— Un jūs noliedzat, ka palīdzējāt kardinālam zināmās intrigās?..
— Jūsu Majestātei ir pilnīgas tiesības izrādīt man nežēlastību, bet apvainot — nekad. Es esmu no Valuā cilts, madamc.
— Kardināla kungs karaļa priekšā uzturēja apsūdzību par ļaunprātīgiem meliem, kurus cer pamatot ar nopietniem pierādījumiem.
— Es nesaprotu.
— Kardināls liecināja, ka ir rakstījis man.
Žanna lūkojās karalienei acīs un neatbildēja.
— Jūs klausāties? — vaicāja karaliene.
— Jā, klausos, Jūsu Majestāte.
— Un ko jūs atbildēsit?
Es atbildēšu, kad mani būs konfrontējuši ar kardinālu.
— Ja zināt patiesību, tad palīdziet mums.
— Patiesība ir tā, madamc, ka Jūsu Majestāte mani moka un apvaino bez iemesla.
— Tā nav atbilde.
— Šeit cs tomēr jums neko citu neteikšu.
Un Žanna vēlreiz paskatījās uz abām galmadāmām.
Karaliene saprata, bet nepiekāpās. Ziņkārība viņu nevarēja tā aizraut, lai neievērotu cilvēka cicņu. Žannas līdz galam nepateiktajā, visā viņas uzvedībā — gan pazemīgā, gan vienlaikus izaicinošā — bija samanāma pārliecība, drošības sajūta, kas raksturīga tiem, kuri zina noslēpumu. Šo noslēpumu karaliene varbūt var nopirki ar laipnību?
Karaliene to atmeta kā viņas necienīgu līdzekli.
— Monsicur Roānu ielika Bastīlijā, tāpēc ka viņš atļāvās daudz runāt — teica Marija Antuancte, — picsargictics, grāfien, lai jūs nepārsteigtu tāds pat liktenis, tāpēc apņemieties klusēt!
Žanna iespieda nagus delnās, bet pasmaidīja.
— Ko dod sods tam, kam ir tīra sirdsapziņa? — viņa vaicāja, — vai Bastīlija pārliecinās mani, ka esmu vainīga noziegumā, ko neesmu izdarījusi.
Saskaitusies karaliene uzlūkoja Žannu.
— Vai jūs runāsit? — viņa teica.
— Es varu teikt tikai jums.
— Man? Labi, vai tagad jūs runājat ar mani?
— Jūs neklausāties mani viena.
— Ā, lūk, kur mēs tikām, — iesaucās karaliene. — Jūs vēlaties aiz slēgtām durvīm! Jūs baidāties atklātas atzīšanās skandāla, bet mani iedzināt kaunā, pievēršot sabiedrības aizdomas.
Žanna saslējās.
— Nerunāsim vairs par to, — viņa teica. — Visu, ko darīju, cs darīju jūsu dēļ.
— Kāda nekaunība!
— Es godbijīgi panesu manas karalienes apvainojumus, — teica Žanna nenosarkdama.
— Šovakar jūs gulēsit Bastīlijā, grāfiene Lamota.
— Lai notiek! Bet pirms apgulties, pēc paraduma cs lūgšu Dievu, lai Viņš pasargā Jūsu Majestātes laimi un godu, — atbildēja apvainotā.
Saniknotā karaliene piecēlās un iegāja blakusistabā, spēcīgi aizsizdama durvis.
— Uzvarējusi pūķi, — viņa tcica, — cs iznīcināšu odzi!
„Viņas spēli cs zinu no galvas," domāja Žanna, „man liekas, ka cs svinēšu uzvaru."
XLVIII
MONSIEUR BOSĪRU, KURŠ CERĒJA NOMEDĪT ZAĶI, PAŠU NOĶER
MONSIEUR KRONA AĢENTI
»
Lamota kundzi ielika cietumā, kā to vēlējās karaliene.
Karalim, kas instinktīvi ienīda šo sievieti, neviena kompensācija nebija patīkamāka. Kaklarotas lietas izmeklēšanā palīdzēja gan izputināto tirgotāju uzcītība, jo viņi cerēja kaut ko atgūt, gan apsūdzēto niknums, kuri par visām varītēm gribēja attaisnoties, gan cienījamie vecie tiesneši,
kuru rokās bija karalienes dziviba un gods, nemaz nerunājot par to, ka šeit bija iejaukta gan patmīlība, gan azarts.
Visa Francija pacēla balsi. Pēc šīs balss noskaņas karaliene varēja pazīt savus piekritējus un ienaidniekus.
Tiklīdz viņš bija ielikts cietumā, monsicur Roāns neatlaidīgi prasīja konfrontāciju ar Lamota kundzi. Šis apmierinājums viņam tika sagādāts. Bastīlijā princis dzīvoja kā lielskungs — paša noīrētajā atsevišķajā namā. Atskaitot brīvību, viņam bija atļauts viss bez izņēmuma.
Sākumā izmeklēšana notika ļoti uzmanīgi — aiz cienības pret apsūdzēto personu tituliem. Visi brīnījās, ka Roāns varēja būt apvainots zādzībā. Arī Bastīlijāls virsnieki un gubernators apliecināja kardinālam pienācīgo godu un cieņu. Viņiem tas nebija apsūdzētais, bet cilvēks, kas kritis nežēlastībā.
Cita lieta bija, kad sabiedrībā izplatījās bauumas, it kā monsicur Roāns ir galma intrigu upuris. Simpātijas pret princi pārgāja entuziasmā.
Un monsicur Roāns, viens no augstākajiem muižniekiem Francijā, nesaprata, ka tauta mīlēja viņu vienīgi tāpēc, ka viņu vajāja vēl augstāki muižnieki, monsicur Roāns, pēdējais despotisma upuris, tiešām bija pirmais Francijas revolucionārs.
Viņu sarunu ar Lamota kundzi iezīmēja vērā ņemams atgadījums. Grāfienei, kurai ļāva klusiņām izteikt vārdus, kas attiecās uz karalieni, izdevās pačukstēt kardinālam:
— Lieciet izraidīt visus pārējos, un cs došu paskaidrojumus, kurus jūs prasāt.
Tad monsicur Roāns vēlējās palikt viens un noklaušināt grāfieni tā, lai citi nedzird.