— Ak, Dievs, cik riebīgi! — iesaucās vacākā ar strauju kustību.
— Un kādu iespaidu atstāja šis teikums uz tiem, pie kuriem jūs griezāties? — jaunākā jautāja.
— Vieni mani uzklausīja un par mani iežēlojās, — turpināja Zanna. — Citi saskaitās un man draudēja. Vēl trešie, kas bija līdzcietīgāki par iepriekšējiem, man aizrādīja, ka, teikdama šādus vārdus, es vēl varu iekrist lielās briesmās, ja tie nonāktu modrākās ausīs. Bet es pazinu tikai vienas briesmas — nepaklausīt manai mātei. Man bija vienas bailes — ka tik mani nesit.
— Un kas no visa tā iznāca?
— Ak, Dievs, iznāca tas, ko mana māte bija iecerējusi: es pārnesu mājās mazliet naudas, un mans tēvs redzēja, ka par dažām dienām attālinās draudošā nelaime, kas viņu gaidīja — Parīzes nabagmāja.
Vecākās dāmas seja sāpīgi savilkās, bet jaunajai sariesās acīs asaras.
— Beidzot, kundze, kaut gan tas bija zināms atvieglojums manam tēvam, šī riebīgā nodarbošanās man pagalam apriebās. Kādu dienu, tai vietā, lai skrietu pakaļ garāmgājējiem un tiem uzmāktos ar savu frāzi, cs apsēdos pie akmens urnas un kā sastingusi nosēdēju tur gandrīz vai visu dienu. Vakarā es pārnācu mājās ar tukšām rokām un mana māte mani tik nežēlīgi sita, ka es saslimu.
Ar to dienu mans tēvs, kuram nu nebija nekāda atbalsta, bija spiests aiziet uz nabagmāju, kur viņš arī nomira.
— Kas par drausmīgu stāstu! — nomurmināja abas klausītājas.
— Bet ko jūs darījāt pēc tēva nāves? — vaicāja jaunākā viešņa.
— Dievs bija man žēlīgs. Mēnesi pēc mana tēva nāves māte aizgāja kopā ar kādu zaldātu, savu mīļāko, pamezdama mani un brāli likteņa ziņā.
— Un jūs palikāt bāreņi?
— Ak, kundze, gluži otrādi, kā tas mēdz būt ar citiem, mēs bijām bāreņi, kad mums bija dzīva māte. Mūs adoptēja labdarīgā sabiedrība. Bet tā kā ubagošana mums riebās, tad mēs ubagojām tikai tik daudz, cik bija vajadzīgs mūsu iztikai. Dzīvai Dieva radībai ir jāmeklē, no kā tā varētu pārtikt.
— Ak, jā!
— Ko es jums, kundze, vēl lai saku? Kādu dienu man bija tā laime sastapt kādu karieti, kas lēni brauca no Scntmarselas priekšpilsētas puses. Tajā sēdēja jauna, skaista dāma, bet aizmugurē stāvēja četri sulaiņi. Es izstiepu pret jauno dāmu roku, viņa sāka mani iztaujāt. Mana atbilde un mans vārds to pārsteidza tik lielā mērā, ka viņa tam negribēja ticēt. Es viņai devu sīkākus paskaidrojumus un iedevu arī savu adresi. Nākamajā dienā viņa pārliecinājās, ka neesmu melojusi. Viņa mūs abus adoptēja, manu brāli nodeva dienēt armijā, bet mani kādā šuvēju darbnīcā. Tā mēs abi bijām glābti no bada.
— Vai šī dāma nebija Bulenviljē kundze?
— Jā.
— Man liekas, viņa ir mirusi.
— Jā, nu viņas nāve mani iegrūda atpakaļ bezdibenī.
— Bet viņas vīrs vēl ir dzīvs, viņš ir bagāts.
— Ak, kundze, tieši šis viņas vīrs bija vainīgs pie visām manām jaunavas dienu nelaimēm, tāpat kā mana māte bija manu bērnu dienu nelaime. Es biju pieaugusi, varbūt kļuvusi skaistāka. Viņš to bija pamanījis un gribēja atmaksu par savu labdarību. Es viņu noraidīju. Ap šo laiku Bulenviljē kundze nomira un es, ko viņa bija apprecinājusi ar kādu krietnu un lojālu virsnieku, Lamota kungu, jutos pēc viņas nāves vēl vientuļāka, nekā pēc mana tēva šķiršanās no šīs pasaules.
Tāds, lūk, kundze, ir mans stāsts. Es to, protams, saīsināju: ciešanas vienmēr ir apnīkstoši klausīties un laimīgu cilvēku ausis no tām labāk pasargāt, sevišķi ja tic ir mums līdzjūtīgi, kā jūs, cienītās dāmas.
Pēc šīs Lamota kundzes stāsta pēdējās nodaļas iestājās garāks klusuma brīdis.
Vecākā viešņa to pārtrauca pirmā.
— Un ko dara jūsu vīrs?
— Mans vīrs dienē Barsirobas garnizonā, viņš dien smagajā kavalērijā un arī cer uz labākiem laikiem.
— Vai jūs esat meklējusi palīdzību galmā?
— Bez šaubām.
— Ar dokumentiem pamatotam Valuā vārdam vajadzēja iegūt plašākas simpātijas.
— Es nezinu, kundze, kādu iespaidu varētu panākt mans vārds, bet līdz šim, kur vien cs esmu griezusies, cs neesmu saņēmusi nekādu atbildi.
— Bet jūs taču būsit runājusi ar ministriem, karali vai karalieni?
— Ne ar vienu. Visur es esmu veltīgi klauvējusi, — atbildēja Lamota kundze.
— Bet jūs taču nevarat iet ubagot!
— Nē, kundze, no tā cs esmu atradusi. Bet…
— Bet kas?
— Bet cs varu nomirt badā — tāpat kā mans tēvs.
— Bērnu jums nav?
— Nē, kundze, un ja mans vīrs, kalpodams karalim, kādreiz kritīs, tad viņš vismaz būs ar godu beidzis šo mūsu nožēlojamo dzīvi.
— Es ļoti nožēloju, ka man atkal vajag uzsvērt šo prasību, bet vai jūs varat uzrādīt jūsu ģenealoģiju apstiprinošus dokumentus?
Žanna piecēlās, parakņājās kādā atvilknē un izcēla no turienes dažus papīrus, kurus pasniedza savai viešņai.
Bet tā kā viņa gribēja izmantot to brīdi, kad dāma, lai ieskatītos papīros, atbīdīja savu kapuci, tādā kārtā pilnīgi atsegdama savu seju, Zanna pacēla augstāk lampu, lai parādītu gaismu.
Tad labdarības komitejas dāma, it kā vairīdama acis no gaismas spilgtuma, uzgrieza lampai un līdz ar to arī Lamota kundzei muguru. Šādā stāvoklī viņa citu pēc cita uzmanīgi pāršķirstīja un pārlasīja papīrus.
— Bet, cienītā kundze, — viņa tcica, — šie visi ir tikai noraksti, es neredzu nevienu oriģinālu.
— Oriģināli, kundze, glabājas drošā vietā un tos es varētu uzrādīt…
-r Ja rastos nopietna vajadzība, vai ne tā? — smaidīdama noteica
viešņa.
— Bez šaubām, kundze, ari jūsu apciemojums ir pietiekami nopietns gadījums, bet šie dokumenti man ir tik svarīgi, ka…
— Es saprotu. Jūs negribat tos dot rokā kuram katram garāmgājējam?
— Ak, kundze! — iesaucās grāfiene, kurai beidzot radās izdevība ieskatīties savas viešņas dižciltīgas cieņas pilnajā sejā, — man liekas, kundze, jūs man neesat kurš katrs garāmgājējs.
Un tūdaļ steidzīgi atvērusi kādu slepenu atvilkni, viņa no tās izvilka oriģināldokumentus, kas bija rūpīgi iesaiņoti kādā vecā mapē ar Valuā ģērboni.
Dāma tos paņēma un rūpīgi pārbaudīja.
— Jums taisnība, — viņa tcica, — šie dokumenti ir pilnīgā kārtībā. Es jums ieteiktu iesniegt tos pēc piederības.
— Un ko es, kundze, pēc jūsu domām, ar to mantošu?
— Nu, vismaz pensiju sev pašai un dienesta paaugstinājumu Lamota kungam, ja vien viņam pašam būs kaut cik savu nopelnu.
— Mans vīrs, kundze, tur ļoti augstu savu karavīra godu un nekad vēl nav ticis vainots sava pienākuma neizpildīšanā.
— Ar to, kundze, pietiks, — noteica dāma, pārvilkdama pāri pierei savu kapuci.
Lamota kundze ar zināmu uztraukumu vēroja viņas kustības.
Dāma parakņājās savā somiņā, no kuras tā vispirms izvilka mežģīņu mutautiņu, ar kuru, braucot pa bulvāri, bija slēpusi savu seju no garāmgājēju skatieniem.
Mutautiņam sekoja cilindrveidīgs vīstoklītis, pussprīža diametrā un trīs četru sprīžu garumā.