— Un cs brīdinu, ka izmetīšu jūs pa durvīm, — kliedza Bosīrs, domādams, ka viņi ir iereibuši.
Viņi atbildēja ar smiekliem, kuriem vajadzēja padarīt viņu prātīgāku. Viņš to neievēroja un ietiepās.
— Tagad, viņš teica, — jūs nedabūsit pat naudu un — aizvāksities!
Viņi smējās vēl negantāk kā pirmajā reizē.
— Tagad es saprotu, — dusmās drebēdams, apslāpētā balsī viņš teica,— jūs ceļat troksni un runājat skaļi ar nolūku. Bet ja jūs izpļāpāsit, jūs pazudināsit arī sevi.
Viņi turpināja smieties; joks viņiem likās lielisks. Tā bija viņu vienīgā atbilde.
Bosīrs cerēja viņus iebaidīt ar spēku un metās uz kāpnēm, nevis kā cilvēks, kas dodas pēc luidoriem, bet kā satrakotais, kas skrien pēc ieroča. Slepenpolicisti piecēlās no galda, un, saskaņā ar savu principu devās pēc Bosīra, pēc kura viņi izstiepa lielās rokas.
Tas iekliedzās, durvis atvērās un uz pirmā stāva istabas sliekšņa parādījās izbiedēta, satraukta sieviete.
Viņu ieraudzīdami, aģenti palaida Bosīru un iekliedzās tāpat, bet uzvaras priekā un mežonīgā sajūsmā.
Viņi pazina to, kura tik ļoti atgādināja Francijas karalieni.
Bosīrs, kas brīdi iedomājās, ka viņus atbruņoja sievietes parādīšanās, drīzi vien un nežēlīgi vīlās savās cerībās.
Viens no aģentiem pienāca pie Olīvas, un nc visai laipnā tonī, nemaz neņemot vērā viņas līdzību ar karalieni, tcica:
— Un tā, cs jūs apcietinu.
— Apcietināt! — sauca Bosīrs, — un kāpēc?
— Tāpēc, ka monsicur Krons mums ir pavēlējis, — atbildēja otrais aģents. — Un mēs esam monsicur Krona dienestā.
Zibens, iesperdams starp abiem mīlētājiem, nebūtu viņus tā pārbiedējis, kā šīs paziņojums.
— Lūk, ko nozīmē, monsicur Bosīr, nebūt laipnam.
Šim aģentam trūka loģikas, un viņa biedrs to tūdaļ pamanīja:
— Tu maldies, Legrinē, ja Bosīrs būtu bijis laipns, viņš būtu parādījis kundzi, un mēs vienalga viņu saņemtu.
Bosīrs saķēra rokās kaistošo galvu. Viņš pat nedomāja, ka viņa divi kalpotāji, vīrs un sieva, kāpņu apakšā noklausījās savādo sarunu, kas norisinājās kāpienu vidū.
Viņam atausa doma. Tā viņu tūliņ padarīja spēcīgu, tāpēc viņš pasmaidīja:
— Jūs nācāt, lai apcietinātu mani? — viņš vaicāja aģentiem.
— Nē, tas bija gluži nejauši, — viņi naivi atbildēja.
— Vienalga, jūs varējāt mani apcietināt, bet par sešdesmit luidoriem jūs mani atstājāt brīvībā.
— O! nē; mūsu nodoms bija prasīt vēl sešdesmit.
— Un par šiem simtdivdesmit luidoriem mēs atstāsim jūs brīvībā, — piebilda otrs aģents.
— Bet kundzi? — drebēdams tcica Bosīrs.
— Kundze maksā divsimt luidoru, vai ne? — pasteidzās Bosīrs.
Aģenti sāka šausmīgi smieties, un šoreiz Bosīrs saprata.
— Trīs simti… — viņš tcica, — četri simti… tūkstoš luidoru! bet atstājiet viņu brīvībā.
Bosīra acis dzirkstīja, kamēr viņš runāja.
— Jūs neatbildat, — viņš teica, — jūs zināt, ka man ir nauda un gribat, lai maksāju. Tas ir ļoti pareizi. Es došu jums divus tūkstošus livru, četrdesmit astoņus tūkstošus livru, bagātību jums abiem, tikai atstājiet viņu brīvībā.
— Tātad tu ļoti mīli šo sievieti? — jautāja slepenpolicists.
Tagad bija Bosīra kārta smieties, un šie ironiskie smiekli bija tik drausmīgi, tic tik labi izrādīja izmisušo mīlu, kas plosīja šo savītušo sirdi, ka abi slepenpolicisti nobijās un nolēma spert piesardzības soļus, lai izvairītos no izmisuma izlaušanās, ko lasīja Bosīra apjukušās acīs.
Viņi izņēma no kabatas pa pistolei un, pielikuši viņam pie krūtīm, tcica:
— Pat par simts tūkstošiem mēs neatdosim tev šo sievieti. Monsicur Roāns mums samaksās par viņu piecsimt tūkstošus livru, un karaliene — miljonu.
Bosīrs pacēla acis pret debesīm ar tādu izteiksmi, kura aizkustinātu katru mežonīgu zvēru, bet tikai nc slepenpolicistu.
— Dosimies projām, — tcica viens aģents. — Jums tc vajag būt kaut kādai karietei; liccict iejūgt kundzes dēļ, viņai tas vajadzīgs.
— Un tā kā mēs esam lāga zēni, — atsāka otrs, — mēs to neizmantosim. Formas dēļ aizvedīsim arī jūs. Bet ccļā mēs pagriezīsim acis sāņus, jūs nolēksit no karietes bukas, un mēs to pamanīsim tikai tad, kad būsit tūkstoš soļus priekšā. Vai tas labs plāns, ko?
Bosīrs tikai atbildēja:
— Kur ies viņa, tur iešu arī cs! Nekad šai dzīvē cs viņu neatstāšu.
— O! nc arī citā, — piebilda Olīva, šausmās sastingusi.
— Labi! jo labāk, — tcica aģents, — jo vairāk cietumnieku piegādā monsicur Kronām, jo vairāk viņš priecājas.
Stundas ceturksni vēlāk Bosīra kariete izbrauca no mājas, aizvezdama divus sagūstītos mīlētājus un viņu apsargātājus.
L
KARALIENES BIBLIOTĒKA
Var saprast, kādu iespaidu uz monsicur Kronu atstāja šis ķēriens.
Aģenti saprotams nesaņēma miljonu, kā cerēja, bet ir pamats domāt, ka viņi bija apmierināti.
Kas attiecas uz policijas leitnantu, tad, apmierinātībā saberzējis rokas, viņš karietē devās uz Versaļu, kurai sekoja otra, cieši aiztaisīta un ar piekaramo atslēgu noslēgta kariete.
Tas bija otrajā dienā, kad aģenti Nikolā bija nodevuši policijas priekšnieka rokās.
Monsicur Krons lika iebraukt karietes Trianonā, izkāpa no tās, kuru ieņēma pats, un otru atstāja sava pirmā palīga apsardzībā.
Viņu pieņēma karaliene, kurai jau agrāk viņš bija izprasījis audienci Trianonā.
Karaliene, kas jau mēnesi uzmanīja visas no policijas pienākošās ziņas, tūliņ uzklausīja ministra prasību. Jau no rīta viņa ieradās savā mazajā paviljonā, turklāt nelielas svītas pavadībā, jo bija nepieciešamība ievērot dziļu slepenību.
Tiklīdz monsicur Kronu ieveda pie viņas, pēc tā starojošā izskata viņa saprata, ka ziņas ir labas.
Nabaga sieviete! Jau diezgan ilgi sev apkārt viņa redzēja tikai drūmas un atturīgas sejas.
Priecīgi puksti, pirmie pēc trīsdesmit nāvīgajām dienām, saviļņoja ar tik daudzām sāpīgām jūtām aizēnoto sirdi.
Noskūpstījis viņas roku, ierēdnis tcica:
— Madamc, vai Viņas Majestātei Trianonā ir kāda zāle, kur, palikdama neredzēta, varētu redzēt visu, kas notiek?
— Manā bibliotēkā, — atbildēja karaliene, — ēdamsalonā aiz sienas skapjiem cs izveidoju šķirbas, un dažreiz, azaidu ieturēdama, cs izklaidējos ar Lambālas kundzi vai Tavernī jaunkundzi, kad tā bija pie manis, novērodama abata Vcrmona komisko vaibstīšanos, kad viņš uzdūrās kādam pamfletam, kur gāja runa par viņu.
— Ļoti labi, madamc, — atbildēja monsicur Krons. — Apakšā man ir kariete, kuru cs gribētu ievest pilī, lai neviens, izņemot Jūsu Majestāti, neredzētu, kas tur iekšā.
— Nekas nav izdarāms vieglāk, — atbildēja karaliene. — Kur ir jūsu kariete?
— Pirmajā pagalmā, madamc.
Karaliene pazvanīja, kāds ienāca uzklausīt pavēles.
— Ievediet karieti, kuru norādīs monsicur Krons, — viņa teica, — lielajā vestibilā, un aiztaisiet abas durvis tā, lai kļūtu tumšs, un neviens A irms manis neredzētu to, ko atveda monsieur Krons.