Kaliostro kopā ar Bosīru uzsāka ceļu uz Parīzi.
Divas stundas vēlāk, tas bija vakarā, viņi panāca karieti.
Stundu vēlāk par piecdesmit luidoriem Bosīrs no abiem aģentiem nopirka tiesības apskaut Nikolā un iečukstēt vīnai grāfa ieteikumu.
Aģenti apbrīnoja šo kaislīgo mīlu, viņi cerēja dabūt vēl piecdesmit luidorus, pirms nokļūs Parīzē.
Bet Bosīrs vairs neparādījās, un Kaliostro kariete strauji viņu aizveda uz Parīzi, kur gatavojās tik daudz nolikumu.
Lūk, ko bija nepieciešams pastāstīt lasītājam, pirms rādīt monsicur Kaliostro sarunājamies ar monsicur Kronu.
Tagad mēs varam viņu ievest policijas priekšnieka kabinetā…
LI
POLICIJAS PRIEKŠNIEKA KABINETS
Monsicur Krons zināja par Kaliostro visu, ko izveicīgs policijas priekšnieks var zināt par Francijā dzīvojošo cilvēku. Un tas ir daudz. Viņš zināja visus tā agrākos vārdus, visus alķīmiķa, magnētisma un pareģošanas noslēpumus; tā pretenzijas uz visvarenību un nemirstību: viņš to uzskatīja par plaša vēriena krāpnieku.
Monsicur Krons bija ļoti gudrs, viņš smalki pazina visas savas iespējas, viņam bija laba slava galmā, būdams vienaldzīgs pret godu, kas
nebija savienojami ar viņa pašlepnumu; cilvēks, kas nebija ar mieru dancot pēc citu stabules.
Kaliostro viņam nevarēja piedāvāt vēl siltos luidorus no hermētiskās krāsns, kā monsicur Roānam. Kaliostro viņam nevarēja piedraudēt ar pistoles stobru, kā Balzāmo Sartlnam. Balzāmo vairs nebija policijas priekšniekam jāatprasa Lorcnsa, bet Kaliostro bija par daudz ko jāatbild Kronām.
Lūk, kāpēc, negaidīdams notikumu risinājumu, grāfs uzskatīja par pienākumu lūgt audienci ierēdnim.
Monsicur Krons izprata sava stāvokļa priekšrocības un gatavojās tās izmantot. Kaliostro saprata sava stāvokļa grūtības un sagatavojās izkļūt no tām.
Šai atklātā šaha partijā bija likme, par kuru nezināja viens no spēlētājiem, un, jāatzīst, ka šis spēlētājs bija monsicur Krons.
Kā jau teicām, Kaliostro viņš pazina tikai kā krāpnieku, viņš galīgi to nezināja kā adeptu. Uz akmeņiem, kurus filozofija izsēja monarhijas ccļā, daudzi paklupa tāpēc, ka tos nepamanīja.
No Kaliostro monsicur Krons gaidīja atklājumus par kaklarotu un Lamota kundzes darbību. Te viņa aprēķins nebija pareizs. Bet galu galā viņam bija tiesības nopratināt un ieslodzīt, tc izpaudās viņa pārākums.
Viņš saņēma grāfu, kā cilvēks, kas apzinās savu svarīgumu, bet grib būt laipns pret ikvienu, pat savādnieku.
Kaliostro uzmanījās. Viņš gribēja izlikties tikai aristokrāts, vienīgā vājība, ko viņš ļāva citiem manīt.
— Monsicur, — viņam tcica policijas priekšnieks, — jūs man prasījāt audienci. Es ierados no Versaļas tieši šajā nolūkā, lai izpildītu jūsu vēlēšanos.
— Monsicur, es domāju, ka jums būs interesanti izjautāt mani par notiekošo, un kā cilvēks, kas atzīst jūsu nopelnus un pienākumu svarīgumu, cs ierados pie jums.
— Izjautāt jūs? — teica ierēdnis, izlikdamies pārsteigts, — bet par ko un kāpēc?
— Monsicur, — noteikti atbildēja Kaliostro, — jūs ļoti nodarbina Lamota kundze un kaklarotas pazušana.
— Un jūs to esat atradis? — jautāja monsicur Krons gandrīz vai ar izsmieklu. '
— Nē, — nopietni teica grāfs. — Bet ja neesmu atradis kaklarotu, es vismaz zinu, ka Lamota kundze dzīvoja Sentkloda ielā.
— Iepretī jums, es arī to zinu, — teica ierēdnis.
— Tad jūs zināt, monsicur, ko darīja Lamota kundze… Nerunāsim vairs.
— Bet tieši otrādi, — vienaldzīgā tonī tcica monsicur Krons, — parunāsimies gan.
— O, tam bija nozīme tikai sakarā ar mazo Olīvu, — teica Kaliostro.— Bet ja jūs zināt visu par Lamota kundzi, man nav ko jums paziņot.
Izdzirdis Olīvas vārdu, monsicur Krons nodrebēja.
— Ko jūs runājāt par Olīvu, — viņš jautāja. — Kas ir tā Olīva?
— Jūs nezināt? Ai, monsicur, tā ir dīvainība, par ko cs būtu priecīgs jums pastāstīt. Iedomājaties ļoti skaistu meiteni, iznesīgu… ar zilām acīm, pilnīgi ovālu seju. Ziniet, tāds skaistums, kas mazliet atgādina Viņas Majestāti karalieni.
— Ai, ai! — teica monsicur Krons, — un?
— Nu, šī meitene dzīvoja slikti, man bija žēl. Kādreiz viņa kalpoja manam vecam draugam, monsicur Tavernī.
— Baronam, kas nesen miris?
— Uz mata, tam kas miris. Starp citu, viņa bija piederējusi kādam zinātniekam, ko jūs nepazīstat, policijas priekšnieka kungs, un… Bet cs stāstu jums ābcci, un manu, ka sāku jūs apgrūtināt…
— Monsicur, gluži otrādi, papūlieties turpināt! Olīva, jūs teicāt?..
— Dzīvoja slikti, kā man bija gods to sacīt. Viņa cieta gandrīz vai postu ar kaut kādu blēdi, kas viņu apzaga un sita; viens no parastākiem medījumiem, blēdis, ko jūs nepazīstat…
— Pazīstamais Bosīrs, varbūt? — tcica ierēdnis, būdams laimīgs, ka var izrādīties labi informēts.
— Ak, jūs pazīstat viņu, tas ir pārsteidzoši, — brīnīdamies teica Kaliostro. — Ļoti jauki! Jūs esat vēl lielāks pareģis nekā cs. Un tā kādu dienu, kad viņš sasita un apzaga šo meiteni vairāk nekā parasti, viņa atbēga pie manis un lūdza manu aizsardzību. Es esmu labsirdīgs, cs viņas rīcībā nodevu kādu stūri flīģelī, manā pilī…
— Pie jums!.. Viņa dzīvoja pie jums? — pārsteigts iesaucās ierēdnis.
— Bez šaubām, — atbildēja Kaliostro, savukārt izlikdamies pārsteigts. — Kāpēc lai cs nepaslēptu viņu, cs taču esmu vecpuisis?
Un viņš sāka smieties ar tik dedzīgu labsirdību, ka monsicur Krons neko nenojauta par lamatām.
— Pie jums? — viņš pārjautāja. — Tad tāpēc mani aģenti tik ilgi viņu nevarēja atrast.
— Kā tā? — tcica Kaliostro. — Šo mazo meklēja? Vai tad viņa ir izdarījusi kaut ko tādu, ko cs nezinu?..
— Nē, monsicur, nē! Turpiniet, lūdzu!
— Ak, Dievs, cs jau beidzu. Es viņu novietoju pie sevis, tas ir viss.
— Bet nē, monsicur, tas nav viss, jo nupat Olīvas vārdu jūs saistījāt ar Lamota kundzes vārdu?
— Ak, tikai kā kaimiņienes, — tcica Kaliostro.
— Ir cita lieta, grāf… Jūs velti neteicāt, ka Lamota kundze un Olīvas jaunkundze bija kaimiņienes.
— Jā, bet tam ir sakars ar apstākļiem, kurus būtu veltigi jums stāstīt, Karalistes pirmajam ierēdnim nemēdz klāstīt bezdarbīgā rantjē neprātīgās iedomas.
— Jūs mani ieinteresējāt, monsieur, un vairāk nekā jūs domājat; jo Olīvu, kuru jūs bijāt nometinājis pie sevis, es atradu provincē?
— Jūs viņu atradāt?..
— Ar Bosīra kungu…
— Ak tā! Un cs šaubījos! — iesaucās Kaliostro. — Viņa bija ar Bosīru? Jauki, ļoti jauki! Lamota kundze ir gandarīta.
— Kā! Ko jūs gribat teikt? — vaicāja monsicur Krons.
— Tāpēc, ka kādu laiku cs turēju aizdomās Lamota kundzi, tagad pilnīgi un galīgi dodu viņai gandarījumu.
— Turējāt aizdomās! Par ko?
— Labais Dievs! Un jūs pacietīgi klausāties šīs tenkas? Nu, labi! Tad ziniet, ka tai brīdī, kad es cerēju izlabot Olīvu, atgriezt viņu pie darba un godīgās dzīves, — cs nodarbojos ar morāli, monsicur, — tai brīdī kāds viņu nolaupīja.