— Kāds nolaupīja! No jums?
— No manis.
— Savādi!
— Vai nc? Un cs būtu sevi nolādējis, apgalvodams, ka tā bija Lamota kundze. Lūk, kur noved pasauli tiesāšana!
Monsicur Krons pienāca pie Kaliostro.
— Redzēsim, — viņš tcica, — izsakictics, lūdzu, noteiktāk.
— O, monsicur, tagad, kad jūs atradāt Olīvu ar Bosīru, nekas mani nepiespiedīs vainu novelt uz Lamota kundzi, nc viņas pastāvīgā apmeklēšana, nc zīmes, nc sarakstīšanās.
— Ar Olīvu?
— Nu, jā!
— Vai Lamota kundze un Olīva sazinājās?
— Ļoti labi.
— Viņas redzējās?
— Lamota kundze bija atradusi līdzekli, kā Olīva varēja iziet katru nakti.
— Katru nakti? Vai jūs esat pārliecināts?
— Kā tik var būt cilvēks, kas ir redzējis un dzirdējis.
— Monsicur, jūs stāstāt tādas lietas, par katru tādu vārdu es samaksātu tūkstoš livru! Kāda laime, ka jūs pats taisāt zeltu!
— Es vairs netaisu, monsicur, tas iznāca pārāk dārgi.
— Bet jūs taču esat Viņa Eminences kardināla Roāna draugs?
— Es domāju gan.
— Tad jums jāzina, cik pamatīgi viņa skandalozajā lietā ir iejaukta šīs intrigu iemiesojums, ko sauc par Lamota kundzi?
— Nē! Es negribu to zināt!
— Bet jūs varbūt zināt par Olīvas un Lamota kundzes pastaigu sekām?
— Monsicur, ir daudz lietu, kuras prātīgam cilvēkam jācenšas nezināt, — pamācīgi atbildēja Kaliostro.
— Es pagodināšos uzprasīt tikai vienu lietu, — ātri teica monsicur Krons. — Vai jums ir pierādījumi, ka Lamota kundze sazinājās ar Olīvu?
— Simtiem.
— Kādi?
— Lamotas kundzes vēstules, kuras viņa izšāva Olīvai ar stopu, ko bez šaubām atradīs viņas dzīvoklī. Vairākas vēstules, aptītas ap svina gabaliem, neaizsniedza mērķi. Tās nokrita uz ielas, un mani ļaudis vai cs vairākas no tām pacēlām.
— Monsicur, jūs tās piegādāsit tiesai?
— O, monsicur, tās ir tik nevainīgas, ka cs neuzdrošinātos un necerētu nopelnīt ar to pat Lamota kundzes pārmetumus.
— Un… līdzdalības, satikšanās pierādījumi?
— Tūkstošiem.
— Es jums lūdzu tikai vienu.
— Labākais. Izrādās, ka Lamota kundzei bija iespējams ienākt manā mājā apmeklēt Olīvu, jo cs tur redzēju viņu pats: lai dienā, kad pazuda jaunā sieviete.
— Tai pat dienā?
— Visi mani ļaudis tāpat viņu redzēja.
— Ak!., un kāpēc viņa nāca, ja Olīva bija pazudusi?
— Tieši to cs sev prasīju un nevarēju izskaidrot. Es redzēju izkāpjam Lamota kundzi no pasta karietes, kura gaidīja Ruādorē ielā. Mani ļaudis redzēja šo karieti stāvam ļoti ilgi, un cs domāju, atzīstos, ka Lamota kundze gribēja aizvest līdzi Olīvu!
— Un jūs netraucējāt?
— Kāpēc gan? Tā ir likteņa aplaimota dāma, šī Lamota kundze. Viņa ir pieņemta galmā. Kāpēc lai es aizkavētu atbrīvot mani no Olīvas? Es būtu darījis nepareizi, jūs redzat, jo man viņu nolaupīja, lai pazudinātu atkal.
— Tā, — teica monsicur Krons, iegrimdams dziļās pārdomās, — Olīvas jaunkundze bija pie jums?
— Jā, monsicur.
— Tā, Olīvas jaunkundze un Lamota kundze pazinās, satikās un kopīgi izgāja?
— Jā, monsieur.
— Tā, Lamota kundze bija redzēta pie jums Olīvas nolaupīšanas dienā?
— Jā, monsicur.
— Tā, jūs domājat, ka grāfiene ļoti gribēja piesaistīt sevim šo meiteni?
— Ko lai citu domā?
— Bet ko teica Lamota kundze, kad viņa vairs neatrada Olīvu pie jums?
— Man izlikās, viņa bija apjukusi.
— Jūs domājat, ka viņu nolaupīja Bosīrs.
— Tā es domāju vienīgi tāpēc, ka jūs teicāt, ka tiešām viņš aizveda, citādi man nebūtu nekādu aizdomu. Šis cilvēks nezināja par Olīvas dzīvokli. Kas varēja viņam to paziņot?
— Olīva pati.
— Es nedomāju. Citādi viņa aizbēgtu pie viņa no manis un nevis tiktu aizvesta pie viņa. Lūdzu ticēt, ka viņš nebūtu iekļuvis pie manis, ja Lamota kundze nebūtu iedevusi atslēgu.
— Viņai bija atslēga?
— Par to var nešaubīties.
— Lūdzu, kādā dienā viņu nolaupīja? — tcica monsicur Krons, pēkšņi apgaismots ar Kaliostro izveicīgi pasniegto lāpu.
— Jā, monsicur, tur es ncmaldlšos, tas bija tieši Svētā Ludviķa dienas priekšvakarā.
— Tā ir! — iesaucās policijas priekšnieks, — tā ir! Jūs valstij izdarījāt, monsicur, ievērojamu pakalpojumu.
— Esmu priecīgs par to, monsieur.
— Un jums pateiksies kā pienākas.
— Es to darīju aiz sirdsapziņas, — teica grāfs.
Monsieur Krons palocījās.
— "Vai varu cerēt, ka tiks apstiprināti šie pierādījumi, par kuriem mēs runājām? — viņš tcica.
— Esmu gatavs paklausīt tiesai katrā gadījumā.
— Nu, labi, monsicur, es izmantošu jūsu teiktos vārdus; uz redzēšanos.
Un viņš atlaida Kaliostro, kas iziedams teica:
— Ak, grāfien! Ak, odze! Tu gribēji mani apsūdzēt! Man liekas, tu esi iedzēlusi tērauda asmenim. Sargi zobus!
LII
NOPRATINĀŠANA
Kamēr monsicur Krons sarunājās ar Kaliostro, monsicur Brctcils karaļa uzdevumā ieradās Bastīlijā, lai noklaušinātu monsicur Roānu.
Satikšanās starp šiem diviem ienaidniekiem bija gaidāma vētraina. Monsicur Breteils pazina monsicur Roāna lepnumu: viņš bija tam atriebies diezgan briesmīgi, lai tagad izturētos ar pieklājīgām manierēm. Viņš bija vairāk nekā laipns. Monsicur Roāns atteicās atbildēt.
Zīmogglabātājs uzstāja, bet monsicur Roāns paziņoja, ka pakļausies soļiem, kādus pieņems parlaments un tiesneši.
Bretcilam bija jāpiekāpjas apsūdzētā nesatricināmās gribas priekšā.
Viņš lika pasaukt Lamota kundzi, kas nodarbojās ar lūgumrakstu sacerēšanu un izsūtīšanu, viņa centīgi paklausīja.
Monsicur Breteils noteikti izskaidroja viņas stāvokli, ko tā zināja labāk kā neviens cits. Tā atbildēja, ka viņai ir savas nevainības pierādījumi un ka minēs tos, kad būs vajadzība. Monsicur Breteils iebilda, ka nekas nav steidzamāks.
Viņa izstāstīja pašsacerēto pasaciņu; tās bija gluži tās pašas insinuācijas pret visiem, tic paši apgalvojumi, ka viņai pārmestie viltojumi nākuši nezin no kurienes.
Bez tam viņa paziņoja: tā kā drīzumā ar šo lietu jāsāk nodarboties parlamentam, Breteils no viņas neuzzināšot nc pušplēsta patiesības vārda; tas notikšot tikai Viņa Eminences klātbūtnē un pēc tam, kad viņa būšot dzirdējusi kardināla apvainojumus.
Tad monsicur Brctcils paziņoja, ka kardināls visu vainu veļ virsū viņai.
— Visu? — jautāja Žanna, — pat zādzību?
— Pat zādzību.
— Papūlaties pateikt kardināla kungam, — vēsi tcica Žanna, — ka cs viņu uzaicinu ilgāk neturēties pie šīs sliktās aizstāvēšanās sistēmas.