Un tas bija viss. Bet monsicur Breteils nebija apmierināts. Viņam bija vajadzīgi kādi intīmāki sīkumi. Viņam vajadzēja, pēc viņa loģikas, noskaidrot iemeslus, kas noveda kardinālu līdz tādām neprātībām pret karalieni, un karalieni — līdz tādām dusmām pret kardinālu.
Viņam vajadzēja noskaidrot visus Provansas grāfa savāktos protokolus, par kuriem sabiedrībā klīda baumas.
Zīmogglabātājs bija gudrs vīrs, viņš prata ietekmēt sievietes prātu; viņš solīja Lamota kundzei visu, ja tikai viņa kādu noteikti apsūdzēs.
— Uzmanieties, — viņš teica, — nekā nerunādama, jūs apsūdzat karalieni! Ja jūs stūrgalvīgi tā turēsities, picsargictics, jūs notiesās par Viņas Majestātes apvainošanu. Tas ir kauns, tās ir karātavas.
— Es neapsūdzu karalieni, — teica Zanna, — bet kāpēc apsūdz mani?
— Tad apsūdziet kādu, — nelokāmi tcica Brctcils, — tas vienīgais līdzeklis tikt brīvībā pašai!
Viņa noslēdzās gudrā klusuciešanā, un zimogglabātāja un viņas pirmā satikšanās palika bez panākumiem.
Pa to laiku izplatījās baumas, ka uzpeldējuši pierādījumi, un ka dimanti tikuši pārdoti Anglijā, kur monsicur Vcržāna aģenti apcietinājuši monsicur Reto.
Pirmais trieciens, kas bija jāiztur Žannai, bija šausmīgs. Konfrontēta ar Reto, kuru uzskatīja par savu sabiedroto līdz nāvei, ar šausmām viņa dzirdēja to pazemīgi atzīstamies, ka viņš esot viltotājs, ka uzrakstījis kvīti par dimantiem un karalienes vēstuli, viltodams reizē juvelieru un Viņas Majestātes parakstus.
Jautāts, kāda iemesla dēļ izdarījis šos noziegumus, viņš atbildēja, ka pēc Lamota kundzes pieprasījuma.
Apjukusi un saniknota, viņa visu noliedza, viņa aizstāvējās kā lauvene; viņa apgalvoja, ka nekad nav redzējusi, nc arī pazinusi monsicur Reto Vilctu.
Bet te atkal viņa dabūja divus skarbus triecienus: viņu iznicināja divas liecības.
Pirmā bija fiakra ormaņa liecība, kuru uzmeklēja monsicur Krons un kurš paziņoja, ka Reto vedis aprādītā dienā un stundā pa Monmartra ielu tādā modē ģērbušos dāmu.
Nepaliek vairs nekādu šaubu, ka noslēpumainā dāma, kuru ormanis iesēdināja karietē Marē kvartālā, bija tieši Lamota kundze, dzīvojoša Sentkloda ielā.
Un, kas attiecas uz draudzību, kāda bijusi starp šiem diviem līdzzinātājiem, kā to var noliegt, kad liecinieks apgalvoja, ka redzējis Svētā Ludviķa dienas priekšvakarā uz pasta karietes sēdekļa, no kuras izkāpa Lamota kundze, monsicur Reto Vilctu, ko varēja pazīt pēc viņa bālās un nemierīgās sejas.
Šis liecinieks bija viens no galvenajiem monsicur Kaliostro kalpotājiem.
Šis vārds lika satrūkties Žannai un viņa aizmirsa jebkuru piesardzību. Viņa izgāza apsūdzības pret Kaliostro, paziņodama, ka tas ar savām burvestībām apstulbojis kardināla Roāna prātu, kuram iedvesa noziedzīgas domas pret karalisko majestāti.
Tas bija pirmais ķēdes posms apsūdzībā par laulības pārkāpšanu.
Roāna kungs aizstāvējās, aizstāvēdams Kaliostro. Viņš visu noliedza tik ietiepīgi, ka izmisusī Žanna pirmo reizi izteica apsūdzību pret kardināla neprātīgo mīlu pret karalieni.
Monsieur Kaliostro tūliņ pieprasīja, lai viņu arestē, un lai viņš varētu atbildēt par savu nevainību visu priekšā. Apsūdzētāji un tiesneši iedegās, kā tas notiek vienmēr, kad tiek sajustas patiesības pirmās vēsmas, bet sabiedriskā doma tūliņ nostājās kardināla un Kaliostro pusē pret karalieni.
Tad šī nelaimīgā Marija Antuancte, lai jautu saprast, kāpēc viņa ar tādu ietiepību pieprasa prāvas turpināšanu, lika publicēt karalim iesniegtos ziņojumus par nakts pastaigām, un, pasaukdama monsieur Kronu, tcica publiski paskaidrot, ko viņš zināja.
Veikli aprēķinātais sitiens trāpīja Žannai un tik tikko neiznīcināja viņu.
Priekšsēdis visu izmeklētāju klātbūtnē uzaicināja monsicur Roānu paskaidrot, ko viņš zinot par pastaigām Versaļas dārzos.
Kardināls atbildēja, ka neprotot melot, un kā liecinieci nosauca Lamota kundzi.
Tā noliedza, ka kādreiz būtu bijušas pastaigas ar viņas ziņu vai piekrišanu.
Viņa nosauca par melīgiem visus protokolus un ziņojumus, kuri liecināja, it kā viņa būtu parādījusies dārzos karalienes vai kardināla sabiedrībā.
Šis paziņojums attaisnoja Mariju Antuancti, ja būtu iespējams ticēt viltošanā vai zādzībā apsūdzētai sievietei. Bet attaisnojums, nākdams no šīs puses, likās tikai laipnība, un karaliene nepiekristu tādam attaisnojumam.
Tad, kad Žanna kliedza visstiprāk, ka nekad nakts laikā neesot parādījusies Versaļas dārzos, un nekad neesot redzējusi vai zinājusi par lietām, kas attiecas uz karalieni un kardinālu, tai brīdī parādījās Olīva, dzīvā liecība, kas lika grozīt sabiedrības viedokli un sagrāva visu grāfienes sakrauto melu celtni.
Kā viņu neapraka tās drupas? Kā varēja gadīties, ka viņa piecēlās vēl naidīgāka un briesmīgāka? Šo parādību mēs neizskaidrosim ar viņas gribasspēku, mēs to izskaidrosim ar kļūmīgo ietekmi, kuru viņa atstāja uz karalieni.
Olīvu konfrontēja ar kardinālu. Kāds drausmīgs sitiens! Monsicur Roāns beidzot saprata, ka ar viņu izspēlējuši nekrietnu joku! Šis cilvēks, smalkjūtīgs un ar cēlām kaislībām, atklāja, ka avantūristc, biedrojusies ar krāpnieci, tas viņu noveda tik tālu, ka viņš sāka atklāti nicināt Francijas karalieni, sievieti, ko mīlēja un kas nebija vainīga!
Šīs parādības iespaids uz monsicur Roānu būtu, pēc mūsu domām, dramatiskākais un svarīgākais šīs lietas skals, ja, mēs no vēstures avotiem nezinātu, cik daudz dubļu, asiņu un šausmu atklājās vēlāk.
Kad monsicur Roāns ieraudzīja Olīvu, šo ielas karalieni, un atcerējās rozi, roku spiedienus un Apollona peldētavu, viņš nobālēja, un mirtu
Marijai Antuanclci pie kājām, ja būtu viņu ieraudzījis šai brīdī blakus krāpniecei.
Cik lūgumu pēc piedošanas, cik sirdsapziņas pārmetumu izlauzās no viņa dvēseles, lai ar asarām nomazgātu beidzamo troņa kāpienu, kur kādu dienu viņš izgāza nicinājumu — nožēlā par atraidīto mīlu.
Pat šis mierinājums bija liegts; viņš nevarēja atzīt Olīvas identitāti neatzīdamics, ka mīlēja īsto karalieni, bet atzīt savu kļūdīšanos nozīmēja tādu pašu apsūdzību, kauna traipu. Viņš ļāva Žannai visu noliegt. Viņš klusēja.
Un kad monsicur Breteils ar monsicur Kronu gribēja izspiest no Žannas plašākus paskaidrojumus, viņa tcica:
— Labākais līdzeklis, kā pierādīt, ka nekad karaliene nav pastaigājusies nakts laikā parkā, ir parādīt sievieti, kas līdzīga karalienei un kas apgalvo, ka bijusi parkā. Viņa ir mūsu acu priekšā. Tas viss.
Šim nekrietnajam mājienam bija sekmes. Patiesība vēlreiz tika apšaubīta.
Bet tā kā Olīva vaļsirdīgā uztraukumā izstāstīja visus sīkumus un sagādāja pierādījumus, tā kā viņa nekā neizlaida un lika viņai ticēt vairāk nekā grāfienei, Žanna spēra izmisuma pilnu soli: viņa atzinās.
Viņa atzinās, ka veda kardinālu uz Versaļu, jo Viņa Eminence katrā ziņā gribēja redzēt karalieni un apliecināt viņai savu godbijīgo mīlu. Viņa atzinās, tāpēc, ka juta sev aiz muguras veselu partiju, ko zaudēs, ja iestigs noliegšanā. Viņa atzinās tāpēc, ka, apsūdzēdama karalieni, viņa ieguva par palīgiem visus karalienes ienaidniekus, un tādu bija daudz.
Tad desmito reizi šai ellišķīgajā prāvā lomas mainījās: kardinālam bija piekrāptā upura loma, Olīvai — dumjas un nekaunīgas prostitūtes loma, Žannai — intrigantes loma, jo labāku viņa nevarēja izvēlēties.
Bet lai šis riebīgais plāns izdotos, karalienei bija vajadzīga arī kāda loma; viņai piešķīra karaliskajai cienībai vispretīgāko, neģēlīgāko, nepatīkamāko — aušīgas koķetes, grizetes lomu, kas nodarbojas ar izmuļķošanu. Marija Antuanete kļuva par tādu kā Dorimenu, kas sazvērējusies ar Frozīnu pret Žurdēnu — kardinālu.