Bet Jums nav ko baidīties no manis; Jums ir zināma mana uzticība. Ja gadītos, ka viņa būtu nepielūdzama, Jūsu liktenis vienmēr būs tāds pats kā manējais; es upurēšu visu, lai izrautu Jūs no viņas naida, vai arī mūs abus sagaida nežēlastība.
P.S. Es tikai uzrakstīju viņai vēstuli, kura, cs ceru, piespiedīs viņu izšķirties — ja neteikt patiesību, tad vismaz negāzt pār mūsu galvām tik smagus apvainojumus, jo mčs sev varam pārmest tikai vienu noziegumu — kļūdīšanos vai klusēšanu."
Šo blēdīgo vēstuli viņa nodeva kardinālam pēdējās konfrontācijas laikā Bastīlijas pieņemamajā istabā. Bija redzams, ka kardināls nosarka, nobālēja un nodrebēja par šādu pārdrošibu. Viņš tūdaļ izgāja, lai atgūtos.
Kas attiecas uz vēstuli karalienei, tai pašā acumirklī grāfiene to nodeva abatam Lckēlam, Bastīlijas priesterim, kas pavadīja kardinālu pieņemamajā istabā un bija uzticīgs Roānam.
— Kungs, — viņa tcica, — nododams šo sūtījumu, jūs varat mainīt Viņa Eminences un manu likteni. Iepazīstieties ar tās saturu. Jūsu pienākums prasa jums klusēt. Jūs pārliecināsities, ka es klauvēju pie vienīgajām durvīm, kur mēs, kardināla kungs un cs, varam lūgt palīdzību.
Priesteris atteicās.
— No garīdzniekiem jūs redzat tikai mani, — viņš atbildēja. — Viņas atbildēja. — Viņas
Majestāte domās, ka rakstījāt pēc mana padoma un ka man esat atzinusics visā man; cs nevaru piekrist sevi pazudināt."
— Nu, labi! — tcica Zanna, zaudēdama cerības par savas viltības sekmīgu izdošanos, bet gribēdama piespiest kardinālu ar iebaidīšanu, — sakiet monsicur Roānam, ka savas nevainības pierādīšanai man paliek tikai viens līdzeklis, tas ir, ļaut izlasīt vēstules, kuras viņš rakstīja karalienei. Man pretīgi izmantot šo līdzekli, bet mūsu kopīgā labuma dēļ es izšķiršos par šādu soli.
Redzēdama priesteri šo draudu sabaidītu, pēdīgo reizi viņa pūlējās ielikt tam rokās drausmīgo vēstuli karalienei.
„Ja viņš paņem vēstuli," viņa sev tcica, „cs esmu glābta; jo tad visu priekšā cs viņam prasīšu, ko viņš ir izdarījis un vai viņš nodevis vēstuli karalienei un prasījis atbildi; ja nenodos, tad karaliene ir pazudusi, roāniešu vilcināšanās būs pierādījusi viņas noziegumu un manu nevainību."
Bet tiklīdz abats paņēma vēstuli rokās, tā viņš to atdeva, it kā būtu apdedzinājies.
— Ievērojiet, — teica Zanna, nobālēdama dusmās, — jums nedraud nekādas briesmas, jo vēstuli karalienei es paslēpu aploksnē, kas adresēta Mizerī kundzei.
— Jo vairāk, — iesaucās abats, —'' par noslēpumu zinās divas personas. Karalienei būs divkāršs iemesls uz mani ļaunoties. Nē, nē, es atsakos.
Un viņš atgrūda grāfienes roku.
— ' Ievērojiet, — viņa tcica, — jūs spiežat mani izmantot monsicur Roāna vēstules.
— Labi, — atbildēja abats, — izmantojiet, kundze!
— Bet, — atsāka Žanna, niknumā drebēdama, — cs jums paziņoju, ka pierādījums par slepenu sarakstīšanos ar Viņas Majestāti liks krist uz ešafota kardināla galvai. Tagad jūs varat teikt: „Labi!", es esmu jūs brīdinājusi.
Šai brīdī atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās dižens un sadusmots kardināls:
— Lai krīt Roāna galva uz ešafota, — viņš atbildēja, — tā nebūs pirmā reize, kad Bastīlija redzēs šādu skatu. Bet ja tā, cs paziņoju, ka bez nožēlas kāpšu uz ešafota, uz kura ripos mana galva, ja tikai redzēšu to, kā jūs, zagli un viltotāju, apzīmogos ar kauna zīmi! Nāciet, abat, nāciet!
Pēc šiem iznīcinošajiem vārdiem viņš pagrieza muguru Žannai, un, iziedams kopā ar priesteri, atstāja satrakotu un izmisušu nelaimīgu radību, kas nevarēja pakustēties, ncicgrimdama arvien vairāk nāvīgajā muklājā, kurš drīz vien saklausies virs viņas galvas.
LIV
MAZULĪŠA BOSĪRA KRISTĪBAS
Lamota kundze kļūdījās visos aprēķinos. Kaliostro ncpicvīlās nevienā.
Tiklīdz Kaliostro nokļuva Bastīlijā, viņš pamanīja, ka beidzot ir iegansts atklāti strādāt pie monarhijas graušanas, kuru tik ilgus gadus viņš bija postījis ar iluminismu un okultismu.
Pārliecināts, ka viņu nekur neapsūdzēs un ka lieta tuvojas savam atrisinājumam, kas ir labvēlīgākais viņa plāniem, viņš svēti izpildīja solījumu, kuru bija devis visai pasaulei.
Viņš vāca materiālus slavenai vēstulei no Londonas, kura, parādīdamās mēnesi vēlāk pēc brīža, kuru šeit aprakstām, bija pirmais mūrlauža trieciens pret vccās Bastīlijas sienām, pirmais revolūcijas uzbrukums, pirmais jūtamais grūdiens, kas gāja pa priekšu 1789.gada 14.jūlija satricinājumam.
Šai vēstulē, kur Kaliostro, iznīcinājis karali, karalieni, kardinālu un sabiedrības spekulantus, iznīcināja monsicur Brctcilu, kas bija ministru tirānijas iemiesojums, mūsu atmaskotājs izteicās tā:
„Jā, arī brīvs būdams, es atkārtoju to, ko tcicu gūstā, — nav nozieguma, kas nebūtu izpirkts ar sešu mēnešu ieslodzījumu Bastīlijā.
Kāds man jautāja, vai cs kādreiz atgriezīšos Francijā? Katrā ziņā, — cs atbildēju, — ja tikai Bastīlija būs kļuvusi par publisku pastaigu vietu. Lai Dievs dod! Jums, francūžiem, ir viss, lai būtu laimīgi: auglīga zeme, maigs klimats, krietnas sirdis, brīnišķa jautrība, talants un grācija visās lietās; jums nav līdzīgu mākslā būt patīkamiem, citas mākslas jums nav pie kā mācīties, jums trūkst tikai viens, mani labie draugi, tikai vienas mazas lietas: pārliecības, ka mierīgi varat gulēt savā gultā, ja esat pilnīgi nevainīgi."
Kaliostro tāpat turēja vārdu, ko bija devis Olīvai. Viņa, savukārt, bija reliģiozi uzticīga. Viņai nepaspruka neviens vārds, kas varētu nodarīt sliktu viņas aizstāvim. Viņas atzīšanās bija kaitīga tikai Lamota kundzei, un skaidri un neapstrīdami stāstīja par savu nevainīgo piedalīšanos, pēc viņas domām, nepazīstamā muižnieka izjokošanā, par kuru viņai bija teikuši tikai to, ka viņu sauc Luijs.
Pa to laiku, kas gūstekņiem pagāja ieslodzījumā un nopratināšanā, Olīva nebija redzējusi mīļo Bosīru, bet tas tomēr nebija viņu gluži atstājis, un, kā būs redzams, viņai bija no sava mīļākā atmiņas, kādu vēlējās Didona, kad sapņodama runāja: „Ak, ja man būtu ļauts redzēt mazo Askāniju rotaļājamies klēpī!"
1786.gada maija mēnesi, Scntantuāna ielā, uz Svētā Pāvila baznīcas galvenās ieejas kāpieniem, kāds cilvēks stāvēja ubagu vidū. Viņš bija nemierīgs, satraukti elpoja un lūkojās Bastīlijas virzienā, nevarēdams no tās atraut acis.
Viņam blakus pienāca kāds cilvēks ar garu bārdu, viens no Kaliostro vācu kalpotājiem, ko Balzāmo izmantoja kā kambarkungu noslēpumainajās pieņemšanās vecajā Sentkloda ielas namā.
Šis cilvēks apturēja Bosīra nepacietīgo straujumu un klusi tcica:
— Uzgaidiet, uzgaidiet, viņi nāks!
— Ak! — nemierīgais cilvēks iesaucās. — Tas esat jūs!
Un tā kā „viņi nāks", liekas neapmierināja nemierīgo cilvēku, kas turpināja žestikulēt vairāk nekā vajadzīgs, vācietis viņam tcica pie auss:
— Monsicur Bosīr, jūs sacelsit tādu troksni, ka jūs ieraudzīs policija… Mans kungs jums solīja ziņas, cs tās atnesu.
— Stāstiet! Stāstiet, draugs!
— Klusāk! Māte un bērns jūtas labi.