— O! o! — iesaucās Bosīrs prieka aizrautībā, ko grūti aprakstīt. — Viņa ir dzemdējusi! Viņa ir glābta!
— Jā, monsicur; bet paej iet pie malas, lūdzu!
— Dzemdējusi meiteni?
— Nē, monsicur, puisēnu.
— Jo labāk! O! draugs, cik esmu laimīgs, cik laimīgs! Pateicaties kungam; sakiet, ka mana dzīve, ka viss, kas man ir, ir viņa rīcībā…
— Jā, monsicur Bosīr, jā, cs to pateikšu viņam, kad redzēšu.
— Draugs, ko jūs nupat runājāt… Bet ņemiet taču tos divus luidorus.
— Monsicur, cs pieņemu tikai no mana pavēlnieka.
— Ak, piedodiet, cs negribēju jūs apvainot.
— Es tam ticu. Bet ko jūs man teicāt?..
— Ak, cs jums prasīju, kāpēc nupat jūs iesaucāties: viņi nāks? Kas nāks, lūdzu?
— Es domāju Bastīlijas ķirurgu un Šopēna kundzi, vecmāti, kas palīdzēja Olīvai dzemdībās.
— Viņi nāks šurp? Kāpēc?
— Lai nokristītu bērnu.
— Tad es redzēšu savu bērnu! — iesaucās Bosīrs, palēkdamies kā krampju slimnieks. — Jūs sakāt, ka redzēšu Olīvas dēlu! Šeit, tūliņ?
— Šeit un tūliņ; bet, lūdzu, nomierināties. Citādi divi'vai trīs monsicur Krona aģenti, kuri, es domāju, paslēpušies ubagotāju skrandās, jūs ievēros un uzminēs, ka sazinājāties ar Bastīlijas cietumnieku. Jūs pazudināsit sevi un kaitēsit manam kungam.
— O! — iesaucās Bosīrs, cienības un pateicības aizrautībā. — Es drīzāk miršu, kā izteikšu kādu balsienu, kas var kaitēt manam labdarim. Es noslāpšu, ja vajadzīgs, bet cs neteikšu nekā. Viņi nenāk!..
— Pacietību.
Bosīrs pienāca klāt vācietim.
— Vai viņa ir kaut drusku laimīga? — viņš jautāja, sažņaugdams rokas.
— Pilnīgi laimīga, — otrs atbildēja. — O, lūk, fiakrs.
— Jā, jā.
— Apstājās…
— Kaut kas balts, cakas.
— Bērna autiņi.
— Ak, Dievs!
Un Bosīrs bija spiests atbalstīties pret kolonnu, lai nepakristu, kad ieraudzīja izkāpjam no fiakra vecmāti, ķirurgu un kādu Bastīlijas sargu, kas izpildīja liecinieka pienākumus.
Šiem trim cilvēkiem garāmejot, nabagi sakustējās un žēlā balsī sāka gausties.
Tad bija redzams savāds skats: kamēr krusttēvs un krustmāte ar elkoņiem grūstīja šos nožēlojamos, kāds svcšnieks izdalīja naudas gabalus, raudādams aiz prieka.
Kad mazā svīta iegāja baznīcā, Bosīrs, mazliet pagaidījis, iegāja pēc viņiem un kopā ar priesteriem un ziņkārīgajiem meklēja labāku vietu sakristejā, kur norisinājās kristīšanas sakraments.
Pazīdams vccmāli un ķirurgu, kas jau vairākas reizes meklēja viņa pakalpojumus līdzīgos gadījumos, smaidīgais priesteris viņus draudzigi sveicināja.
Bosīrs sveicināja un arī uzsmaidīja priesterim.
Tad sakristejas durvis aizvērās, un, paņemdams spalvu, priesteris sāka ierakstīt savos sarakstos svētās frāzes, kas liecina par kristībām.
Kad viņš prasīja bērna vārdu un priekšvārdu, ķirurgs atbildēja:
— Zēns, tas ir viss, ko cs zinu.
Četru cilvēku smieklu troksnis sekoja šiem vārdiem, kas nelikās pietiekami cienīgi Bosīram.
— Tomēr viņam vajag kādu vārdu, kaut tas būtu svētā vārds, — piebilda priesteris.
— Jā, jaunkundze vēlējās, lai viņu nosauktu par Tusēnu.*
— Jauki, tad visi svētie ir viņā, — smiedamies par savu vārdu rotaļu, priesteris atbildēja, un alkal sakristeju pārņēma jautrība.
Bosīrs sāka zaudēt pacietību, bet vācieša gudrā ietekme viņu vēl saturēja. Viņš savaldījās.
— Nu, labi! — teica priesteris, — ar šādu priekšvārdu, un visiem svētiem kā patroniem, var iztikt arī bez tēva. Rakstīsim: „Šodien mums uzrādīja vīriešu dzimuma bērnu, dzimušu vakar, Bastīlijā, Nikolā Olīvas Leģē un… nezināma tēva dēlu."
Saniknots Bosīrs metās blakus priesterim, un spēcīgi saturēja viņa roku:
— Tusēnam ir tēvs, — viņš iesaucās, — tāpat kā māte! Viņam ir maigs tēvs, kas nenoliegs savas asinis. Lūdzu rakstiet, ka Tusēns, dzemdēts vakar no Nikolā Olīvas Lcgē jaunkundzes ir Žana Batista Tusēna Bosīra dēls, kas tc ir klāt.
Vai varat iedomāties priestera, krustmātes un krusttēva apstulbumu!? Spalva izkrita priesterim no rokām, bērns tik tikko neizkrita vecmātei no rokām.
Bosīrs viņu satvēra savējās, un, pārklādams aizrautīgiem skūpstiem, uz nabaga maziņā pieres uzspieda pirmo kristību, pēc Dieva kristības vissvētāko tēva asaru kristību.
Klātesošie, lai arī pieraduši pie dramatiskiem skatiem un vispārējo tā laikmeta voltēriešu skepticismu, bija aizkustināti. Vienīgi priesteris saglabāja aukstasinību un šaubījās par tēvu, varbūt viņš bija sakaitināts, ka jāatsāk par jaunu rakstīšana.
Bet Bosīrs uzminēja grūtības: viņš ielika kristāmajā traukā trīs zelta luidorus, kuri apliecināja viņa tēva tiesības un dicvticību labāk nekā asaras.
Tusēns — visi svētie.
Priesteris palocījās, saņēma septiņdesmit divus livrus un nosvītroja divas frāzes, kuras zobodamies bija ierakstījis savā grāmatā.
— Tikai, — viņš teica, — Bastīlijas ārsta un Šopēna kundzes paziņojums ir formāls, tāpēc jūs papūlēsities uzrakstīt pats un apliecināt, ka uzdodat sevi par bērna tēvu.
— Es par to parakstīšos ar savām asinīm, — iesaucās Bosīrs, prieka pārņemts.
Un sajūsmā viņš satvēra spalvu.
— Piesargictics, — klusu viņam tcica cietumsargs Gions, kas nebija aizmirsis savu kārtīgā cilvēka lomu. — Es domāju, ka jūsu vārdam dažās vietās nav laba slava. To bīstami ierakstīt sabiedriskas iestādes sarakstos, ar datumu, kas pierāda jūsu klātbūtni un sazināšanos ar apsūdzēto.
— Pateicos par padomu, — lepni atbildēja Bosīrs, — tas liecina par godīgu cilvēku un ir divu zelta luidoru vērts, kuru cs jums dodu; bet noliegt savas sievas dēlu…
— Viņa ir jūsu sieva? — iesaucās ārsts.
— Likumīga sieva? — iesaucās priesteris.
— Lai dod Dievs viņai brīvību, — teica Bosīrs, priekā drebēdams, — un jau rītu Nikolā Lcgē būs uzvārds Bosīrs, tāpat kā viņas dēlam un man!
— Bet tagad jūs riskējat, — atkārtoja Gions, — man liekas, ka jūs meklē.
— Es jūs nenodošu, — tcica ārsts.
— Es arī nc, — tcica vecmāte.
— Un es tāpat, — bilda priesteris.
— Un ja arī mani nodotu, — turpināja Bosīrs, mocekļa sajūsmā, — par prieku atzīt savu dēlu cs izcietīšu arī sodu uz riteņa.
— Ja viņu sodīs ar riteni, — monsicur Gions klusu teica vecmātei, jo jutās aizkaitināts, ka viņu tik asi atgrūda, — tas nebūs tāpēc, ka viņš atzina sevi par mazā Tusēna tēvu.
Un pēc šīs asprātības, kas lika pasmaidīt Šopēna kundzei, tēvs ķērās pie jaunā Bosīra ierakstīšanas kristību grāmatā.
Bosīrs savu paziņojumu ierakstīja krāšņā izteiksmē, bet mazliet daudzvārdīgāki, kādi ir visi ziņojumi par varoņdarbiem, kas padara augstprātīgu autoru.
Viņš pārlasīja, pielika punktu, parakstījās un lūdza parakstīties četras klātesošās personas.
Tad, pārlasījis un pārbaudījis atkal, viņš apskāva pienācīgi nokrustīto dēlu, iebāza autiņos sauju luidoru, uzkāra bērnam kaklā mātei domāto gredzenu, dzemdētājai domāto dāvanu, un, lepns kā Kscnofonts slavenās atkāpšanās laikā, atvēra sakristejas durvis, nolēmis neizmantot nc mazāko