Šo vīstoklīti komitejas dāma nolika uz naktsgaldiņa, piebilzdama:
— Labo darbu valdes uzdevumā cs jums, kundze, pagaidām varu pasniegt šo mazo pabalstu, kamēr varēsim jūsu labā kaut ko vairāk darīt.
Lamota kundze pameta uz vīstoklīti ātru skatienu.
„Trīslivru gabali," viņa pie sevis nodomāja, „tur to būs piecdesmit vai pat viss simts. Tas ir simts piecdesmit vai pat trīs simti livru, kas man nokrīt kā no debesīm. Simtam tas būtu tā kā par īsu, bet piecdesmitam atkal par garu."
Kamēr viņa tā lēsa, abas dāmas jau bija izgājušas priekšistabā, kur uz kāda krēsla bija iesnaudusies vecā Klotilde. Viņai līdzās dega maza lampiņa, kuras sarkanais, kvēpstošais deglis bija iemērkts izkausētos taukos.
Asa, kodīga smaka aizrāva elpu vecākajai dāmai, kas bija atstājusi vīstoklīti uz naktsgaldiņa. Viņa veikli pameklēja somiņā un izvilka no tās nelielu flakoniņu.
Bet Žannas sauciens bija uzmodinājis Klotildi. Ar abām rokām viņa paķēra lampiņu un pacēla to augstu gaisā kā bāku, kas apgaismo tumšos līčus, kaut gan abas svešinieces atteicās no šā apgaismojuma, kas tās draudēja nosmacēt.
— Uz redzēšanos, grāfienes kundze! — viņas vēl nosauca, steigdamās ārā trepju telpā.
— Kur man būtu tas gods jūs sastapt un jums pateikties? — jautāja Žanna Valuā.
— Par to mēs jums vēl paziņosim, — atbildēja vecākā, ar steigu traukdamās lejā pa kāpnēm.
Un viņu soļu troksnis drīz vien izgaisa zemāko stāvu dziļumos.
Valuā kundze atgriezās savā istabā, lai pārliecinātos vai viņas slēdzieni par vīstoklīša saturu ir pareizi. Ejot cauri priekšistabai, viņas kāja atsitās pret kādu priekšmetu, kas gulēja uz kājslauķa, ar kuru bija aizbāzta durvju apakšējā sprauga.
Acumirklī grāfiene Lamota noliecās, paķēra to un steidzās pie lampas.
Tā bija apaļa, plakana zelta kārbiņa ar diezgan vienkāršu rotājumu.
Tajā atradās dažas smaržīgas šokolādes pastilas, bčt, kaut gan kārbiņa bija plakana, tomēr bija redzams, ka tai ir dubultdibens, un pagāja labs laiciņš, kamēr grāfienei izdevās atrast apslēpto atsperi.
Beidzot viņa to atrada un piespiedusi, atvēra dibenu.
Viņas acīm atklājās klasiski skaistas un valdonīgi cēlas sievietes ģīmetne.
Vāciskais matu frizējums un ķēde ar kaut kādu ordeni piešķīra viņas vaibstiem ārzemniecisku izskatu.
Uz kastītes vāka no burtiem M. un T. bija izveidots un lauru vainagā ietverts iniciāļu grupējums. Šis portrets tik ļoti atgādināja jaunāko dāmu, viņas labvēli, ka tā katrā ziņā bija vai nu viņas mātes, vai arī vecmāmiņas ģīmetne, un, jāsaka, ka pirmajā brīdī Lamota kundze gribēja steigties uz kāpnēm pakaļ abām aizejošajām dāmām.
Bet lejā jau noklaudzēja ārdurvis.
Tā kā bija jau par vēlu, lai tās panāktu, viņa devās pie loga.
Bet viss, ko viņa ieraudzīja, bija kāds kabriolets, kas straujos rikšos nozuda aiz Sentkloda un Svētā Ludviķa ielas stūra.
Necerēdama vairs pasaukt atpakaļ savas labdares, viņa vēlreiz apskatīja kastīti un apņēmās to visā drīzumā aizsūtīt uz Versaļu. Tad viņa paķēra no naktsgaldiņa vīstoklīti.
— Es neesmu kļūdījusies, — viņa murmināja, — šc nav vairāk kā piecdesmit ekiju.
Un papīrs nokrita uz grīdas.
— Luidori! Dubloni! — iesaucās grāfiene. — Piecdesmit lielo luidoru! Divi tūkstoši četri simti livru!
Un viņas acīs pamirdzēja ārkārtīgs prieks, kamēr vecā Klotilde, kas savu mūžu nebija redzējusi tik daudz zelta, palika stāvot, muti iepletusi.
— Simts luidoru! — murmināja Lamota kundze… — Šīs dāmas droši vien ir ļoti bagātas. O, es viņas uzmeklēšu!..
IV
BELS
Lamota kundze nebija maldījusies: aizbraucošais kabriolets patiesi aizveda viņas labdares. Abas dāmas to bija atradušas lejā uz ielas un tas līdzinājās visiem tā laika kabrioletiem, tas ir, tam bija augsti riteņi, viegls kurvis, pacelta priekšdaļa un pakaļgalā soliņš sulainim.
Šo kabrioletu, kurā bija aizjūgts stalts īru sugas bēris ar īsu apgrieztu asti un platiem krustiem, bija turp nobraucis tas pats kamanu pajūga kučieris, kuru, kā mēs jau iepriekš minējām, abas dāmas sauca par Vēberu.
Kad dāmas nonāca lejā, Vēbcrs turēja zirgu aiz iemauktiem pie galvas un lūkoja nomierināt straujo rumaku, kas ar kājām nepacietīgi kapāja nakts dzedrumā no jauna sasalušo sniegu.
Tiklīdz parādījās abas dāmas, Vēbcrs teica:
— Cienīt kundz, es likt jūgt Scipion, kas ir rām un viegli vadām, bet Scipion ir vakar sagrūduš sav kāj un bij atlikuš tikai Pclus, bet to ir grūt valdīt.
— Kas attiecas uz mani, tad jau jūs, Vēber, zināt, ka man tas nav svarīgi, man ir stingra roka un es esmu radusi valdīt grožus.
— Es zin, ka kundz prauc lab, bet tie ceļ ir dikt slikt. Kurp kundz pavēl?
— Uz Versaļu.
— Tad prauksim pa pulvar?
— Nē, Vēber, pašreiz piesalst un bulvāri būs apledojuši, bet pa ielām, man šķiet, būs labāks ccļš, jo tur gājēji ir pieminuši sniegu. Nu tad, Vēber, brauksim labi ātri!
Kamēr Vēbers pieturēja zirgu, dāmas veikli ielēca ekipāžā. Tad viņš uzlēca pakaļgalā uz soliņa un teica, ka viss kārtībā.
— Nu, ko jūs, Andrē, domājat par šo grāfieni? — vecākā dāma vērsās pie savas pavadones.
Pie šiem vārdiem viņa palaida vaļīgāk grožus, bērais kā bulta šāvās uz priekšu un drīz vien nozuda aiz Svētā Ludviķa ielas stūra.
Tas bija tieši tai brīdī, kad grāfiene Lamota atvēra logu, lai aicinātu savas viešņas atpakaļ.
— Es domāju, madamc, — atbildēja tā, kuras vārds bija Andrē, — ka grāfiene Lamota ir nabadzīga, nelaimīga sieviete.
— Tomēr ar cēliem uzskatiem, vai ne tā?
- Jā, bez šaubām.
— Tu pret viņu, Andrē, tomēr esi ļoti vienaldzīga.
— Ja man jums jasaka taisnība, tad atzīstos, ka viņas sejā ir kaut kas viltīgs, kas man lāgā nepatīk.
— Es zinu, Andrē, jūs esat neuzticīga un, lai jums patiktu, vajaga savienot sevī visus labumus. Es, turpretī, domāju, ka ši mazā grāfiene gan savā lepnumā, gan pazemībā ir ļoti interesanta un sirsnīga.
— Tā, madamc, ir viņas laime, ja viņai ir tas gods jums labpatikt…
— Sargies! — iesaucās braucēja, strauji sagriezdama sānis zirgu, kas Scntantuāna ielas stūrī tik tikko nenotrieca gar zemi kādu nesēju.
— Sargies! — skaļi atkārtoja Vēbcrs.
Un kabriolets turpināja savu ccļu. Tomēr nopakaļus vēl atskanēja briesmām izsprukušā vīra lāsti, kuriem tūdaļ piebiedrojās vēl citu saucieni, kas naida pilni skanēja pakaļ kabrioletam.
Bet jau pēc dažām sekundēm, pateicoties Bela žiglajām kājām, viņa kundzi no zaimotājiem šķīra visa distance no Scntkatarīnas ielas līdz Boduajē laukumam.
Tur, kā zinām, ielas sazarojas, bet veiklā braucēja droši laida uz priekšu pa šauro, bet ļaužu pilno Tisserandcrī ielu, pa kuru aristokrāti parasti nemēdza braukt.
Tāpēc arī, neskatoties uz dāmas piktajiem „Sargics!", neraugoties arī uz Vēbcra bargajiem kliedzieniem, arvien biežāk atskanēja gājēju dusmu saucieni:
— Ak, tas kabriolets! Nost ar kabrioletu!
Bcls strauji triecās uz priekšu un viņa kučieris, neskatoties uz savu smalko bērna rociņu, to ātri un droši vadīja caur slapjā sniega vāliem un vēl bīstamākajiem apledojumiem, uz kuriem gulēja ūdens peļķes.