viltību, lai izmuktu no spiegiem, ja tie būtu tādi nezvēri un gribētu noķert viņu šajā nozīmīgajā dienā.
Ubagu pūlītis nebija atstājis baznīcu. Ja Bosīrs būtu ciešāk tos aplūkojis, viņu starpā varbūt pazītu slaveno aģentu, viņa nelaimes vaininieku, bet viņam nebija laika skatīties apkārt. Jaunu dāvanu izdalīšanu pavadīja: „Lai Dievs jums palīdz!" Un laimīgais tēvs izgāja no Svētā Pāvila baznīcas kā savas draudzes nabago cienīts, lutināts, svētīts un apglaimots aristokrāts.
Kas attiecas uz kristību lieciniekiem, arī viņi iznāca ārā un iesēdās fiakrā, būdami ļoti apmierināti ar šo piedzīvojumu.
Bosīrs viņus novēroja no Scntkatrīnas ielas stūra, redzēja visus iekāpjam karietē, aizsūtīja divus vai trīs trīsošus skūpstus dēlam, un kad viņa sirds bija pietiekami pārplūdusi ar jūtām, kad fiakrs pazuda no acīm, viņš domāja, ka nevajag kārdināt ne Dievu, nc policiju un sasniedza savu patvēruma vietu, par kuru zināja tikai viņš, Kaliostro un monsicur Krons.
Lieta bija tā, ka arī monsicur Krons ievēroja Kaliostro doto vārdu un netraucēja Bosīru.
Kad bērns atgriezās Bastīlijā un Šopēna kundze Olīvai izstāstīja daudzos pārsteidzošos notikumus, viņa, uzmaukdama Bosīra gredzenu lielajā pirkstā, sāka raudāt, un, apskāvusi bērnu, kam jau meklēja zīdītāju, teica:
— Nē, kādreiz monsicur Zilbērs, Ruso skolnieks, man tcica, ka ikvienai kārtīgai mātei jāzīda pašai savi bērni, un cs pati zīdīšu dēlu; cs gribu būt vismaz laba māte.
LV
UZ APSŪDZĒTO SOLA
Pēc ilgas izmeklēšanas beidzot pienāca diena, kad galvenais prokurors iesniedza apsūdzību un uzaicināja parlamenta tiesu paziņot spriedumu.
Apsūdzētie, izņemot monsicur Roānu, bija pārvesti uz Konsjcržcrī, lai būtu tuvāk tiesas zālei, kuru atvēra katru rītu pulkstens septiņos.
Apsūdzēto izturēšanās priekšsēža Aligra vadītās tiesas priekšā bija tāda pat kā izmeklēšanas laikā.
Olīva — vaļsirdīga un kautra; Kaliostro — mierīgs, pārākuma un dažreiz mistiskā mirdzuma izstarotājs, ko viņam patika izrādīt.
Reto — nokaunējies, pazemojās un vienmēr raudāja.
Zanna — nekaunīga, ar spīdošām acīm, vienmēr draudīga un ļauna.
Kardināls — vienkāršs, domīgs, nespēka pārņemts.
Žanna ātri bija pieradusi Konsjcržcrī un ar salkano piemīlību un sīkiem noslēpumiem ieguva Tiesu pils cietuma sarga sievas, viņas vīra un dēla labvēlību.
Tā viņa padarīja savu dzīvi patīkamāku un sazināšanos — vieglāku. Pērtiķim vienmēr vajag vairāk telpas nekā sunim, intrigantam vairāk nekā mierīgam prātam.
Tiesas debates nesagādāja nekā jauna Francijai. Tā bija tā pati kaklarota, ko pārdroši nozaga viena vai otra no apsūdzētajām personām, kas apsūdzēja cita citu.
Izšķirt, kura no abām ir zaglis, bija visas prāvas saturs.
Ļaunais gars, kas ir pārņēmis frančus vienmēr un kas viņus bija pārņēmis it sevišķi tais laikos — krišana galējībās, no patiesās prāvas radīja vēl vienu citu.
Tai vajadzēja izdibināt, vai karalienei bija iemesls apcietināt kardinālu un apsūdzēt viņu nekaunīgā nepieklājībā.
Tam, kas interesējās par politiku Francijā, šī papildus izmeklēšana bija lietas galvenā jēga. Vai monsicur Roānam bija pamats teikt karalienei to, ko viņš tcica, un rīkoties viņas vārdā, kā to bija darījis? Vai viņš bija Marijas Antuanctcs slepenais aģents, kas atkrita, tiklīdz lieta sacēla troksni?
Ar vienu vārdu sakot, vai apvainotais kardināls šai nejaušajā lietā darbojās apzinīgi, kā favorīts, ar karalieni plecu pie pleca?
Ja viņš darbojās saskaņā ar karalienes gribu, tad viņa bija vainīga par visām lai arī nevainīgām attiecībām, kuras viņa noliedza, bet kuras pēc Lamota kundzes mājieniem esot pastāvējušas. Un beigu beigās, vai nežēlīgā sabiedriskā doma atzīs par nevainīgu tādu draudzību, kuru ir jāslēpj gan no vīra, gan no ministriem, gan no pavalstniekicm.Tāda bija prāva, ko galvenais prokurors virzīja uz beigām, uz nosodīšanu.
Galvenais prokurors lūdza vārdu.
Viņš bija ierocis galma rokās, viņš runāja noķengātā karaliskā goda vārdā, viņš aizstāvēja monarhijas neaizskaramības mūžīgo principu.
Galvenais prokurors iesāka runu par konkrētiem apsūdzētajiem, runājot par otro, it kā blakusprāvu, viņš uzbruka kardinālam. Viņš nepieļāva, ka bēdīgi slavenās kaklarotas lietā karaliene varētu uzņemties uz sevi kādu vainu. Bet ja viņa būtu bijusi kaut mazliet vainīga, tam tomēr vajadzēja krist uz prelāta galvas.
Tātad viņš nelokāmi pieprasīja:
Reto notiesāt uz galerām;
Zannu Lamotu notiesāt ar kauna zīmi, pērienu un mūža cietumu;
Kaliostro attaisnot;
Olīvu izsūtīt; ,
Roānu piespiest atzīties apvainojošā nekaunībā pret Viņas Majestāti, bet pēc šādas atzīšanās viņam būtu jāaiziet no galma un viņam atņemtu visus amatus un titulus.
Šī apsūdzības runa radīja nenoteiktību parlamentā un šausmas apsūdzētajos. Karaļa griba tur izpaudās tik spēcīgi, ka šie karaļa prokurora slēdzieni būtu pārspēti ar tiesnešu ccntibu un cienību pret godājamo troņa neaizskaramības principu, ja būtu dzīvojuši gadusimteņa ceturksni iepriekš, pat tad, kad parlamenti bija iesākuši nokratīt jūgu un atprasīt savas priekšrocības.
Bet tagad tikai četrpadsmit padomnieki pieņēma galvenā prokurora ieskatu pilnīgi. Balsis dalījās.
Sākās pēdējā nopratināšana, kas bija gandrīz vai lieka formalitāte tādiem apsūdzētajiem, jo tās mērķis bija dzirdēt atzīšanos pirms sprieduma, kamēr saniknotie pretinieki, kas tik ilgi cīnījās, nedomāja nc par mieru, ne par pamieru. Abi nc tik daudz prasīja sevis attaisnošanu, cik pretinieka notiesāšanu.
Tad bija paradums, ka apsūdzētie tiesnešu priekšā sēdēja uz maza koka soliņa — niecīga, zema, apkaunojoša sēdekļa, par kuru it kā klājās notiesāto kaunpilnā ēna, kuri no šejienes taisnā ceļā nokļuva uz ešafota.
Tur apsēdās viltotājs Reto Vilets, kas, raudādams un pazemīgi lūgdams prasīja piedošanu.
Viņš paziņoja to, kas jau ir zināms, ka vainīgs viltošanā un noziedzīgā sadarbībā ar Žannu Lamotu. Viņa nožēla, viņa sirdsapziņas pārmetumi jau spēja iežēlināt pat tiesnešus.
Bet Reto nevienam neinteresēja; viņš nebija nekas vairāk kā blēdis. Atlaists no tiesas, viņš raudādams sasniedza savu kameru Konsjcržcrī.
Pēc viņa zāles durvīs tiesas izpildītāja pavadībā parādījās Lamota kundze.
Viņa bija ģērbusies apmetnī virs smalkā batista krekla, galvu sedza aube bez lentām; balts šķidrauts pārklāja seju; mati nebija pūderēti. Viņas izskats atstāja dzīvu iespaidu uz sapulci.
Viņai bija jāiztur pirmais no pazemojumiem, kādi viņu vēl gaidīja: viņai lika ienākt pa mazajām kāpnēm — kā parastajam noziedzniekam.
Zāles smacīgums, sarunu troksnis, ziņkāro kaklu staipīšana, sākumā viņu apstulbināja; viņas acis brīdi mirkšķinājās, it kā lai ar skatienu aptvertu visu zāli.
Tad rakstvedis, kas paņēma viņu pie rokas, diezgan ātri aizveda Žannu pusapļa vidū līdz apsūdzēto soliņam, kādus sauc par picrcsvictām, kad paceļ uz ešafota.
Ieraudzījusi šo apkaunojošo sēdekli, kuru paredzēja viņai, Žanna, kas lepni saucās par Valuā un savās rokās turēja Francijas karalienes likteni, Žanna Lamota nobālēja un pameta saniknotu skatienu apkārt, it kā lai