iebaidītu tiesnešus, kas atļāvās šo apvainojumu. Bet sastapdama visu acīs nepiekāpību un ziņkāri žēlsirdības vietā, viņa apspieda niknās dusmas, un cenzdamās neizrādīt, ka viņai ļimst kājas, apsēdās.
Jau nopratināšanā bija manāms, ka viņa atbild ļoti nenoteikti, kas karalienes pretiniekiem deva priekšrocības savu ieskatu aizstāvēšanā. Viņa" skaidri un gaiši izteicās tikai par savu nevainību, un piespieda priekšsēdi uzdot jautājumu par vēstulēm, kuras kardināls sūtījis karalienei un karaliene rakstījusi kardinālam.
Visa čūskas inde izplūda atbildē uz šo jautājumu.
Žanna iesāka ar apliecinājumiem, ka nevēloties kaitēt karalienei; viņa piebilda, ka neviens labāk par kardinālu nevarot atbildēt uz šo jautājumu.
— Uzaiciniet viņu, — tā tcica, — pārādīt šīs vēstules vai norakstus, lai dabūtu lasāmvielu un apmierinātu ziņkāri. Kas attiecas uz mani, cs nevarēšu apgalvot, vai tās ir kardināla vēstules karalienei, vai karalienes — kardinālam. Man tās liekas pārāk vaļīgas un draudzīgas no valdnieces un pārāk necienīgas no pavalstnieka puses.
Dziļš, drausmīgs klusums, kāds valdīja pēc šā uzbrukuma, pierādīja Žannai, ka viņa iedvesa šausmas ienaidniekiem, bailes piekritējiem un šaubas bezpartejiskiem tiesnešiem. Solu viņa atstāja saldā cerībā, ka kardināls apsēdīsies turpat, kur viņa. Ar šo atriebību viņai pietiktu. Bet kas notika ar viņu, kad, atgriezusies, lai pēdējo reizi aplūkotu negoda sēdekli, uz kura viņa gribēja redzēt apsēžamies Roānu, sēdekli viņa vairs neredzēja: pēc galma pavēles tiesas sulaiņi to noslēpa un atvietoja ar krēslu.
Nikns brēciens izlauzās viņai no krūtīm; viņa metās ārā no zāles un ārprātā kodīja rokas.
Sākās viņas mocības. Lēnām zālē ienāca kardināls. Viņš tikko bija izkāpis no karietes; viņam atvēra parādes durvis.
Divi tiesas izpildītāji un rakstveži viņu pavadīja; Bastīlijas pārvaldnieks soļoja viņam blakus.
Viņam ienākot, tiesas zālē bija dzirdama ilga līdzjūtības un cieņas pilna sačukstēšanās. Tai atbildēja skaļas gaviles ārpusē. Tā bija tauta, kas sveica apsūdzēto un aizstāvēja viņu tiesas priekšā.
Princis Luijs bija bāls un ļoti uztraukts. Ģērbies garā svinību tērpā, viņš uzlūkoja tiesnešus godbijīgi un labvēlīgi, pārliecinādams sevi par viņu taisnīgumu un it kā aicinādams viņus pieņemt pamatotu spriedumu.
Kardinālam parādīja krēslu. Princis baidījās pacelt acis pret zāli, un pats tiesas priekšsēdis teica tam dažus uzmundrinošus vārdus. Savukārt tiesneši viņu lūdza apsēsties ar tādu labvēlību, kura vēl palielināja apsūdzētā bālumu un uztraukumu.
Kad viņš sāka runāt, viņa trīcošā balss, kuru pārtrauca nopūtas, viņa apjukušās acis un pazemīgā izturēšanās, dziļi aizkustināja auditorijas
līdzjūtību. Viņš lēni izvēlējās vārdus, nevis minēdams pierādījumus, bet gan attaisnojumu savai rīcībai, viņš nevis apcerēja notikušo, bet gan lūdzās, bet kad princis, šis daiļrunīgais orators, pēkšņi aprāvās pusvārdā un apklusa, šis dvēseles spēku izsīkums, šķiet, uz tiesnešiem atstāja daudz labvēlīgāku iespaidu nekā aizstāvības runa un jebkuri argumenti.
Pēc tam parādījās Olīva: nabaga meitenei atkal ienesa apsūdzēto solu. Daudzi nodrebēja redzēdami dzīvo karalienes attēlu uz apkaunojošā sēdekļa, uz kura vēl nesen bija sēdējusi Žanna Lamota. Šis Francijas karalienes Marijas Antuanetcs rēgs uz zagļu un viltotāju sola sabiedēja viskarstākos monarhijas vajātājus. Bet šis skats daudzus pievilināja — kā asiņu smaka tīģeri.
Bet visi runāja, ka nabaga Olīva atstājusi kancelejā savu bērnu, ko zīdīja, un kad atvērās durvis, monsicur Bosīra dēls brēca pēc mātes žēlastības.
Pēc Olīvas parādījās Kaliostro, nevainīgākais no visiem. Viņam pat neteica apsēsties, lai gan krēsls bija palicis blakus solam.
Tiesa baidījās no Kaliostro aizstāvēšanās runas. Pavirša noklaušināšana, ko aprāva priekšsēdis d'Aligrē, apmierināja formalitātes prasības.
Tad tiesa paziņoja, ka debates beigušās, un sākās apspriede. Pūlis lēnām izklīda pa ielām un krastmalām. Visi bija nolēmuši atgriezties vakarā un noklausīties spriedumu, kas tikšot nolasīts, kā ziņoja, visai drīz.
LVI
ABATS UN RESTES
Pēc debatēm, nopratināšanas trokšņa un lielajiem uztraukumiem uz apsūdzēto sola, visus apsūdzētos ievietoja Konsjcržcrī.
Ari pūlis, kā teicām, vakarā sastājās klusās, kaut gan kustīgās grupiņās uz Pils laukuma, lai noklausītos spriedumu, tiklīdz tas tiks pasludināts.
Savāda lieta! Lielus noslēpumus Parīzē pūlis uzzina pirms tie parādās atklātībā.
Pūlis tātad gaidīja, baudīdams lakricas un anīsa sulu, kuru klejojošie pārdevēji tirgoja zem pirmā Ponosanžona tilta loka.
Bija karsts. Jūnija mākoņi smagi vēlās cits pār citu kā biezu dūmu vāli. Pie apvāršņa laiku pa laikam plaiksnījās rūsa.
Kamēr kardināls, kam bija atļauts pastaigāties pa terasēm ,kuras apņem torņus, sarunājās ar Kaliostro par viņu savstarpējās aizstāvības varbūtējo panākumu; kamēr Olīva mazajā ccllītē mīlināja un rokās šūpoja mazo bērnu; kamēr Reto savā miteklī, zobus ar nagu kužinādams, domās skaitīja Krona apsolīto naudu un salīdzināja to ar ieslodzījuma mēnešiem, kurus viņam solīja parlaments, — tieši šajā laikā, atgriezusies cietuma sarga Hūbcra kundzes istabā, Žanna pūlējās izklaidēt uztraukto prātu ar skaņām un sīkām kustībām.
Šī istaba ar augstajiem griestiem bija plaša zāle un izklāta ar akmens plātnēm kā galerija; liels smailarkas logs izgāja uz piekrasti. Loga mazās rombveida rūtis aizturēja lielāko gaismas daļu, un it kā lai aizbaidītu brīvību no šīs istabas, kur mita brīvi cilvēki, no ārpuses piekaltās restes divkāršoja krēslainību ar dzclzslieņu krustojumiem un svina tīkliņiem, kuri ierāmēja katru stikla rombu.
Starp citu, gaisma, ko izsijāja caur šo divkāršo sietu, ncapžilbināja cietumnieku acis. Tai nebija vairs nekā no brīvās saules lepnā starojuma, tā nespēja apvainot tos, kas nevarēja iziet ārā. Laika ritumā, kas visu izlīdzina un samierina cilvēku ar Dievu; it visā, pat tajā ļaunumā, kuru nodara cilvēks, parādās saskaņa, kas atvieglo pāreju no bēdām uz smaidu.
Pēc ieslodzīšanas Konsjcržcrī Lamota kundze šai zālē dzīvoja visu dienu cietuma sarga sievas, viņas dēla un vīra sabiedrībā. Mēs jau teicām, ka viņai bija izveicīgs prāts un valdzinošas manieres. Šiem ļaudīm viņa lika sevi iemīlēt; viņa atrada iespēju pierādīt viņiem, ka karaliene ir liela nozicdzniccc. Jānāk dienai, kad šai pašā zālē cita cietuma vārtsardzc iežēlosies par nelaimēm, kas piemeklējušas citu nevainīgu cietumnieci, un sajūsmināsies par viņas pacietību un labestību. Un šī cietumniece būs karaliene!
Lamota kundze cietuma sarga un viņa tuvinieku sabiedrībā aizmirsa — pēc viņas pašas vārdiem — drūmās domas un ar jautrību atmaksāja par laipnību, ko viņai izrādīja. Šai, tiesas slēgšanas dienā, atgriezdamās pie labsirdīgajiem cilvēkiem, viņa tos atrada noraizējušos un samulsušus.
Šī nianse viltīgajai sievietei nepalika nepamanīta. Viņa pieķērās vismazākajai cerībai un uztraucās par niecīgākajām briesmām. Velti viņa pūlējās izzināt patiesību no Hūbcra kundzes, bet viņa un tās tuvinieki aprobežojās ar vispārējiem izteicieniem.
Šai dienā, stūrī pie kamīna, Zanna pamanīja abatu — nepastāvīgo mājas galda viesi. Tas bija agrākais Provansas grāfa audzinātāja sekretārs; pēc izskata vienkāršs, izsmējējs ar mēru, galma pazinējs, kas, ilgu laiku pazudis no Hūbcra kundzes mājas, pēc Lamota kundzes ierašanās Konsjcržcrī bija kļuvis čakls tās apmeklētājs.