Tur bija vēl divi vai trīs Tiesu pils vecākie rakstveži; viņi ļoti ilgi skatījās un Lamota kundzi un maz runāja.
Viņa jautri pārtrauca klusumu.
— Esmu pārliecināta, — viņa tcica, — ka augšā sarunas rit dzīvāk, nekā pie mums.
Tik tikko sadzirdama piekrišana, kas paspruka cietuma sargam un viņa sievai, bija vienīgā atbilde uz šo izaicinājumu.
— Augšā? — vaicāja abats, izlikdamies par nezinātāju. — Kur tas ir, grāfienes kundze?
— Zālē, kur apspriežas tiesneši, — atbildēja Žanna.
— O, jā, pareizi, — teica abats.
Un atkal iestājās klusmus.
— Es domāju, ka mana izturēšanās šodien atstāja labu iespaidu. To jūs jau zināt, vai ne?
— Nu, jā, kundze, — bailīgi tcica cietuma sargs.
Nu viņš piecēlās, it kā lai pārtrauktu sarunu.
— Jūsu domas, abata kungs? — atsāka Žanna. — Vai manā lietā nav radusies skaidrība? Atccrietics — pret mani nebija neviena pierādījuma.
— Tas tiesa, kundze, — tcica abats. — Tāpēc jūs varat uz daudz ko cerēt.
— Vai ne? — viņa iesaucās.
— Tomēr, — piebilda abats, — iedomājieties, ka karalis…
— Nu, labi! Ko darīs karalis? — strauji iejautājas Žanna.
— O, kundze, karalis var negribēt, ka attaisno.
— Tad viņš liks notiesāt Viņa Eminenci Roānu, tas ir iespējams.
— Tas tiešām ir grūti, — atbildēja no visām pusēm.
— Un tā, steidzās iebilst Žanna, — šai lietā manas intereses sakrīt ar kardināla Roāna interesēm.
— Nē, nē, — atsāka abats, — jūs maldāties, kundze, viens apsūdzētais tiks attaisnots… Es domāju, ka tā būsit jūs, cs pat ceru. Bet tikai viens. Karalim vajadzīgs vainīgais, citādi — kas gan notiks ar karalieni?
— Tas tiesa, — dobjā balsī tcica Žanna, aizskarta, ka tiek apstrīdēta pat cerība. — Karalim ir vajadzīgs vainīgais. Nu, labi, bet tam Viņa Eminence noder tikpat labi kā es.
Pēc šiem vārdiem iestājās drausmīgs klusums.
Abats to pārtrauca pirmais.
— Kundze, — viņš tcica, — karalis nav atriebīgs, un, nomierinājis savas dusmas, viņš nedomās par pagājušo.
— Bet ko jūs saucat par nomierinātām dusmām? — ironiski vaicāja Žanna. — Nerons dusmojās savādāk un Tits atkal savādāk.
— Kāda… notiesāšana, — steidzīgi tcica abats, — tas ir gandarījums.
— Kāda!.. — iesaucās Žanna, — monsicur, lūk, briesmīgs vārds… Tas ir pārāk vispārīgs… Kāda — tas nozīmē — jebkura!
— O, cs runāju tikai par ieslodzīšanu klosterī, — dzestri atbildēja abats, — pēc izplatītajām baumām, attiecībā uz jums, šo domu karalis pieņemtu vislabāk.
Zanna uzlūkoja šo cilvēku ar šausmām, kurām drīz vien sekoja nežēlīgi naida uzplūdi.
— Ieslodzīšana klosterī! — viņa iesaucās, — tas ir lēna, sīku pazemojumu pilna, mokoša nāve, kas no viņa puses izrādīsies kā žēlsirdība!.. Ieslodzīšana in pace, vai ne? Bada, aukstuma, pārmācību mocības. Nē, nevainīgam upurim pietiek mocību, kauna, nelaimes, kad vainīgā ir varena, brīva un godāta! Tūlītēju nāvi, bet nāvi, kuru es izvēlēšos pati, kā brīva pavēlniccc, lai sodītu sevi, ka piedzimu šai nekrietnajā pasaulē.
Un neklausīdamās nc ierunās, nc lūgumos, neļaudamās sevi apturēt, atgrūzdama cietuma sargu, apgāzdama abatu, atbīdīdama Hūbera kundzi, viņa steidzās pie trauku skapja, lai uzmeklētu nazi.
Visi trīs nostājās viņai ccļā; grāfiene metās uz pretējo pusi kā pantera, kuru iztraucējuši mednieki un kura nav nobijusies, un māksloti pārspīlētā izmisumā iekliedzās, ieskriedama kabinetā līdzās zālei; tur viņa paķēra milzīgu fajansa vāzi, kurā auga vārgulīgs rožu krūms, un ar to vairākas reizes iesita sev pa galvu.
Vāze saplīsa, kāds gabals palika satracinātās fūrijas rokā; asinis plūda pa viņas pieri. Cietuma sarga kundze raudādama metās to apskatīt. Viņu apsēdināja krēslā un apslacīja ar etiķi un smaržūdeņiem. Pēc briesmīgiem krampjiem viņa zaudēja samaņu.
Kad viņa atmodās, abats domāja, ka viņai nepietiek gaisa.
— Klausieties! — viņš tcica. — Šīs restes nelaiž cauri gaismu un gaisu. Vai nevar atvērt logu un jaut uzelpot šai nabaga sievietei?
Tad, visu aizmirsdama, Hūbcra kundze pieskrēja pie skapja blakus kamīnam un izņēma atslēgu, kas noderēja rcstu atvēršanai, un tūliņ gaiss straumēm ieplūda dzīvoklī.
— Ak, — teica abats, — cs nezināju, ka šīs restes var attaisīt ar atslēgas palīdzību. Ak, Dievs, kāpēc tāda piesardzība?
— Tā pavēlēts! — atbildēja cietuma sarga kundze.
— Jā, cs saprotu, — piebilda abats ar zīmīgu nolūku, — šis logs ir tikai septiņas pēdas no zemes un iziet uz piekrasti. Ja cietumniekiem gadītos izmukt no Konsjcržcrī iekšienes, iziedami caur jūsu zāli, viņi iegūtu brīvību, nesatikuši nc slēdzēju, ne sargu.
— Tā ir, — teica cietuma sarga kundze.
Zagšus vērodams grāfieni, viņš pamanīja, ka tā visu dzirdēja, saprata un pat nodrebēja, un izpratusi abata vārdus, pacēla acis pret skapi, kas bija aiztaisīts tikai ar vara rokturi, kur cietuma sarga sieva ieslēdza šo rcstu atslēgu.
Ar to viņam pietika. Viņa klātbūtne vairs nebija vajadzīga. Viņš atvadījās.
Tomēr, atgriezdamies kā aktieris uz skatuves, kas izgājis nelaikā, viņš teica:
— Cik daudz cilvēku uz laukuma! Visi ir tik uzbudināti un pūlis tik ietiepīgi drūzmējas pils pusē, ka piekrastē neredz nevienu.
Cietuma sargs izliecās ārā pa logu.
— Tas tiesa, — viņš teica.
— Vai tikai nedomā, — turpināja abats, izlikdamies, it kā Lamota kundze nedzird viņa vārdus, bet viņa dzirdēja ļoti labi, — vai tikai nedomā, ka spriedumu pasludinās naktī? Vai ne?
— Es neticu, — tcica cietuma sargs, — ka to pasludinās pirms rītausmas.
— Nu, labi! — piebilda abats, — papūlieties iedot atpūtu šai nabaga Lamota kundzei. Pēc tik daudz satricinājumiem viņai ir vajadzīgs miers.
— Mēs iesim uz savu istabu, — tcica krietnais cietuma sargs sievai, — un atstāsim kundzi šeit krēslā, ja viņa negribēs apgulties gultā.
Paceldamās, Zanna sastapa abata skatienu, kas lūkojās pēc viņas atbildes. Zanna izlikās iemicgam.
Tad abats pazuda, un cietuma sargs un viņa sieva aizgāja, iepriekš klusām aiztaisījuši restes un atslēgu nolikuši savā vietā.
Tiklīdz viņa bija viena, Žanna atvēra acis.
„Abats man ictcic bēgt," viņa domāja. „Vai var skaidrāk norādīt, ka vajag bēgt un kā to izdarīt. Viņš piedraudēja ar sodu pirms sprieduma, tas ir draugs, kas grib, lai es iegūstu brīvību, tas nevar būt cictsirdis, kas mani apvaino.
Lai aizbēgtu, man ir tikai viens solis; es atveru skapi, tad restes, un tieku uz tukšās piekrastes.
Tukša, jā!.. Neviena, pat mēness slēpjas aiz mākoņiem.
Aizbēgt!.. Brīvība, laime atrast savas bagātības… laime atdarīt ienaidniekiem visu ļaunumu, ko viņi nodarījuši man."
Viņa metās pie skapja un satvēra atslēgu. Tad tuvojās restes atslēg- caurumam.