Pēkšņi uz tilta tumšo margu svītras viņai likās, ka redz tumšu apveidu, kas pāršķēla vienmuļo ainavu.
„Tur ēnā ir kāds cilvēks," viņa pie sevis teica, „Varbūt abats; viņš uzmana manu izmukšanu; viņš gaida, lai sniegtu man palīdzību. Jā, bet, ja tās ir lamatas… ja, nokāpjot uz piekrastes, mani satvers, pārsteigs bēgšanas vietā?.. Bēgšana nozīmē atzīšanos noziegumā, vai vismaz atzīties, ka man ir bail. Kas bēg, tam nav tīra sirdsapziņa… No kurienes nāk šis cilvēks?.. Viņš, liekas, ir sakaros ar Provansas grāfu… Bet kas man var
galvot, ka viņš nav karalienes vai Roāna sūtnis?.. Cik dārgi maksās mans nepareizais solis… Jā, kāds tur glūn…
Aizbēgt dažas stundas pirms sprieduma! Vai to nevarēja agrāk, ja patiesi gribēja man palīdzēt? Ak, Dievs, vai mani ienaidnieki jau nav uzzinājuši par manu attaisnošanu tiesnešu padomē? Kas var zināt, vai negrib izsargāt karalieni no šā briesmīgā sitiena ar manas vainas pierādījumu vai atzīšanos. Bēgšana būtu pierādījums un atzīšanās. Es palikšu."
Ar šo brīdi Zanna palika svētā pārliecībā, ka izmukusi no lamatām. Viņa pasmaidīja, pacēla viltīgo un pārdrošo galvu, un mierīgi atlika restes atslēgu mazajā skapī blakus kamīnam.
Tad, apsēzdamās krēslā starp gaismu un logu, no tālienes, izlikdamās aizmigusi, novēroja cilvēka ēnu, kas glūnēja, un beidzot, bez šaubām gaidīšanas nogurdināta, piecēlās un pazuda ar pirmajiem ausmas stariem, pustrijos no rīta, kad acis jau izšķīra ūdeni un krastu.
LVII
SPRIEDUMS
Rītā, kad atdzimst trokšņi, kad Parīze atgūst dzīvību un iesaista jaunu ķēdes locekli mūsu dzīves ķēdē, grāfiene cerēja, ka ziņa par viņas attaisnošanu pēkšņi ielauzīsies cietumā ar draugu gavilēm un laimes vēlējumiem.
Vai viņai bija draugi? Diemžēl — nē! Nekad bagātība un uzticība nepalika bez pavadoņiem, un tomēr Zanna bija kļuvusi bagāta un varena; viņa pieņēma un deva, neiegūdama pat nekrietnu draugu, kas otrā dienā atstāj nelaimē to, kam vakar glaimoja.
Bet tagad, pēc gaidāmās uzvaras, Zannai būs piekritēji, būs pielūdzēji, būs skauģi.
Viņa velti gaidīja steidzīgu cilvēku straumi priecīgām sejām ielaužamies cietuma sarga Hūbcra istabā.
Un no pārliecinātās, mazkustīgās personas, kas mierīgi gaida cietuma sargu pie sevis, Zanna mazpamazām nonāca pārmērīgā uzbudinājumā. Tāda bija viņas rakstura iezīme.
Un tā kā vienmēr nevar izlikties, viņa nemaz nepūlējās slēpt no sargiem savu nemieru.
Viņai nebija atļauts iziet apjautāties, bet viņa izbāza galvu caur vēdlodziņu un bažīgi klausījās kaimiņu laukuma troksni, kurš, izlauzies cauri Svētā Ludviķa vccās pils sienu biezumam, pārvērtās neskaidrā dūkoņā.
Tad Zanna izdzirda nevis troksni, bet īstu aplausu, kliedzienu un kāju dipoņas rīboņu, tik pārsteidzošu, ka sabijās, jo viņa nedomāja, ka tādas simpātijas apliecinātu viņai.
Šie trokšņainie kliedzieni un aplausi atkārtojās divas reizes un pēc tiem sekoja citāda veida troksnis.
Viņai likās, ka tas nozīmēja piekrišanu, bet vēsu piekrišanu.
Garāmgājēji piekrastē parādījās aizvien biežāk, acīmredzot, pūlīši laukumā izklīda uz visām debess pusēm.
— Ievērojama diena kardinālam! — tcica tāds kā prokurora rakstvedis, uzlēkdams uz bruģa pie margām.
Un viņš iemeta upē akmeni ar lādu jaunā parīzieša izveicību, kas daudz laika veltījis vingrinājumiem šai mākslā.
— Kardināls! — atkārtoja Zanna. — Tātad ir ziņas, ka kardināls attaisnots?
Kodīga sviedru lāse nopilēja Zannai no pieres.
Viņa steidzīgi atgriezās zālē.
— Kundze, kundze, — viņa jautāja Hūbcra sievai, — cs dzirdu: ka tas beidzies laimīgi kardinālam? Kas ir beidzies laimīgi, lūdzu?
— Es nezinu, — tā atbildēja.
Zanna paskatījās viņai acīs.
— Uzprasiet vīram, lūdzu, — viņa piebilda.
Cietuma sarga sieva aiz laipnības paklausīja, un Hūbcrs no āra atbildēja:
— Es nezinu!
Nepacietīgā, aizskartā Zanna brīdi apstājās istabas vidū.
— Ko tad gribēja teikt šie garāmgājēji, — viņa teica, — tādos pravietojumos nemēdz kļūdīties? Viņi runāja par prāvu, katrā ziņā.
— Varbūt, — teica labsirdīgais Hūbcrs, — viņi runāja, ka monsicur Roānam būs laimīga diena, ja viņu attaisnos, vairāk nekā.
— Jūs domājat, ka viņu attaisnos? — iesaucās Žanna, sažņaugdama pirkstus.
— Tā var notikt.
— Un es?..
— O, jūs, kundze… jūs — tāpat kā viņu; kāpēc gan nc?
— Savāda hipotēze! — čukstēja Žanna.
Un viņa atgriezās pie rūtīm.
— Veltīgi, kundze, jūs uztraucaties, jo jums ir grūti saprotams, kas notiek ārā, — viņai tcica cietuma sargs. — Palieciet mierīga, gaidīdama, kamēr jūsu advokāts vai monsicur Frcmens nolasīs…
— Spriedumu?.. Nē, nē!
Un viņa klausījās.
Garām gāja kāda sieviete un viņas draudzenes. Svētku micēs, lieliem puķu pušķiem rokās. Rožu smarža kā brīnišķīgs mierinājums aizsniedza Žannu, kas ieelpoja visu no apakšas.
— Viņam būs mans puķu pušķis, — šī sieviete sauca, — un daudzi, daudzi citi. O, ja cs varētu, es apskautu viņu!
— Un es arī, — tcica otra draudzene.
— Un cs gribu, lai viņš apskauj mani, — tcica trešā.
— Par ko viņas runā? — domāja Žanna.
— Viņš ir skaists vīrietis, tev patika nepāries, — tcica pēdējā no draudzenēm.
Un viņas aizgāja tālāk.
— Atkal kardināls! Vienmēr viņš! — čukstēja Žanna, — viņš ir attaisnots!
Un viņa izteica šos vārdus ar tādu izmisumu un noteiktību, ka cietuma sargi, nolēmuši nedot iemeslu tādam negaisam kā vakar, vienlaikus viņai tcica:
— Ai, kundze, kāpēc jūs negribat, lai nabaga cietumnieks būtu attaisnots un brīvs.
Žanna saprata pārmetumu , bet it sevišķi viņa saprata saimnieku pārvērtību un, negribēdama zaudēt viņu simpātijas, teica:
— O, jūs mani pareizi nesapratāt. Diemžēl jūs mani uzskatiet par tik skaudīgu un ļaunu, it kā es vēlētos ļaunu maniem nelaimes biedriem. Ak, Dievs, lai taču attaisno kardinālu, lai! Bet lai es drīzāk zinātu… Ticiet, draugi, mani lādu dara ncpacictība.
Hūbcrs un sieva uzlūkoja viens otru, it kā lai apsvērtu tā svarīgumu, ko gatavojās teikt.
Mežonīgais spīdums Žannas acīs, kas izšāvās par spīti viņas gribai, tomēr neļāva to izdarīt, kad abi Hūbcri bija jau izlēmuši pateikt.
— Jūs man nekā neteiksit? — viņa iesaucās, pamanīdama savu kļūdu.
— Mēs nekā nezinām, — viņi atbildēja pavisam klusi.
Šai brīdī kāds izsauca Hūbcru ārā no dzīvokļa. Cietumsarga sieva, palikusi viena ar Žannu, pūlējās viņu izklaidēt; tas bija veltīgi; visas gūsteknes sajūtas un prāts pievērsās ārpuses trokšņiem, ko viņa uztvēra ar drudžainu desmitkārtīgi palielinātu jūtību.
Nevarēdama aizkavēt skatīties vai klausīties, cietumsarga sieva samierinājās.
Pēkšņi uz laukuma sākās skaļš troksnis un sākās liela kustība. Pūlis atplūda līdz tiltam, piepildīdams to it kā ar vienu balsi līdz piekrastei, kliegdams un vienu un to pašu atkārtodams, ka Zanna nodrebēja savā novērčtavā.