Kliedzieni nemitējās; tic apsveica slēgto karieti, kuras zirgi vairāk pūļa nekā ormaņa rokas saturēti, soļoja maziem solīšiem. Pamazām saspiezdamās un sažņaugdamās, drūzma gandrīz vai nesa uz pleciem un rokām zirgus un karieti ar diviem cilvēkiem, kas sēdēja karietē.
Gaišajos saules staros, puķu birumā, zem lapu jumola, kura tūkstoš zaru rokas vēdināja pār viņu galvām, grāfiene pazina divus vīriešus, kurus apsveica pūlis.
Viens — bāls no laimes, satrūcies no savas popularitātes, bija nopietns, apstulbis, nedrošs. Sievietes kāpa uz riteņu lokiem, ķērās viņam pie rokām, lai pārklātu tās ar skūpstiem, un cīkstējās savā starpā par pieskaršanos viņa aproču cakām, apbērdamas mīluli ar vissvaigākajām un izmeklētākajām puķēm.
Citas, laimīgākās, bija uzkāpušas uz karietes pakaļdaļas pie sulaiņiem; tad, nemanāmi atbīdīdamas šķēršļus, kuri šķīra no elka, viņas uzspieda godbijīgu un jūteklīgu skūpstu uz dievinātās personas pieres un pēc tam deva vietu citām laimīgajām. Šis dievinātais cilvēks bija kardināls Roāns.
Viņa biedrs, dzīvīgs, priecīgs un starojošs, tika sagaidīts ne tik dedzigi, bet patiesībā arī viņu gaidīja ļoti glaimojoši apsveikumi. Puķes un skūpstus kompensēja sveicieni; sievietes vijās ap kardinālu, bet vīrieši sauca: „Lai dzīvo Kaliostro!"
Vispārējā sajūsma bija tik liela, ka veselu pusstundu kariete nevarēja tikt pāri tiltam, un Zanna šo triumfu redzēja no viena gala līdz otram, turklāt visos sīkumos.
Šā sabiedrības prieka izpausme pret karalienes upuriem, jo tā viņus sauca, uz brīdi iepriecināja Žannu.
Bet tūliņ viņa teica:
— Viņi jau ir brīvi!? Viņiem visas formalitātes jau nokārtotas, bet cs vēl nekā nezinu. Kāpēc man nekā nesaka?
Viņu pārņēma drebuļi.
Sev blakus viņa juta Hūbcra kundzi, kas klusi un uzmanīgi uz visu noskatījās, droši vien visu saprata, bet tomēr nekā nepaskaidroja.
Žanna gribēja pieprasīt ncpiccicšamos paskaidrojumus, kad atkal troksnis uz tilta pievērsa viņas uzmanību.
Tagad savukārt pa tilta slīpumu rāpās cilvēku ielenktais fiakrs.
Fiakrā Žanna pazina Olīvu, kas smaidīja un rādīja tautai savu bērnu. Tātad Olīva aizbrauca brīva, un apreibusi no prieka par mazliet vaļīgām asprātībām un skūpstiem, kurus cilvēki sūtīja svaigai un kārdinošai
sievietei. Tiesa, nereti tie bija rupji glaimi, ko sūtīja pūlis, tās bija pēdējās kardinālam veltīto mirdzošo svētku paliekas, bet Olīvas jaunkundzei tas bija vairāk nekā pietiekami.
Tilta vidū gaidīja pasta kariete. Tur, aiz kāda drauga, slēpās Bosīrs, kas uzdrīkstējās pievienoties publikas līksmošanai. Viņš pamāja Olīvai, kas izkāpa no fiakra, kliedzienu pavadīta. Tic mazliet jau pārvērtās izsmieklā. Bet kas ir izsmiekls dažiem aktieriem, kuriem draud puvušu olu krusa un padzīšana no teātra?!
Izkāpusi no fiakra, Olīva iekrita Bosīra rokās, kas, gandrīz vai noslāpēdams savās skavās, neatlaida viņu veselu jūdzi, un, slacīdams asarām un noklādams skūpstiem, viņš ļāva Olīvai uzelpot tikai Sentdenī, kur pārmainīja zirgus, neraizēdamies par policiju, kas viņiem nepiegrieza nekādu vērību.
Redzēdama šos brīvos, laimīgos, svinīgi uzņemtos cilvēkus, Zanna pa to laiku jautāja sev, kāpēc tikai viņa nesaņēma nekādu ziņu.
— Bet es! — viņa iesaucās. — Kādas cietsirdīgas viltības dēļ nezinu par spriedumu, kas attiecas uz mani?
— Nomierinieties, kundze, — ienākdams teica Hūbcrs, — nomierinieties!
— Tas nav iespējams, ka jūs nekā nezinātu, — atbildēja Zanna. — Jūs zināt, jūs zināt! Pastāstiet man!
— Kundze…
— Ja jūs esat cietsirdis, pasakiet man, jūs taču redzat, ka cs ciešu!
— Kundze, mums, zemākiem cietuma kalpotājiem ir aizliegts atklāt spriedumu, kurus nolasīt pienākas tiesas rakstvežiem.
— Bet tad spriedums ir šausmīgs, ja jūs neuzdrīkstaties! — iesaucās Zanna niknā aizrautībā, kas sabiedēja cietumsargu un atgādināja vakardienas notikumus.
— Nē, — viņš teica, — lūdzu, nomierinieties!
— Tad runājiet!
— Vai jūs būsit pacietīga un nenodosit mani?
— Es jums apsolu, cs jums zvēru, runājiet!
— Labi! Monsicur kardināls ir attaisnots.
— Es to zinu.
— Monsicur Kaliostro ir atzīts par nevainīgu.
— Zinu! Zinu!
— Reto Valcts notiesāts…
Zanna nodrebēja.
— Uz galerām!
— Un es? — viņa sauca, niknumā mīņādamās.
— Pacietību, kundze, pacietību. Vai tā jūs solījāt?
— Es esmu pacietīga; runājiet… Es?
— Izsūtīšana, — klusā balsī teica cietuma sargs, novērsdams sāņus acis.
Priecīgs spīdums iemirdzējās grāfienes acīs, kas izdzisa tikpat ātri kā parādījās.
Tad, skaļi iekliegdamās, viņa izlikās, ka zaudējusi samaņu, un atkrita saimnieka rokās.
— Kas būtu noticis, — klusi, sievai pie auss, teica Hūbcrs, — ja cs būtu teicis patiesību?
«Izsūtīšana," domāja Zanna, tēlodama nervu lēkmi, „tas nozīmē brīvību, bagātību, atriebību — visu, par ko es sapņoju… Es uzvarēju!"
LVIII
SPRIEDUMA IZPILDĪŠANA
Žanna turpināja gaidīt, kad nāks rakstvedis, kā solīja cietuma sargs, nolasīt viņai spriedumu.
Tiešām, atbrīvojusies no šaubu mokām, tikai mazliet sajuzdama sāpes, salīdzinot sevi ar citiem apsūdzētajiem, tas ir, aiz uzpūtības, viņa domāja:
„Kāda nozīme, man, nesaprātīgai sievietei, ka monsieur Roānu uzskata par» nevainīgu?
Vii man uzliek sodu par kādu manu kļūdu? Nē. Ja visi cilvēki mani būtu pienācīgi atzinuši par Valuā, ja man būtu bijusi tāda prinču un hercogu rinda nostādīta tiesnešiem ceļā, kā tas bija monsieur kardinālam, kuri lūdzās ar savu izturēšanos, ar melna krepa šlcpēm pie zobeniem un sēru lentām ap piedurknēm, es nedomāju, ka būtu atteikuši nabaga grāfienei Lamotai, un katrā ziņā, paredzēdami slavenību lūgumu, būtu ietaupījuši Valuā pēcnācējai apsūdzēto sola kaunu.
Bet kāpēc domāt par pagājušo? Tas jau miris. Nu jau beidzies manas dzīves lielākais darbs. Nostādīta divdomīgā stāvoklī sabiedrībā un galmā, kuru varētu sagraut pirmā vēsma no augšas, es nīkuļotu un varbūt atgrieztos sākotnējā nabadzībā, kura bija manas dzīves sāpīgākais brīdis pirmās aizgādnes laikos. Tagad viss ir citādi. Izsūtīta! Es esmu izsūtīta! Tas nozīmē, ka man ir tiesības aizvest līdzi miljonu, dzīvot zem Scviļas vai Agridžento citronkokiem ziemā un Vācijā vai Anglijā vasarā; tas nozīmē, ka nekas nekavēs mani, jaunu, skaistu, slavenu un pilnīgi brīvu pašai izskaidrot prāvu sev par labu, dzīvot, kā vēlēšos, vai nu ar vīru, ja viņu izsūtīs, (bet es zinu, ka viņš ir brīvs), vai ar draugiem, kādus sagādā laime un skaistums."
„Un", turpināja Žanna, nogrimusi kaislīgās domās, „lai man notiesātai, izsūtītai, nabaga pazemotai pēc tam saka, ka neesmu bagātāka par karalieni, vairāk cienīta un nevanīgāka kā viņa. Viņai nebija svarīgi notiesāt mani. Slieka neko lauvai nenozīmē. Viņai bija svarīgi notiesāt monsicur Roānu, bet monsicur Roānu pasludināja par pilnīgi nevainīgu.
Kā viņi tagad rīkosies, lai paziņotu man spriedumu, un izsūtītu no karaļvalsts? Vai viņi atriebsies sievietei, pakļaudami to visstingrākai soda izpildīšanai? Vai mani uzticēs strēlniekiem aizvest līdz robežai? Vai svinīgi teiks: «Nekrietnā, karalis jūs izraida no valsts!" Nē, mani kungi ir labsirdīgi, — smaidīdama viņa tcica, — viņi vairs neļaunojas uz mani. Viņi dusmojas tikai uz Parīzes tautu, kas kliedz zem balkoniem: „Lai dzīvo monsicur Kardināls! Lai dzīvo Kaliostro! Lai dzīvo parlaments!" Lūk, viņu patiesais ienaidnieks — vienkāršā tauta. Jā, tas ir viņu tiešais ienaidnieks, jo es cerēju uz sabiedriskās domas morālo atbalstu un man sekmējās."