Tā domāja Žanna un gatavojās nākotnei. Viņa jau rūpējās par dimantu novietošanu, par iekārtošanos Londonā (bija vasara), kad pēkšņi atmiņā atausa Reto Vilcts.
— Nabaga zēns! — viņa tcica, ļauni smaidīdama, — viņš samaksāja par visiem. Vienmēr taču vajadzēja grēku nožēlošanai kāda niecīga dvēsele filozofiskā nozīmē, un katru reizi, kad rodas tāda nepieciešamība, rodas arī grēkāzis.
Nabaga Reto! Nespēcīgais, nožēlojamais, šodien viņš saņem samaksu par savām satīrām pret karalieni, par savām spalvas intrigām, un Dievs, kas piešķir katram savu likteni, būs gribējis dot viņam dzīvi, pilnu rungas sitieniem^ ar nepastāvīgu laimi, slazdiem un noslēpumiem, un ar beigām uz galerām. Lūk, ko nozīmē viltība bez prāta, ļaunprātība niknuma vietā, ķildība bez tālredzības un spēka. Cik daudz kaitīgu būtņu ir dabā, sākot ar indīgo smidzi līdz skorpionam, vismazāko kukaini, kurš liek baidīties cilvēkam. Visi šie vārguļi grib kaitēt, bet ar viņiem nemēdz cīnīties: viņus samin."
Un ar mierīgu augstprātību Žanna apraka savu līdzvainīgo Reto un nolēma uzzināt, kurā katorgā būs šis nožēlojamais, lai nejauši negadītos tur kāda ceļojuma laikā un nesagādātu pazemojumus nelaimīgajam, rādīdama vecās paziņas laimi. Žannai bija laba sirds.
Viņa priecīgi brokastoja kopā ar cietuma sargiem; viņi bija pilnīgi zaudējuši jautrību un pat nepūlējās slēpt savu grūtsirdību. Šo vēsumu Žanna izskaidroja ar viņas vainas atzīšanu un spriedumu. Viņa par to pateica skaļi. Hūberi atbildēja, ka nekas neesot viņiem tik sāpīgs, kā cilvēka izskats pēc sprieduma pasludināšanas.
Sirds dziļumos Žanna bija tik laimīga, viņai tik grūti bija slēpt prieku, ka izdevība palikt vienai, brīvai ar savām domām, varēja būt tikai patīkama. Viņa nolēma pēc pusdienas prasīt palaist viņu uz savu kameru.
Bet viņa bija ļoti pārsteigta, kad cietuma sargs Hūbers pie deserta ar svinīgu piespiešanos, kāda nebija parasta viņu attiecībās, sāka runāt:
— Kundze, mums ir pavēlēts neturēt cietuma sarga dzīvoklī personas, kuru likteni izlēmis parlaments.
„Labi," domāja Žanna, „viņš uzminēja manu vēlēšanos."
Viņa piecēlās.
— Es negribētu, — Žanna atbildēja, — lai jūs atļautos pārkāpumu; tas nozīmētu būt nepateicīga par labsirdību, ko jūs izrādījāt man… Es tad nu eju uz kameru.
Viņa paskatījās, lai redzētu savu vārdu iespaidu. Hūbers grozīja pirkstos atslēgu. Cietuma sarga sieva novērsa galvu, it kā lai slēptu saviļņojumu.
— Bet kur un kad man nolasīs spriedumu? — jautāja grāfiene.
— Varbūt gaida, kad kundze būs savā kamerā, — steidzīgi tcica Hūbers.
„Skaidrs, ka viņš grib tikt no manis vaļā," domāja Zanna.
Un neskaidra nemiera sajūta lika viņai nodrebēt. Tā gan pagaisa tikpat ātri, cik ātri bija radusies.
Zanna uzkāpa trīs kāpienus, kuri veda no cietuma sarga istabas līdz kancelejas gaitenim.
Redzēdama viņu aizejam, Hūbcra kundze strauji pienāca viņai klāt un paņēma viņas rokas. Tikai tas nebija aiz cienības, īstas draudzības vai jūtības, kura sagādā godu tam, kas izrāda un tam, kam izrāda, bet dziļas līdzjūtības, iežēlas trauksmē. Grāfienei, kas ievēroja visu, tas nepalika nepamanīts.
Šajā reizē iespaids bija tik skaidrs, ka Zanna pati no sevis nespēja noslēpt, cik viņai ir ļoti bail; taču šīs bailes, tāpat kā visas iepriekšējās, neaizkavējās viņas dvēselē, kas līdz malām bija piepildīta ar prieku un cerībām.
Taču Zanna gribēja saņemt paskaidrojumu par šo līdzcietību; viņa atvēra muti un nokāpa divus kāpienus, lai izsacītu noteiktu un stingru jautājumu, uz kuru nevarētu atbildēt ar atrunām, bet jau bija par vēlu. Hūbers paņēma viņu aiz rokas, drīzāk strauji nekā laipni, un atvēra durvis.
Grāfiene nokļuva gaitenī. Tur gaidīja astoņi tiesas zāles strēlnieki. Ko viņi gaidīja? Lūk, ko nodomāja Zanna, tos pamanīdama. Bet cietuma sarga istabas durvis bija jau cict. Strēlnieku priekšā stāvēja viens no parastiem uzraugiem, tas, kurš katru vakaru aizvadīja grāfieni uz viņas kameru.
Šis cilvēks sāka iet pa priekšu Žannai, it kā lai rādītu ccļu.
— Es atgriežos savā kamerā? — vaicāja grāfiene ar tādu sievietes izteiksmi, kas gribētu izlikties pārliecināta par to, ko saka, bet tomēr šaubās.
— Jā, kundze, — atbildēja uzraugs.
Žanna pieķērās dzelzs margām un kāpa aiz šā cilvēka. Viņa dzirdēja, kā strēlnieki sačukstējās dažus soļus tālāk, bet nekustējās ne no vietas.
Nomierinājusies, viņa ļāva sevi ieslēgt kamerā un pat mīļi pateicās uzraugam. Tas aizgāja projām.
Tiklīdz Žanna redzēja sevi brīvu un vienu, viņa sāka nevaldāmi priecāties, ko tik ilgi bija slēpusi zem maskas, kura liekulīgi slēpa viņas seju pie cietuma sarga. Šī Konsjcržcrī istaba bija viņas miteklis, krātiņš uz brīdi cilvēku savažotam mežonīgam zvēram, ko Dieva griba atkal palaidīs brīvajā pasaules plašumā.
Kad pienāk nakts, kad neviena skaņa sagūstītajam zvēram neatgādina par viņa sargiem, kad viņa izsmalcinātā oža tuvumā nejūt nekādas smakas, šī nevaldāmā būtne sāk šaudīties pa savu midzeni, pa savu krātiņu. Tad viņa izstaipa locekļus, lai padarītu tos lokanākus lēcienam gaidamajā brīvībā; tad viņai rodas rēcieni, lēcieni vai ekstāze, ko nekad nemana cilvēka acīs.
Ar Žannu tā bija. Bet pēkšņi viņa saklausīja soļus gaitenī; viņa dzirdēja uzrauga atslēgu saišķa žvadzināšanu; viņa dzirdēja, kā viņš grabinājās ap masīvo atslēgas caurumu.
— Ko viņi grib no manis? — viņa domāja, paccldmās uzmanīga un mēma.
Ienāca uzraugs.
— Kas ir, Žan? — jautāja Žanna skanīgā un vienaldzīgā balsī.
— Vai kundze nebūtu tik laipna man sekot? — viņš tcica.
— Kurp?
— Lejā, kundze.
— Kā lejā?
— Uz kanceleju.
— Kāpēc, lūdzu?
— Kundze…
Žanna piegāja pie šī cilvēka, kas vilcinājās, un gaiteņa galā pamanīja strēlniekus, kurus sākumā bija sastapusi lejā.
— Sakiet galu galā, — uztraukta viņa iesaucās, — ko grib no manis kancelejā?
— Kundze, monsicur Doijo, jūsu aizstāvis, grib ar jums runāt…
— Kancelejā? Un kāpēc nevar šeit, jo viņam vairākas reizes bija atļauts ienākt?
— Kundze, monsicur Doijo ir saņēmis vēstules no Versaļas un grib jūs iepazīstināt ar tām.
Zanna neievēroja, cik neloģiska bija šī atbilde. Viņu pārsteidza viens vienīgs vārds: vēstules no Versaļas, vēstules no galma, bez šaubām, kuras atnesa pats aizstāvis.
„Vai karaliene būtu aizlūgusi par mani pie karaļa pēc sprieduma pasludināšanas? Vai tiešām…", Žanna pie sevis nodomāja.
Bet kāpēc daudz minēt; vai tas bija nepieciešams, kad pēc divām minūtēm varēja uzzināt problēmas atrisinājumu.
Un, starp citu, slēdzējs uzstāja; viņš kratīja atslēgas kā cilvēks, kas, it kā neko nezina, bet instrukcija viņam liek pavēlēt.
— Uzgaidiet mazliet, — teica Zanna. — Jūs redzat, ka cs biju izģērbusies, lai mazliet atpūstos. Beidzamajās dienās cs ļoti noguru.