— Es uzgaidīšu, kundze; bet atccrictics, lūdzu, ka Doijo ļoti steidzas.
Žanna aizvēra durvis, uzģērba mazliet svaigāku kleitu, paņēma apmetni
un ātri sakārtoja matus. Šī sagatavošanās aizņēma tikai piecas minūtes. Sirds viņai tcica, ka monsicur Doijo atnesis pavēli tūliņ aizbraukt, un, ka iespējams, viss ir sagatavots, lai viņa varētu nemanāmi un citus neapgrūtinot aizbraukt no Francijas. Tagad, kad spriedums bija pasludināts, karalienei bija jācenšas, cik iespējams mazāk, aizkaitināt icnaidnicci, jo ko var sagaidīt no brīvās panteras, kad tā tik bīstama jau ķēdēs? Laimīgo domu šūpota, Zanna gandrīz vai lidoja pakaļ uzraugam, kas lika viņai nokāpt pa mazajām kāpnēm, pa kurām viņu jau bija veduši tiesas zālē. Bet tai vietā, lai ietu šai zālē, tai vietā, lai pagrieztos pa kreisi, kur bija ieeja kancelejā, cictumuzraugs pagriezās uz durvīm pa labi.
— Kurp jūs ejat? — jautāja Zanna, — kanceleja ir šeit.
— Nāciet, kundze, — medainā balsī teica uzraugs, — monsicur Doijo jūs gaida šeit.
Viņš iegāja pa priekšu un ievilka cietumnieci, kas dzirdēja, kā aiz viņas ar troksni aiztaisījās biezo durvju ārpuses aizbīdņi.
Pārsteigta, bet tumsā nevienu neredzēdama, Žanna neuzdrīkstējās jautāt sargam kaut ko vairāk.
Viņa paspēra divus vai trīs soļus un apstājās. Zilgana gaisma piešķīra istabai,, kur viņa atradās, it kā kapenes iekšienes izskatu.
Gaisma iesūcās caur senatnīgo rcstu augšdaļu, no kurienes pār zirnekļu tīkliem un gadusimteņu biezo putekļu kārtu tikai daži stari deva mazliet gaismas.
Zanna pēkšņi sajuta aukstumu; viņa juta cietuma sienu miklumu; zibsnīgajās uzrauga acīs uzminēja kaut ko drausmīgu.
Tomēr viņa redzēja tikai šo cilvēku; vienīgi viņš ar cietumnieci šai brīdī bija četrās cietuma sienās, kuras bija gluži sapelējušas, zaļas padarījis no rāmjiem notccējušais ūdens, jo tās nekad nebija sildījusi saule.
— Kungs, — viņa tcica, apspiezdama šausmu drebuļus, — ko mēs šeit abi darīsim? Kur ir monsicur Doijo, ko jūs solījāt parādīt?
Uzraugs nekā neatbildēja; viņš pagriezās, it kā lai apskatītu, vai durvis, pa kurām viņi ienāca, bija labi aizvērtas.
Neaprakstāmās šausmās Žanna sekoja šai kustībai. Viņai radās doma, ka nu ir darīšana ar vienu no tiem cietuma uzraugiem, kādus aprakstīja tā laikmeta šausmu romānos, kuri, mežonīgi iemīlējušies cietumniecē un redzēdami, ka laupījums viņiem izbēgs pa būrīša atvērtajām durvīm, tiranizēja skaistās gūsteknes, piedāvādami viņām mīlu apmaiņai pret brīvību.
Žanna bija stipra, viņa nebaidījās no nejaušībām, viņa nebija tikumīga. Viņas iztēle sekmīgi cīnījās pret Krcbijona dēla un Luvē dīvainajiem sofismiem. Viņa piegāja tuvu klāt cietuma uzraugam un smaidīdama tcica:
— Mans draugs, ko jūs gribat? Vai jūs vēlaties man kaut ko teikt? Cietumniecei, kuru gaida brīvība, laiks ir dārgs. Lai runātu ar mani, jūs izvēlējāties ļoti drūmu vietu.
Cilvēks ar atslēgām viņai neatbildēja tāpēc, ka nesaprata. Viņš apsēdās pie zemās krāsns stūrī un gaidīja.
— Bet ko mēs šeit darīsim; cs jums vēlreiz vaicāju? — tcica Žanna.
— Mēs gaidām monsicur Doijo, — atbildēja uzraugs.
Žanna pašūpoja galvu:
— Jums jāatzīst, — viņa teica, — ka monsicur Doijo ir slikti izvēlējies laiku un vietu, ja grib man paziņot par vēstulēm no Versaļas… Nav iespējams, ka monsicur Doijo liek gaidīt man šeit. Te slēpjas kaut kas cits.
Tiklīdz viņa pateica šos vārdus, tā iepretī atvērās durvis, kuras viņa nebija ievērojusi.
Tas bija vienas no tām slepenajām apaļajām durvīm, īsts koka un dzelzs piemineklis, kas, atvērdamās, atklāj dziļumā tādu kā noslēpumainu apli, kura centrā personas un ainavas parādās, kā burvības atdzīvinātas.
Tiešām, aiz šīm durvīm bija pakāpieni, kuri nozuda vāji apgaismotā, bet vējiem un svaiguma pilnā gaitenī, un viņpus gaitenim vienā vienīgā mirklī, tik ašā kā zibens, Žanna, paceldamās uz pirkstgaliem pamanīja laukumam līdzīgu telpu, un šai telpā vīriešu un sieviešu burzmu ar mirdzošām acīm.
Taču šī it kā vīzija Žannai atklājās tikai uz mirkli, viņa pat nepaguva to apjēgt. Viņas priekšā, daudz tuvāk nekā bija laukums, parādījās trīs cilvēki, uzkāpdami uz augšējā pakāpiena.
Aiz šiem cilvēkiem uz zemākiem pakāpieniem iznira četras bajonetes, baltas un smailas, līdzīgas tām drūmajām svceēm, kurām vajadzēja apgaismot šo skatu.
Bet apaļās durvis aizvērās. Tikai trīs cilvēki iegāja kamerā, kur gaidīja Zanna.
Grāfienes pārsteigumu nomainīja nemiers un panika.
Viņa atkāpās, cenzdamās turēties tuvāk uzraugam, no viņa vēl pirms mirkļa bija baidījusies, bet tagad pie viņa meklēja aizstāvību no nepazīstamajiem vīriem.
Uzraugs piespiedās pie sienas, tā ar savu izturēšanos likdams saprast, ka viņš negrib piedalīties visā notiekošajā un paliks mēms skatītājs izrādē, kas tūdaļ sāksies.
Zannu pasauca, pirms viņai radās doma sākt runāt.
Iesāka jaunākais no trijiem vīriešiem. Viņš bija ģērbies tumšā tērpā. Galvā viņam bija cepure, un rokās viņš valstīja papīra rulli.
Pārējie divi, it kā atdarinādami uzraugu, paslēpās tumšākajā telpas daļā.
— Jūs esat, kundze, — teica nepazīstamais, — Žanna Scntremī de Valuā, Marī Antuana Nikolā, grāfa Lamota laulātā draudzene?
— Jā, kungs, — atbildēja Žanna.
— Jūs esat dzimusi Fonetā, 1756.gada 22.jūlijā?
— Jā, kungs.
— Jūs dzīvojat Parīzē, Jaunajā Sentžila ielā?
— Jā, kungs… Bet kāpēc jūs man uzdodat šos jautājumus?
— Kundze, jūs mani apvainojat, nepazīdama mani; man ir gods būt tiesas sekretāram.
— Es jūs pazīstu.
— Tad, kundze, ja jūs mani pazīstat, es varu izpildīt pienākumus?
— Vienu mirkli, kungs. Lūdzu, kādi ir jūsu pienākumi?
— Nolasīt jums, kundze, spriedumu, ko pasludināja tiesas sēdē 1786.gada 31.maijā.
Zanna nodrebēja. Viņa palūkojās apkārt ar skumju un neuzticīgu skatienu. Mēs nerakstām bez nolūka vārdu „ncuzticīgu". Žanna nodrebēja instinktīvās sāpēs un sasprindzināja uzmanību: viņas acis kā divas drausmīgas ugunis iedegās kameras tumsā.
— Jūs esat sekretārs Bretons, — viņa tcica, — bet kas ir tie divi kungi, jūsu pavadoņi?
Rakstvedis gatavojās atbildēt, kad, aizsteigdamies viņa vārdiem priekšā, piesteidzās uzraugs un ausī iečukstēja baiļu vai izteiksmīgās līdzcietības apzīmogotus vārdus:
— Nesakiet to viņai!
Žanna to dzirdēja. Viņa uzlūkoja abus vīriešus uzmanīgāk. Viņa izbrīnījās, redzēdama viena pelēkos svārkus ar dzelzs pogām un otra ādas vesti un savādo mici. Dīvainais priekšauts, kurš pārklāja pēdējā krūtis, pievērsa Žannas uzmanību. Šis priekšauts, likās, dažās vietās bija izdedzināts un citās aptraipīts asinīm un eļļu.
Viņa atkāpās. Varētu sacīt, ka viņa saliecās, it kā gatavodamās varenam lēcienam.
Pienākdams tuvāk, sekretārs tcica:
— Kundze, lūdzu nomesties ccļos!
— Ceļos! — iesaucās Žanna. — Mani, ccļos… mani Valuā!
— Tāda ir pavēle, kundze, — palocīdamies tcica sekretārs.
— Bet, kungs, — ar liktenīgu smaidu sejā. iebilda Žanna, — jūs, šķiet, nezināt, tad man jāiemāca jums likumi. Ceļos metas tikai, lai publiski nožēlotu.