— Nu, kundze, kas būs tālāk?
— Nu, publiska nožēlošana notiek tikai tad, ja ir piespriests apkaunojošs sods. Izsūtīšana, cik cs zinu, franču likumos nav apkaunojošs sods?
— Es neesmu teicis, kundze, ka jūs esat notiesāta ar izsūtīšanu, — skumīgi, bet stingri atbildēja sekretārs.
— Tādā gadījumā, — iesaucās Žanna satrūkdamās, — ko tad man piesprieda?
— To jūs uzzināsit, klausīdamās spriedumu, un lai to noklausītos, jums vispirms jānometas ccļos.
— Nekad! Nekad!
—. Kundze, tas ir pirmais priekšraksta punkts.
— Nekad! Nekad, cs jums saku!
— Kundze, tc stāv rakstīts, ka notiesāto, ja tas atsakās nomesties ccļos…
— Nu?
— Tad, piespiež ar varu.
— Ar varu! Sievieti?!
— Sievietei tāpat kā vīrietim jāizrāda cicņa pret karali un tiesu.
— Un karalienei, vai ne? — nikni iesaucās Žanna, — jo es te ļoti labi saskatu sievietes naidīgo roku.
— Jūs maldāties, kundze, apsūdzēdama karalieni; Viņas Majestāte nav piedalījusies tiesas sprieduma rediģēšanā. Pietiek, kundze, lūdzu atbrīvojiet mūs no nepieciešamības rīkoties ar varu; uz ceļiem!
— Nekad! Nekad! Nekad!
Sekretārs satina papīrus, un izvilka no kabatas citu, stipri biezu papīra rulli, paredzēdams to, kas tagad notika.
Un viņš nolasīja galvenā prokurora pavēli sabiedriskai varai piespiest nepaklausīgo apsūdzēto nomesties uz ceļiem, lai dotu gandarījumu taisnajai tiesai.
Žanna iespiedās kameras kaktā, bailēs ar acīm meklēdama sabiedrisko varu, par kādu viņa uzskatīja karavīrus ar bajonetēm uz kāpnēm aiz durvīm.
Bet sekretārs nemaz nelika atvērt durvis; viņš pamāja abiem vīriešiem, par kuriem mēs runājām un kuri mierīgi tuvojās, drukni un nesatricināmi, kā kara mašīnas, kuras sagrauj aplenktā cietokšņa mūra sienas.
Viņi satvēra Žannu zem padusēm un, neievērojot kliedzienus un raudāšanu, aizvilka kameras vidū.
Rakstvedis sēdēja nejūtīgs un gaidīja.
Žanna neievēroja, ka, likdama sevi tā vilkt, viņa bija spiesta it kā nomesties uz ceļiem. Sekretāra teiktais vārds viņai to atklāja.
— Tā, nu ir labi, — viņš tcica.
Atspere tūliņ saspringa, Žanna palēcās divas pēdas uz augšu, balstoties uz to cilvēku rokām, kuri viņu turēja.
— Tas ir gluži veltīgi, ka jūs tā kliedzat, — teica sekretārs. — Ārpusē jūs nedzird un turklāt jūs nedzirdēsit spriedumu.
— Atļaujiet noklausīties stāvus, un cs klausīšos klusējot, — elsodama teica Žanna.
— Tomēr, ja vainīgais sodīts ar žagariem, — teica sekretārs, — sods ir apkaunojošs un prasa ccļu locīšanu.
— Žagari! — iebļāvās Žanna. — Žagari! Ak, nelieti!
Un viņas lamas un lāsti kļuva tik skaļi, ka apdullināja cietuma uzraugu, sekretāru, un visi šie cilvēki, pazaudēdami saprātu un savaldību, vēlējās likt spēkam pretim spēku.
Tad viņi metās Žannai virsū un nogāza to gar zemi; bet viņa varonīgi pretojās. Viņi gribēja saliekt viņai kājas ccļos, viņa sasprindzināja muskuļus kā tērauda stiegras.
Viņa karājās gaisā uz šo cilvēku rokām, un kustināja rokas un kājas, izdaļādama viņiem sāpīgus sitienus.
Viņi sadalīja pienākumus: viens turēja kājas kā skrūvspīlēs, otrs saķēra viņu pie plaukstu pamata, tad beidzot uzsauca sekretāram:
— Turpiniet lasīt spriedumu, kungs, citādi mēs nekad nebeigsim ar šo trako.
— Es neļaušu lasīt spriedumu, kurš mani nosoda uz negodu, — sauca Žanna, pretodamās ar pārcilvēcīgicm spēkiem. Un, izpildīdama draudus, viņa pārkliedza sekretāra balsi ar tik spiedzīgiem brēcieniem un kliedzieniem, ka pati nedzirdēja nevienu vārdu no tā, ko viņš lasīja.
Beidzis lasīšanu, sekretārs salocīja papīrus un ielika kabatā.
Domādama, ka nu viss ir galā, Žanna apklusa un pūlējās atgūt spēkus, lai atkal pretotos šiem cilvēkiem. Pēc brēcieniem viņa sāka nevaldāmi smieties.
— Un, — mierīgi turpināja sekretārs nobeigdams ar ierastajiem vārdiem, — spriedums tiks izpildīts publisko sodu laukumā.
— Atklātības priekšā! — ievaidējās nelaimīgā, — OL
— Bendes kungs, cs nododu jums šo sievieti, — beidza sekretārs, griezdamies pie cilvēka ādas priekšautā.
— Kas tad ir šis cilvēks? — tcica Zanna pēdīgā izbaiļu un niknuma lēkmē.
— Bende! — atbildēja rakstvedis, palocīdamies un sakārtodams aproces.
Tiklīdz rakstvedis izteica šo vārdu, tā abi bendes sagrāba Zannu un aizstiepa viņu uz galeriju, kuru viņa bija pamanījusi. Nav iespējams attēlot viņas pretestību. Sieviete, kas parastā dzīvē ģība no icskrambājuma, veselu stundu izturēja mocības un divu benžu sitienus; kamēr viņu vilka līdz ārējām durvīm, ne uz mirkli neapklusa kliedzieni, no kuriem asinis ssastinga dzīslās.
Viņpus restēm, kur sapulcinātie kareivji saturēja pūli, pēkšņi parādījās nelielais laukums, saukts par Taisnās tiesas pagalmu, ar diviem vai trim tūkstošiem skatītāju, kurus bija pulcinājusi ziņkārība, kopš ešafota sagatavošanas brīža.
Uz apmēram astoņas pēdas augstas platformas pacēlās ar dzelzs gredzeniem apgādāts stabs, virs kura bija uzraksts, ko rakstvedis, bez šaubām, saņemdams attiecīgu pavēli, bija padarījis nesalasāmu.
Šī platforma nebija nožogota, uz tās varēja uzkāpt pa redelēm bez margām. Vienīgais redzamais nožogojums bija strēlnieku bajonetes. Tās noslēdza pieeju kā restes ar mirdzošām smailēm.
Redzēdams atveramies Tiesu pils durvis, iznākam komisārus ar zižļiem, tiesas sekretāru soļojam ar papīriem rokās, pūlis sāka viļņveidīgi kustēties, atgādinādams jūru.
Visur atskanēja kliedzieni, nc visai glaimojoši epiteti notiesātajai, kā arī šur un tur nc visai labvēlīgās piezīmes tiesnešiem.
Zannai bija taisnība: kopš notiesāšanas viņai bija piekritēji. Tic, kas viņu nievāja divus mēnešus iepriekš, viņu bija attaisnojuši, kopš tā nostājās kā karalienes pretiniece.
Bet monsicur Krons bija paredzējis visu. Šīs izrādes pirmās rindas bija aizņēmuši skatītāji, kas bija uzticīgi tiem, kuri maksāja izrādes izdevumus. Blakus plecīgiem aģentiem drūzmējās kardinālam Roānam uzticīgās sievietes. Bija atrasts līdzeklis, kā izlietot karalienes labā pret karalieni saceltās dusmas. Pat tic, kas tik stipri aplaudēja Roāna kungam aiz antipātijām pret Mariju Antuancti, izsvilpa un izsmēja Lamota kundzi, kas bija pietiekami neprātīga, lai tiesā atteiktos no kardināla atbalstīšanas.
Tāpēc iznāca, ka kliedzieni: „Nost Lamotu! O, viltotāja!" viņai parādoties mazajā laukumā, skanēja biežāk un spēcīgāk.
Dažs labs pūlējās izteikt līdzjūtību Žannai un sašutumu par spriedumu, bet tirgussievas tos uzskatīja par kardināla ienaidniekiem, bet aģenti — par karalienes pretiniekiem, un tic dabūja cicst no abu dzimumu skatītājiem, kas alka pēc iespējas vairāk pazemot notiesāto. Žannas spēki bija galā, bet nebija zudis niknums; viņa mitējās kliegt, jo viņas balss pazuda pūļa radītajā troksnī. Bet viņa izmeta dažus vārdus savā skaidrajā, skanīgajā balsī, kā pēc burvju mājiena apklusinādama pūli.
— Vai jūs zināt, kas es esmu? — viņa tcica. — Vai jūs zināt, ka esmu no jūsu karaļu asinīm? Vai jūs zināt, ka mani nogalina kā sāncensi, nevis kā vainīgo; nc tikai kā sāncensi, bet kā līdzzinātāju?