Bet te viņu pārtrauca monsicur Krona gudrāko ierēdņu kliegšana.
Bet viņa bija pamodinājusi, ja ne interesi, tad vismaz ziņkārību; tautas ziņkārība ir slāpes, kuras vajag remdināt. Klusums, ko Žanna ievēroja, pierādīja, ka tauta gribēja viņā klausīties.
— Jā, — viņa atkārtoja, — līdzzinātāju! Mani soda tāpēc, ka zināju noslēpumus…
— Uzmanieties! — sekretārs tcica viņai pie auss.
Viņa pagriezās. Bende turēja rokā rīksti.
To ieraudzījusi, Žanna aizmirsa runu, naidu, vēlēšanos valdzināt drūzmu; viņa redzēja vairs tikai negodu, viņu baidīja tikai ciešanas.
— Žēlastību! Žēlastību! — viņa sauca dvēseli plosošā balsī.
Bezgalīgs izsmiekls pārtrauca viņas lūgumu. Zaudēdama samaņu,
Žanna ieķērās bendēm kājās, pēc tam viņa satvēra bendes roku.
Bet viņš pacēla otru roku, un ļāva mīksti nokrist žagaram uz grāfienes pleciem.
Dīvaini gan — šī sieviete, ko fiziskām sāpēm vajadzēja notriekt gar zemi, iebiedēt, varbūt savaldīt, redzēdama, ka viņu saudzē — saslējās: viņa metās virsū bendes palīgam, viņa mēģināja to apgāzt, lai nomestu no paaugstinājuma uz laukuma. Pēkšņi viņa atkāpās.
Šis cilvēks rokā turēja nokaitētu dzelzi, ko izvilka no kvēlojošām oglēm. Viņš pacēla dzelzi, un nežēlīgais karstums lika Žannai kāpties atpakaļ ar mežonīgu kliedzienu.
— Kauna zīmogs! — viņa iesaucās. — Kauna zīmogs!
Uz viņas saucienu tauta atbildēja ar drausmīgu kliedzienu.
— Tā viņai vajag! — rūca trīs tūkstoš mutes.
— Palīgā! Palīgā! — apjukusi sauca Žanna, pūlēdamās pārraut auklas, ar kurām bija sasietas viņas rokas.
Pa to laiku, nevarēdams attaisīt, bende saplēsa grāfienes kleitu. Ar trīcošu roku noraudams auduma gabalus, viņš pūlējās paņemt karsto dzelzi, ko sniedza palīgs.
Bet Žanna metās palīgam virsū, piespiezdama viņu atkāpties, jo viņš neuzdrošinājās tai pieskarties. Zaudēdams cerību paņemt liktenīgo rīku, bende sāka ausīties, vai pūlī pret viņu nesāksies lāsti. Viņa patmīlība bija aizskarta.
Pūlis šalca, sākdams apbrīnot šīs sievietes stingro aizstāvēšanos; pūlis notrīcēja labi izprotamā nepacietībā; tiesas sekretārs bija nokāpis lejā. Kareivji noskatījās izrādē: nekārtība un sajukums kļuva draudīgi.
— Pabeidziet! — sauca kāda balss no pūļa pirmās rindas.
Pavēlošo balsi bende bez šaubām pazina: apgāzdams Žannu ar spēcīgu
grūdienu, viņš salieca viņu uz pusēm un ar kreiso roku nolieca galvu uz sāniem.
Viņa tomēr pielēca kājās vēl kvēlojošāka par dzelzi, ar kuru viņai draudēja, un balsī, kas pārspēja laukuma kņadu un neveiklo benžu lādēšanos, iesaucās:
— Francijas gļēvuļi! Jūs mani neaizstāvat, jūs ļaujat mani mocīt!
— Klusējiet! — kliedza sekretārs.
— Klusējiet! — sauca komisārs.
— Klusēt!.. Ak, labi! — atteica Žanna. — Ko man darīt? Lai bendes dara savu darāmo! jā, es pacietīšu negodu, tā ir mana vaina!
— Ai! Ai! — sauca pūlis, pārprazdams šīs atzīšanās nozīmi.
— Klusējiet! — atkārtoja sekretārs.
— Jā, mana vaina, — turpināja Žanna, nepārtraukti locīdamās ar visu ķermeni, — ja es būtu gribējusi tiesā runāt…
— Klusējiet! — vienā balsī kliedza tiesas sekretārs, komisārs un bendes.
— Ja es būtu gribējusi teikt visu, ko zinu par karalieni, jā!… es būtu pakārta. Bet mans gods būtu glābts!
Vairāk viņa nevarēja pateikt, jo aģentu pavadībā uz ešafota uzskrēja komisārs. Policisti aizspieda nelaimīgajai noziedzniecei muti un drebošu, sadauzītu, ar uztūkušu, zilu, asinīm noplūdušu seju, nodeva bendēm. Bende atkal salieca upuri un tai pat laikā satvēra kvēlojošo dzelzi, ko palīgam beidzot izdevās padot.
Bet Žanna izslīdēja no rokas kā odze, kas spieda viņai kaklu; viņa pēdējo reizi uzlēca kājās un, ārprātīgā priekā pagriezdamās, piedāvāja krūtis bendēm, izaicinoši viņā lūkodamās. Tādā kārtā liktenīgais pekles rīks ķēra labo krūti, iespieda dūmīgo un rijīgo vagu dzīvajā miesā, un izrāva upurim, par spīli aizbāztajai mutei, vaidu, kam līdzīga nav nevienā tonī, kādus var atdarināt cilvēka balss.
No sāpēm un kauna Žanna saļima. Viņa bija uzvarēta. Pār viņas lūpām neplūda neviena skaņa, locekļi nekustējās; šoreiz viņa tiešām bija noģībusi.
Pārmetis pār plecu, bende viņu aiznesa, nedrošiem soļiem nokāpdams pa negoda redelēm.
Kas attiecas uz tautu, tā bija mēma, vai nu tāpēc, ka piekrita, vai ari tāpēc, ka bija baiļu nospiesta, tad pa četrām izejām no laukuma tā aizplūda tikai pēc tam, kad redzēja, kā Konsjcržcrī durvis aizvērās aiz Žannas, un kā lēnām gabalu pēc gabala nojauca ešafotu, kad bija pārliecinājusies, ka drausmīgajai drāmai, kuru tai veltīja parlaments, nesekos epilogs.
Aģenti uzmanīja vismazāko skatītāju reakciju. Bet viņi jau pašā sākumā tik atklāti bija izvietojušies pūlī, ka būtu galīgi neprātīgi ar viņiem strīdēties, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu argumenti bija rungas un roku dzelži.
Iebildumi, ja tic radās, bija gļēvi un iekšēji. Pamazām laukums atguva parasto mieru. Tikai tilta galā, kad drūzma bij izklīdusi, divi jauni un neapdomīgi cilvēki, kas aizgāja tāpat kā citi, sarunājās savā starpā:
— Vai tā bija Lamota kundze, kam bende iededzināja kauna zīmi; vai jūs tam ticat, Maksimiljēn?
— Tā runā, bet cs neticu… — atbildēja lielākais no runātājiem.
— Jūs, tātad, domājat, ka tā nebija viņa? — piebilda otrs, mazs cilvēciņš ar blēdīgu seju, apaļām un spīdošām acīm kā nakts putnam,
• īsiem un taukainiem matiem. — Nē, tā nav Lamota kundze, kam iededzināja kauna zīmi? Tirāna piekritēji pataupīja savu līdzvainīgo. Lai notīrītu apvainojumu no Marijas Antuanctcs, viņi atrada Olīvas jaunkundzi, kas atzinās prostitūcijā; viņi būs atraduši arī viltus Lamota kundzi, kas atzinās par viltotāju. Jūs teiksit: viņai uzspieda kauna zīmi. Par komēdiju samaksāts bendēm, samaksāts arī upurim! Tas iznāk dārgāk, vairāk nekā!
Šā cilvēka biedrs klausījās, šūpodams galvu. Viņš smaidīja, nekā neatbildēdams.
— Ko jūs teiksit, — runāja mazais, blēdīgais cilvēks, — vai jūs nepiekrītat?
— Tā ir liela lieta piekrist kauna zīmes iededzināšanai krūtīs, — viņš atbildēja. — Komēdija, par kuru jūs runājāt, neliekas man pierādīta. Jūs esat labāks mediķis nekā cs, un jums vajadzēja saost dedzināto miesu. Nepatīkama atmiņa, atzīstos.
— Naudas lieta, cs teicu: notiesātai samaksā par to, ka tiks iededzināta kauna zīme, par citu lietu, samaksā par trim četrām krāšņām frāzēm un tad aizbāž muti, kad tā gatava atteikties…
— Nu, nu, — flegmātiski tcica tas, ko sauca par Maksimilēnu, — cs tc vairs nepiekrītu jums, lieta ir pārāk slidena.
— Hm! — teica otrs. — Tad jūs darīsit kā citi nejēgas; beidzot jūs runāsit, ka redzējāt, kā Lamota kundzei iededzināja kauna zīmi. Nupat jūs izteicāties citādi, jo jūs noteikti man teicāt: „Es neticu, ka kauna zīmi iededzināja Lamota kundzei."
— Nč, cs vēl neticu, — smaidīdams atsāka jaunais cilvēks, — bet tomēr tā nav viltus krāpniece, par kādu jūs runājāt.
— Tad, kas viņa ir, sakiet, kas ir tā persona, ko apzīmogoja ar negodu, tur, uz laukuma, Lamota kundzes vietā?