— Ahā! Nu jums liekas, ka jūsu kolēģis pie šīs slavas ir ticis par lētu cenu?
— Nē, monsicur, bet cik daudziem mūsu profesijā nākas ciest vēl vairāk nekā viņam un piedzīvot pazemojumus un nepatikšanas, kas ir simtkārt sāpīgākas par zobena dūrienu, un tomēr neviens no viņiem vēl nav kļuvis nemirstīgs!
— Nu, monsicur, vai tad jūs nezināt — lai kļūtu nemirstīgs, jābūt vai nu mirušam, vai Akadēmijas loceklim?
— Jā, tā tas ir, monsicur, tad gan labāk ir būt dzīvam un veikt savus pienākumus. Es nedomāju mirt un paveikšu savu darbu tāpat, kā to būtu paveicis Vatēls, ja vien princim Kondē nebūtu pietrūcis pacietības kādu pusstundu pagaidīt.
— Ak tā, bet jūs apsolījāt man kaut ko sevišķu, tas ir veikli.
— Nē, monsicur, nekā sevišķa.
— Bet uz ko tad jūs gaidāt?
— Vai monsicur vēlas, lai es to viņam pasaku?
— Pie joda, jā: es topu ziņkārīgs.
— Nu labi, es, monsicur, gaidu pudeli vīna.
— Pudeli vīna! Kā tas, monsicur, saprotams? Tas nudien sāk mani interesēt.
— Redzat, monsicur, lieta ir tāda: Viņa Majestāte Zviedrijas karalis, piedodiet, es gribētu teikt: viņa ekselence Hāgas grāfs dzer vienīgi Tokajas vīnu.
— Kā! Vai tad es esmu tāds tukšinieks, ka manā pagrabā nebūtu tokajieša? Tādā gadījumā vajag uz pēdām padzīt manu ekonomu.
— Nē, monsicur, gluži otrādi, jums tas ir vēl apmēram sešdesmit pudeles.
— Nu re, vai tad jūs domājat, ka Hāgas grāfs pie pusdienu galda izdzers sešdesmit vienu pudeli?
— Pacietieties mazliet, monsicur. Kad monsicur Hāgas grāfs pirmo reizi ieradās Francijā, viņš vēl bija tikai karaliskais princis; toreiz viņš
Vatēls — prinča Kondē mājzinis. Pasniedzot pusdienas par godu Ludviķim XIV, viņš pamanīja, ka zivis nav piegādātas laikā, un izmisumā nodūra sevi ar zobenu.
bija uzaicināts pusdienās pie nelaiķa karaļa, kas bija dabūjis divpadsmit pudeles tokajieša no Viņa Majestātes Austrijas ķeizara. Jūs zināt, ka, spiežot Tokajas vīnu, pirmā izspiestā deva tiek rezervēta ķeizariskajiem vīna pagrabiem un citi valdnieki šo vīnu dabū dzert tikai tad, kad Viņa Majestāte ķeizars viņiem to piesūta.
— Jā, to es zinu.
— Redzat, monsicur, no šīm divpadsmit pudelēm, kuru saturu princis dabūja nogaršot un nevarēja beigt to slavēt, no šīm pudelēm šodien ir vēl atlikušas tikai divas.
— Ah!
— Viena no tām vēl atrodas karaļa Ludviķa XVI pagrabos.
— Un otra?
— Ak, redzat, monsicur, — teica mājzinis ar uzvarētāja smaidu, jo viņš juta, ka beidzot pēc ilgas cīņas viņa uzvaras brīdis ir tuvu, — otra? — otra tika nolaupīta.
— Un kas to izdarīja?
— Kāds no maniem draugiem, nelaiķa karaļa ekonoms, kurš man bija parādā dažu labu pakalpojumu.
— Ak! Un viņš tad to nodeva jums?
— Protams, monsicur, — pašapzinīgi noteica sulainis.
— Un ko jūs ar to darījāt?
— Es to rūpīgi noglabāju mana kunga vīna pagrabā.
— Jūsu kunga? Kurš tad tai laikā bija jūsu kungs?
— Princis kardināls monsicur Ludviķis Roāns.
— Ak, Dievs! Strasburgā?
— Nē, Savernā.
— Un jūs aizsūtījāt kādu sameklēt šo pudeli? — iesaucās vecais maršals.
— Jā, jums taisnība, monsicur, — atbildēja mājzinis ar tādu balss noskaņu, it kā viņš būtu teicis: «Nepateicīgais!"
Hercogs Rišeljē satvēra sava vecā sulaiņa roku, skaļi iesaukdamies:
— Es lūdzu jūs man piedot, monsicur; jūs esat visu mājziņu karalis.
— Un jūs mani tomēr padzenat! — šis atbildēja, ērmīgi ierāvis galvu plecos.
— Es, es jums samaksāšu par šo pudeli simts dukātu.
— Kopā ar simts dukātiem, ko maksā ceļa izdevumi, tas ir, divus simtus dukātu. Bet, monsicur man piekritīs, ka tas ir gluži par velti.
— Es piekritīšu visam, kas vien jums, monsicur, ienāks prātā; un pagaidām, sākot ar šo dienu, jūsu alga būs dubultota.
— Bet, monsicur, tas nemaz nebija vajadzīgs: es tikai izpildīju savu pienākumu.
— Un kad ieradīsies šis jūsu simts dukātu dārgais kurjers?
— Spriediet pats, monsicur, vai es esmu velti tērējis laiku, kad jūs man pieteicāt pusdienas?
— Man liekas — pirms kādām trim dienām.
— Jātniekam, pilnos auļos jājot, vajag divdesmit četras stundas turp un divdesmit četras stundas atceļam.
— Tātad jums, visu mājziņu karali, atlika včl divdesmit un četras stundas; ko jūs ar šo laiku darījāt?
— Ak vai, monsicur, to es pazaudēju. Man šī ideja ienāca prātā tikai otrā dienā, pēc tam, kad jūs man bijāt iedevis viesu sarakstu. Tagad, ja novērtēsim šai izdarībai nepieciešamo laiku, jūs redzēsit, monsicur, ka, izlūdzoties termiņu līdz pulkstens pieciem, es esmu prasījis visnepieciešamāko laika minimumu.
— Kā! Tad jau šī pudele vēl nav še?
— Nē, monsicur.
— Ak, Dievs! Un ja nu, monsicur, jūsu Savcrnas kolēģis ir tikpat uzticīgs savam kungam princim Roānam, kā jūs man?
— Un tad, monsicur?
— Ja viņš atteiktos atdot pudeli, kā jūs pats to darītu?
— Es, monsicur?
— Jā, es domāju, jūs taču neizsniegtu šādu pudeli, ja tāda vispār atrastos manā pagrabā?
— Es pazemīgi lūdzu piedošanu, monsicur, bet ja kāds mans kolēģis, kuram vajadzētu uzņemt karali, man prasītu labāko pudeli vīna no jūsu pagraba, es viņam to uz karstām pēdām pagādātu.
— Ak tā, — noņurdēja maršals, viegli saviebdamies.
— Viena roka mazgā otru jeb dots pret dotu, monsicur.
— Tas jau nu mani gandrīz vai pārliecina, — teica maršals nopūzdamies, — bet mums jārēķinās vēl ar kādu riskantu varbūtību.
— Ar kādu, monsicurl
— Un ja nu pudele saplīst?
— O, monsieur, vēl nav dzirdēts, ka jelkāds cilvēks būtu saplēsis pudeli divtūkstoš livru vērtībā.
— Jums taisnība, nerunāsim vairs par to; bet nu, sakiet man, cikos jūs gaidāt savu kurjeru?
— Tieši pulkstens četros.,
— Nu, lūk, kas tad mums liedz sēsties pie galda pulkstens četros? — tiepās maršals — stūrgalvīgs kā Kastīlijas mūlis.
— Monsicur, manam vīnam vajag stundu nostāvēties un tas iespējams tikai pateicoties īpašam paņēmienam, ko pats esmu izgudrojis; citādi šim nolūkam vajadzētu trīs dienas.
Arī šoreiz uzveikts, maršals par zīmi, ka atzīst sevi par uzvarētu, savam sulainim pamāja ar galvu.
— Pirmkārt, jau, — turpināja šis, — monsicur viesi, zinādami, ka viņiem būs tas gods pusdienot kopā ar Hāgas grāfu, pirms puspieciem neieradīsies.
— Vēl viens iemesls!
— Bez šaubām. Tad, vai nav tiesa, monsicur viesi būs grāfs Delonē, grāfiene Dibarī, monsicur Laperūzs, monsieur Favrs, monsicur Kondorsē, monsicur Kaliostro un monsicur Tavernī.
— Nu un tad?
— Un tad, monsicur, sāksim pēc kārtas: monsicur Delonē ierodas no Parīzes, no Bastilijas, un noledojušā ceļa dēļ viņam vajadzēs savas trīs stundas.