— Vai jūs, madamc, še esat svešiniece? — jautāja jaunais cilvēks.
— Jā, monsicur, bet ko lai cs daru? Viņi salauž manu kabrioletu.
— Vajadzēs ļaut viņiem to darīt, lai jūs pa to laiku varētu pazust. Parīzes iedzīvotāji ir naidīgi noskaņoti pret turīgajiem, kas par spīti vispārējam postam vēl lepojas ar savu luksusu un, atsaukdamies uz policijas šīsdienas izdoto rīkojumu, viņi jūs aizvedīs pie komisāra.
— O, to tik ne! — iesaucās jaunākā dāma. — To tik ne!
— Nu tad, — piebilda virsnieks smiedamies, — izmantojiet to caurumu, ko es ielauzīšu pūlī un mēģiniet pazust.
Šie vārdi tika izteikti tik nevērīgā tonī, ka abas svešās dāmas noprata, ka virsnieks bija dzirdējis pūļa norādījumus par Subisa un Enēna dejotājām.
Bet tagad vairs nebija laika gudrot.
— Sniedziet man jūsu roku un pavadiet mūs līdz kādam ormanim, — noteiktā balsī tcica vecākā dāma.
— Vispirms cs uzšaušu ar pātagu jūsu zirgam, līdz ar to pūlī radīsies mazs apjukums un jūs pa to laiku pagūsit aizbēgi, un bez tam, — piebilda jaunais cilvēks, kuram likās nc visai patika protežē loma, — ļaudīm sāk apnikt, ka mēs tik ilgi sarunājamies svešā valodā.
— Vēber! — iesaucās dāma stingrā balsī, — sakaitini Belu, lai viņš izslienas pakaļkājās un viss šis pūlis nobīstas un atkāpjas.
— Un tad, madamc!..
— Tad paliec, kamēr mēs tiekam projām.
— Bet ja viņi salauž kabrioletu?
— Lai viņi lauž, ja vari, glāb Belu un glābies pats, tas ir viss, ko cs tev pavēlu.
— Labi, madamc, — atbildēja Vēbcrs.
Tai pašā brīdī viņš ieknieba sānos straujajam rumakam, kas taisīja varenu lēcienu un parāva gar zemi tos pārgalvjus, kas bija ieķērušies grožos un iemauktos.
Izbiedētajā pūlī izcēlās vislielākais apjukums.
— Lūdzu jūsu roku, monsicur, — tcica dāma un, pagriezusies pret jaunāko, piebilda: — nāciet, mazā!
— Iesim, drošsirdīgā sieviete, — nomurmināja virsnieks un tūdaļ pasniedza roku sievietei, kura to bija lūgusi un kuru viņam gribot negribot vajadzēja apbrīnot.
Pāris minūtēs viņš bija aizvedis abas sievietes līdz tuvējam laukumam, kur stāvēja fiakri, gaidīdami braucējus. Uz bukas snauda ormaņi, un zirgi, piemieguši acis un galvas nokāruši, gaidīja savu nabadzīgo vakara maltīti.
V
VERSAĻAS CEĻŠ
Abas dāmas tagad bija paglābtas no pūļa, bet vēl bija jābaidās, ka tās kāds ziņkārīgs sekotājs varētu pazīt un tad atkal atkārtotos tāda pati scēna, kā nule bija norisinājusies un no kuras tās tad varbūt tik viegli vis neizbēgtu.
Arī jaunais virsnieks, likās, saprata šo varbūtību, ko varēja vērot pēc tā, ar kādu enerģiju viņš purināja ormani, kas bija vairāk nosalis nekā aizmidzis.
Bija tik šausmīgi auksts, ka ormaņi, kas parasti sacentās pasažieru izvēlē un mēdza cits citu kaitināt ar dzēlīgām piezīmēm, kā sastinguši nemaz nepakustējās, arī uzrunātais ne.
Virsnieks sagrāba ormani aiz viņa vecā mēteļa apkakles un to tik spēcīgi purināja, ka beidzot vīrs uzmodās.
— Hallo! Hei! — jaunais cilvēks kliedza tam pie pašas auss, redzēdams, ka viņā jau sāk pamosties dzīvības zīmes.
— Tūlīt, kungs, tūlīt, — murmināja ormanis, grīļodamies uz bukas kā piedzēries.
— Kurp dāmas vēlas braukt? — virsnieks vāciski jautāja.
— Uz Versaļu, — tāpat vāciski atbildēja vecākā dāma.
— Uz Versaļu? — iesaucās ormanis, — vai jūs teicāt uz Versaļu?
— Bez šaubām.
— Ir jau labi pateikt — uz Versaļu! Četrarpus jūdzes šādā ceļā! Nē, nē, nē!
— Par to labi samaksās, — teica vāciski vecākā.
— Par to jums labi samaksās, — virsnieks franciski atkārtoja ormanim.
— Cik tad? — noprasīja uz bukas sēdošais ormanis, kura uzticība, likās, nebija sevišķi liela. — Tas vēl, virsnieka kungs, nav viss — aizbraukt uz Versaļu: ja reiz uz turieni esi aizbraucis, tad no turienes arī jāatgriežas.
— Vai ar vienu luidoru pietiks? — jaunākā dāma vēl joprojām vācu valodā jautāja virsniekam.
— Tev piedāvā veselu luidoru, — atkārtoja jaunais cilvēks.
— Luidoru, tas jau viss būtu gluži labi, — noņurdēja ormanis, — bet šinī ccļā zirgs var kājas izlauzt.
— Spoks tāds! Tu nedrīksti ņemt vairāk kā trīs livras līdz Mietas pilij, kas ir pusceļā. Tu redzi tīri labi, ka, maksājot pēc šis takses, turp un atpakaļ tev nākas saņemt divpadsmit livras, bet tev piedāvā divdesmit četras.
— Ak, nu nekaulējaties! — iejaucās vecākā dāma. — Vienalga, divi trīs vai divdesmit luidoru, ja tik viņš tūdaļ brauc bez apstājas.
— Ar luidoru, kundze, ir pilnīgi diezgan, — noteica virsnieks.
Tad pagriezies pret ormani, viņš tam uzkliedza:
— Zemē no bukas, blēdi, un atver dāmām durtiņas!
— Es gribu, lai man vispirms samaksā! — atcirta ormanis.
— Tu gribi!
— Uz to man ir tiesības.
Virsnieks paspēra soli uz priekšu.
— Samaksāsim, samaksāsim uz priekšu, — iesaucās vecākā dāma.
Un viņa tūdaļ sāka rakņāties savā kabatā.
— Ak, Dievs! — viņa iečukstēja savai pavadonei, — man vairs nav naudasmaka.
— Vai patiesi?
— Bet jums, Andrē, vai jums ir jūsējais?
Jaunā sieviete pārmeklēja savu kabatu un tikpat iztrūkusies atbildēja:
— Man… arī man tā vairs nav!
— Pārmeklējiet visas kabatas!
— Tas viss ir veltīgi, — sapīkusi iesaucās jaunākā, jo viņa pamanīja, ka virsnieka skatiens seko visām viņu kustībām un ka ormanis jau atvēris muti platam, zobgalīgam smaidam, droši vien apsveikdams sevi ar to, ka šoreiz tas bijis laimīgi uzmanīgs.
Veltīgi abas dāmas turpināja meklēt, viņas neatrada nevienu sū.
Virsnieks redzēja, kā viņas uztraucās — tc bālēja, te sarka. Stāvoklis patiesi kļuva kutelīgs.
Dāmas jau bija gatavas piedāvāt kādu ķēdi vai rotu kā ķīlu, kad virsnieks, lai aiztaupītu viņām pazemojumu, kas būtu varējis tās aizvainot viņu smalkjūtībā, izvilka no kabatas luidoru un pasniedza to ormanim.
Kamēr dāma pateicās virsniekam, ormanis rūpīgi pārbaudīja un pasvārstīja rokā naudas gabalu, tad atrāva durtiņas un abas dāmas iekāpa ekipāžā.
— Un tagad, jokupēter, — tcica jaunais cilvēks ormanim, — tu vedīsi šīs dāmas kārtīgi un godīgi, kur vien viņām vajadzīgs, vai tu dzirdi?
— O, virsnieka kungs, to jums man nemaz nevajag piekodināt, tas ir pats par sevi saprotams.
Kamēr norisinājās šī saruna, arī dāmas savā starpā kaut ko pārsprieda.
Viņas ar izbailēm pamanīja, ka viņu pavadonis un aizstāvis gatavojas tās atstāt.
— Madamc, — teica jaunākā, — mēs viņu nedrīkstam atlaist.
— Kādēļ ne? Paprasīsim viņam vārdu un adresi, un rīt mēs tam atsūtīsim viņa luidoru līdz ar dažiem pateicības vārdiem, ko jūs tam uzrakstīsit.