— Nē, madamc, cs jūs lūdzu, paturēsim viņu pie mums, ja nu ormanis ir neuzticams cilvēks un mums ceļā rada kādas grūtības… šādos laikos ceļi nav droši, un pie kā tad mēs griezīsimies pēc palīdzības!
— Bet mums taču ir zināms viņa braukšanas numurs.
— Tas jau viss, madamc, ir ļoti labi, un es nemaz nenoliedzu, ka tādā gadījumā jūs vēlāk varētu likt viņu krietni nopērt. Bet pagaidām jūs šonakt varat nenokļūt Vcrsaļā, un, žēlīgais Dievs, ko tur tad teiks!
Vecākā dāma pārdomāja.
— Jums taisnība, — viņa noteica.
Virsnieks jau palocījās, lai atvadītos.
— Monsicur, monsicur, — iesaucās vāciski Andrē, — cs lūdzu jūs uz vienu vārdu.
— Kā jūs, kundze, pavēlat, — atbildēja virsnieks ar redzamu nepatiku, kaut gan visā savā stājā, valodā un balss noskaņā saglabāja vissmalkāko pieklājību.
— Monsicur, — turpināja Andrē, — pēc tam, kad jūs esat izdarījis mums jau tik daudz pakalpojumu, jūs nedrīkstat atteikties parādīt mums vēl kādu mazu laipnību.
— Sakiet vien.
— Nu, redzat, mums jaatzīstas, ka mēs baidāmies no šā ormaņa, kas jau kaulēdamies parādīja sevi no sliktās puses.
— Jūs gluži veltīgi uztraucaties, — atbildēja virsnieks, — cs zinu viņa numuru — 107S. Ja viņš jums sagādās kādas nepatikšanas, griežaties vien pie manis.
— Pie jums! — aizmirsdamās franciski iesaucās Andrē. — Kā jūs gribat, lai mēs griežamies pie jums, kad mēs pat jūsu vārdu nezinām.
Jaunais cilvēks paspēra soli uz priekšu.
— Jūs runājat franciski, — viņš pārsteigts iesaucās, — un spiežat mani nu jau veselu pusstundu lauzīties vācu mēle! Ak, kundze, tas no jūsu puses tiešām nav labi darīts!
— Atvainojiet, monsicur, — tāpat franciski iekrita valodā vecākā dāma, kas steidzās palīgā savai apmulsušajai biedrenei. — Jūs, monsicur, redzat tīri labi, ka mēs, nemaz nebūdamas ārzemnieces, Parīzē esam svešinieces. Jūs esat cilvēks, kas sabiedrībā ieņem pietiekami augstu stāvokli, lai noskārstu, ka mēs pašreiz neatrodamies mūsu dabīgajā stāvoklī. Pakalpot mums tikai pa pusei nozīmētu atsacīties palīdzēt. Un ja jūs būtu mazāk diskrēts, nekā esat bijis līdz šim, tā būtu indiskrēcija.ļ Mēs jūs, monsicur, vērtējam augstu, tāpēc nenovērtējat mūs pārāk zemu. Ja jūs varat parādīt mums vēl mazu uzmanību, dariet to bez vilcināšanās, vai arī atļaujat mums pateikties un mēs meklēsim citu atbalstu.
— Cienītā kundze, — atbildēja virsnieks, kuru pārsteidza nepazīstamās dāmas cieņas pilnā un veiklā valoda, — esmu jūsu rīcībā.
— Tad, virsnieka kungs, esat tik laipns un papūlaties iekāpt pie mums.
— Fiakrā?
— Jā, un mūs pavadīt.
— Līdz Vcrsaļai?
— Jā, monsicur.
Ne vārda neteicis, virsnieks iekāpa fiakrā, uzmetās uz priekšējā soliņa un uzsauca ormanim:
— Brauc!
Kad durvis bija aizdarītas un segas pārklātas, fiakrs devās ceļā pa Scntluvras Tomā ielu, pārbrauca pāri Karuseļu laukumam un devās pa piekrasti tālāk.
Virsnieks, rūpīgi apsedzis ceļgalus ar sava mundiera šineli, bija iespiedies fiakra stūrī pretī vecākajai dāmai.
Ekipāžā valdīja pilnīgs klusums.
Vai nu ormanis gribēja godīgi turēties pie norunas, vai arī virsnieka klātbūtne viņam iedvesa respektu, viņš dzina rikšos savus vājos zirdziņus pa apledojušo piekrasti un pa Vienošanās ccļu.
Ceļotāju elpa pamazām sasildīja šauro ekipāžas telpu. Gaisā bija jūtama smalka parfīma smarža, kas spiedās virsnieka nāsīs un sāka viņu labvēlīgāk noskaņot pret ccļabicdrcnēm.
„Šīs sievietes", viņš nodomāja, ir aizkavējušās kādā rcndcz-vous un tagad mazliet nobijušās un nokaunējušās steidzas atpakaļ uz Versaļu.
„Bet kāpēc gan šīs dāmas", turpināja virsnieks risināt savu domu pavedienu, „ja viņas pieder pie labākās sabiedrības, brauc kabrioletā un to vēl pašas vada?
O, uz to bija sava atbilde.
Trim personām kabriolets bija par šauru un divas dāmas taču nekompromitēs sevi, paņemdamas savā vidū sulaini.
Bet ja ne vienai, ne otrai nav naudas! Tas bija svarīgs iebildums, par kuru vajadzēs pārdomāt.
Maks, bez šaubām, bija palicis pie sulaiņa. Kabriolets, kas tagad droši vien bija saplēsts gabalos, bija ļoti elegants un zirgs… ja cs vispār kaut ko sajēdzu no zirgiem, tas bija vismaz savus simt piecdesmit luidoru vērts.
Tikai ļoti bagātas dāmas var pamest šādu kabrioletu un zirgu likteņa varā. Tas, ka abām nebija naudas, faktiski vēl nekā nenozīmē.
Bet šī tiepīgā vācu valodas lietošana, lai gan viņas ir francūzietes?
Nu, tas tikai pierāda labu audzināšanu. Nav parasts, ka dēku meklētājas runātu tik tīrā vācu akcentā, bet franciski — kā īstas parīzietes.
Bez tam vēl viņām piemīt iedzimta noblcsc.
Jaunākās lūgums bija ļoti aizkustinošs.
Vecākās uzaicinājums bija izteikts valdonīgā, tomēr ļoti pieklājīgā tonī."
Jaunais cilvēks novietoja savu zobenu tā, lai tas kādu no dāmām netraucētu, un nodomāja, ka viņam ir zināmā mērā riskanti pavadīt divas stundas slēgtā ekipāžā ar divām skaistām dāmām.
„Skaistām un noslēpumainām," piedomāja viņš, „jo abas nesaka ne vārda un laikam vēlas, lai es pirmais sāktu sarunu."
Bet kā virsnieks domāja par abām dāmām, tā arī bez šaubām abas dāmas domāja par virsnieku, jo tieši tad kad viņš pašreiz bija beidzis formulēt savas domas, viena no tām angļu valodā griezās pie savas biedrenes.
— Nudien, mīļā, šis ormanis brauc kā ar līķu ratiem, nezinu, kad mēs nonāksim Vcrsaļā. Varu saderēt, ka mūsu pavadonis ir gatavs nomirt aiz garlaicības.
— Vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu saruna pavisam nav saistoša, — smaidīdama piebilda jaunākā.
— Vai jūs neatrodat, ka viņš izskatās ļoti pieklājīgs?
— Tās, madamc, ir arī manas domas. Vai jūs ievērojāt, ka viņš valkā flotes virsnieka tērpu?
— Es neesmu liela uniformu pazinēja.
— Nu, lūk, kā cs jau tcicu, viņš nēsā flotes virsnieka tērpu, un visi flotes virsnieki parasti pieder pie labākām aprindām. Bez tam šis tērps viņam labi pieguļ un viņš ir tīri glīts kavalieris, vai ne tā?
Jaunā dāma pašreiz gribēja piekrist savas biedrenes domām, kad virsnieka žests viņu atturēja.
— Piedošanu, manas dāmas, — viņš teica tīrā angļu valodā, — es uzskatu par savu pienākumu aizrādīt, ka pietiekami labi pārvaldu angļu valodu, lai to saprastu un tajā runātu, bet cs neprotu spāniski, un ja jūs negribētu tikt nesaprastas, tad šinī valodā jūs droši varat sarunāties, ja vien pašas to protat.
— Monsicur, — smiedamās atteica dāma, — kā jūs jau varējāt noprast, mūsu nodoms nebija izteikties slikti par jums. Tāpēc, ja mums ir kas ko teikt, tad turpmāk nekautrēsimies un runāsim vienīgi franciski.
— Pateicos par jūsu laipnību, bet gadījumā, ja mana klātbūtne jums būtu neērta…
— Tā jūs nemaz nedrīkstat domāt, jo mēs taču pašas jūs lūdzām mūs pavadīt.
— Pat pieprasījām, — piebilda jaunākā.
— Nelieciet man, kundze, nosarkt un piedodiet man manas šaubas. Jūs taču pašas pazīstat Parīzi un zināt, cik drīz tur var vilties un iekrist kādā slazdā.