Выбрать главу

—   Tāpēc arī mēs jūs uzaicinājām…

—   Bet nu runāsim atklāti.

—   Arī mūs jūs noturējāt par lādu kā slazdu, tas arī ir viss.

—            Piedošanu, manas dāmas, — jaunais cilvēks pazemīgi teica, — zvēru jums, ka šādas domas man pat prātā neienāca.

—   Bet, atvainojiet, kas tad tur? Fiakrs apstājas.

—   Kas noticis?

—   Es, cienītās kundzes, palūkošu.

—   Man liekas, mēs gāžamies. Uzmanieties, monsicur1 .

Un ar strauju kustību izstiepusi roku, jaunākā pieķērās pie virsnieka pleca.

Šis pieskāriens tam lika nodrebēt.

Instinktīvi viņš dāmu mēģināja satvert, bet Andrē, atjēgusies no pirmā nobīļa, jau atkal bija ierāvusies savā sēdeklī.

Virsnieks, ko pašreiz nekas vairs neaizturēja, izkāpa un ieraudzīja, ka ormanis pūlas pacelt vienu no saviem zirgiem, kas bija sapinies aizjūga siksnās.

Viņi atradās netālu no Sevras tilta.

Ar virsnieka palīdzību nabaga lopiņš drīz vien bija uzstutēts kājās.

Jaunais cilvēks atgriezās savā vietā.

Ormanis, nopriecādamies, ka viņam gadījies tik izpalīdzīgs pasažieris, jautri pliukšķināja ar savu garo pātagu, lai uzmundrinātu zirgus un arī lai pats sasildītos.

Varēja teikt, ka aukstums, kas pa vaļējām durtiņām spiedās ekipāžā, bija iesaldējis visas sarunas un nosaldējis to plaukstošo draudzību, kura tīri nemanot bija sākusi iezagties jaunā virsnieka sirdī.

Viņam vienkārši apjautājās par apstāšanās iemeslu, un viņš pastāstīja, kas bija noticis.

Tas tad arī bija viss, un klusums no jauna apņēma mūsu trīs ceļotājus.

Virsnieks, kuru vēl joprojām neatstāja domas par kautro, drebošo rociņu, gribēja to aizvietot vismaz ar kājiņu.

Tāpēc viņš uzmanīgi pastiepa kāju, bet, lai cik veikli viņš rīkojās, viņš nekā nesastapa, vai arī kājiņa, kurai tas piedūrās, viņam par lielu nožēlošanu tūdaļ bikli aizbēga.

Reiz, kad viņš bija pieskāries vecākās dāmas celim, viņa piebilda:;

—   Atvainojiet, monsicur, cs jūs laikam ļoti traucēju.

Jaunais cilvēks nosarka līdz ausīm un bija priecīgs, ka biezā tumsa palīdzēja slēpt apjukumu.

Ar to viss bija pateikts un saruna pārtrūka.

Sastindzis, mēms un bijīgi kluss, it kā atrastos kādā templī, viņš tik tikko uzdrošinājās elpot un atgādināja norātu bērnu.

Pamazām viņu pārņēma savāda sajūta.

Nemaz ncpicskārics, viņš juta abas šīs daiļās sievietes. Viņš tās redzēja bez uzskatīšanas, un atrodoties tik ciešā tuvībā, viņam likās, — kāda neredzama substance no dāmu miesām ieplūst viņa ķermenī. Viņš būtu varējis atdot visu, lai tikai atjaunotu pārtrūkušās sarunas, bet viņš neriskēja iesākt ar kādu parastu frāzi. Viņš, kas sākumā bija kaunējies sarunā ar viņām lietot labākā sabiedrībā parastos pieklājības vārdus. Viņš baidījās, ka to varētu noturēt par muļķi vai bezkaunīgu pārdrošnieku. Viņš, kas pirms stundas domāja parādām lielu godu, dāvādams tām savu pieklājību un vienu luidoru.

Vārdu sakot, kā visas simpātijas šinī pasaulē ir atkarīgas no fluīdu saskaršanās zināmos apstākļos, spēcīgs magnētisma vilnis, kas bija piesātināts ar smaržām, un šo trīs nejauši sastapušos cilvēku jaunības kvēli, sagrāba savā varā jauno cilvēku un lika viņa domām apmulst, bet sirdij paātrināt savu ritmu.

Tā dažreiz dažos mirkļos dzimst un mirst visdziļākās un visspēcīgākās kaislības. Tām piemīt īpata burvība, tāpēc ka tās ir netveramas un tajās ir daudz spēka, tāpēc ka tās ir apvaldītas.

Virsnieks neteica nc vārda, bet abas sievietes savā starpā klusi sarunājās.

Tā kā viņa ausis bija ļoti modras, viņš tomēr uztvēra dažus atsevišķus vārdus, no kuriem viņam radās zināms priekštats.

Un, lūk ko viņš dzirdēja:

—   Ir jau vēls laiks… vārti… aizbraukšanas iemesli…

Pēkšņi fiakrs apstājās.

Šoreiz tas nebija nc paklupis zirgs, ne salauzts ritenis. Pēc trīs stundu ilgām pūlēm ormanis bija sasildījis rokas un piespiedis savus zirgus čakli locīt kājas. Pajūgs bija sasniedzis Versaļu, kur reto laternu gaismā, kas no sarmas bija gluži baltas, uz visām pusēm stiepās garas, vientuļas alejas, kuru koki atgādināja tumšu spoku bezgalīgas rindas.

Jaunais cilvēks noprata, ka viņš ir pie mērķa. Kāda nezināma burvju vara bija likusi laikam aiztecēt nemanot.

Ormanis noliecās pie priekšējā lodziņa:

—   Kungs, mēs esam atbraukuši.

—   Kur dāmām labpatiktu izkāpt? — virsnieks jautāja.

—   Parādes laukumā.

—   Uz Parādes laukumu? — prasīja ormanis.

—   Nu, protams, tev jau teica.

—   Bet vai dzeramnauda būs? — neatlaidās ormanis.

—   Brauc!

Atkal nopliukšķčja pātaga.

„Man tomēr kaut kas jāsaka", nodomāja virsnieks, „citādi mani noturēs nevien par bezkauņu, bet arī par muļķi."

—            Cienītās dāmas, — viņš teica bez vilcināšanās, — mēs esam atbraukuši.

—   Jā, pateicoties jūsu laipnai palīdzībai.

—   Un mēs jums sagādājām tādas pūles! — iesaucās jaunākā.

—   Ak, kundze, cs tās jau esmu aizmirsis.

—            Mēs, monsicur, to gan neaizmirsīsim. Vai jums labpatiktu mums minēt savu vārdu?

—   Manu vārdu?

—   Uzmanieties, šī jau ir otrā reize, kad es jums to prasu.

—   Un jūs taču negribēsit uzdāvināt mums luidoru?

—            O, ja ap to lieta grozās, — mazliet aizvainots iesaucās virsnieks, — tad es piekāpjos: cs esmu grāfs Šarnī un, kā kundze jau ir ievērojusi, karaliskās flotes virsnieks.

—   Šarnī, — atkārtoja vecākā dāma. — Labi, es to neaizmirsīšu.

—   Zoržs Šarnī, — piebilda jaunais cilvēks.

—   Žoržs, — nomurmināja jaunākā.

—   Un kur jūs dzīvojat?

—   Prinča savrupmājā, Rišeljē ielā.

Fiakrs apstājās.

Vecākā dāma pati atvēra kreisās puses durtiņas un, veikli izlēkusi, pasniedza roku savai pavadonei.

—            Bet, cienītās kundzes, — iesaucās jaunais cilvēks, kas bija sagatavojies tās pavadīt, — atļaujiet jums sniegt roku. Jūs taču vēl neesat mājās un Parādes laukums nav apdzīvota vieta.

—   Lūdzu palieciet uz vietas! — reizē iesaucās abas dāmas.

—   Kā, palikt uz vietas?!

—   Nē, labāk palieciet fiakrā.

—   Bet vienām iet šai nakts laikā, tas ir neiespējami!

—            Lūk, nesen jūs gandrīz gribējāt atteikties mums pakalpot, bet tagad piedāvājat vairāk, nekā mēs prasām, — iesmējās vecākā dāma.

—   Bet…

—            Nekāds „bet". Esiet līdz beigām uzticams un galants kavalieris. Pateicos, monsicur Šarnī, pateicos jums no visas sirds, un tā kā jūs esat uzticams un galants kavalieris, kā jau nupat teicu, tad es pat neprasīšu godavārdu.

—   Kam jums mans godavārds?

—            Ka jūs tūdaļ aizvērsit durtiņas un liksit ormanim bez kavēšanās doties atpakaļ uz Parīzi. Vai nav tiesa, ka jūs to darīsit, pat nepaskatījies uz mums?

—         Jums, cienītās kundzes, ir taisnība, kam gan še būtu vajadzīgs mans godavārds. Orman, dosimies nu, draudziņ, atpakaļ!