Un jaunais cilvēks ļāva ieslīdēt ormaņa rokā vēl otram luidoram. Brašais overnietis aiz prieka tīri vai palēcās gaisā.
— Velns lai parauj! — viņš iesaucās, — nu, tad lai zirgi lauž vai kaklu!
— Es domāju gan, — noņurdēja virsnieks, — par tiem ir samaksāts Fiakrs brauca un brauca. Tā riteņu troksnis neļāva sadzirdēt kāda
jauna cilvēka nopūlas, jo šis jaunais baudītājs bija atlaidies uz tiem pašiem spilveniem, kas vēl bija saglabājuši abu dāmu miesu siltumu.
Bet kas attiecas uz abām svešiniecēm, tās bija palikušas uz vietas stāvot un nekustējās agrāk, kamēr fiakrs nebija pazudis viņu skatienam. Tad abas steidzās uz pili.
VI
PAVĒLE
Tai brīdī, kad abas dāmas devās ceļā, asais ziemeļvēja brāziens atnesa līdz viņu ausīm Svētā Ludviķa baznīcas torņa stundeņa skaņas, kurš pašreiz sita trīsccturtdaļstundas.
— Ak, Dievs! Trīs ceturkšņi uz divpadsmitiem! — iesaucās abas sievietes.
— Redzat, redzat, vārti jau ciet, — bilda jaunākā.
— Tas, mīļā Andrē, mani nemaz neuztrauc. Ja arī vārti būtu vaļā, mēs tik un tā neatgrieztos pa parādes ieeju. Steigsimies labi drīz uz mazajiem vārtiņiem.
Un abas devās uz pils labo spārnu.
Visiem zināms, ka tur patiesi atrodas sevišķa pasāža uz karaliskajiem dārziem.
Viņas nonāca pie ieejas.
— Vārtiņi ir aizslēgti, — uztraukti čukstēja vecākā dāma.
— Pieklauvēsim.
— Nē, pasauksim. Lorāns katrā ziņā dzirdēs, cs jau viņu brīdināju, ka mēs varbūt atgriezīsimies ļoti vēlu.
— Nu labi, es pasaukšu.
Un Andrē piegāja pie vārtiņiem.
— Kas tur nāk? — atskanēja no iekšpuses kāda balss, kas, acīmredzot, nemaz negaidīja, ka te kāds sauktu.
— Ak, Dievs, tā nemaz nav Lorāna balss, — teica jaunā sieviete izbijusies.
— Patiesi, tā nav viņa balss.
Tagad pienāca otrā dāma.
— Lorān, — viņa klusi sauca pa vārtiem.
Atbildes nebija.
— Lorān, — atkārtoja dāma, pieklauvēdama pie vārtiem.
— Še nav nekāda Lorāna, — atsaucās tā pati balss.
— Vienalga, vai tur ir Lorāns vai nav, atveriet mums! — uzstāja jaunākā.
— Nē, cs neatvēršu.
— Bet, mīļais draugs, jūs varbūt nezināt, ka mūs arvien ielaiž Lorāns.
— Kāda man daļa gar jūsu Lorānu, man ir pavēle.
— Kas jūs esat?
— Kas cs esmu?
— Jā.
— Bet kas jūs esat? — balss prasīja.
Jautājums bija mazliet brutāls, bet še nebija laika tielēties, vajadzēja atbildēt.
— Mēs esam Viņa Majestātes svītas dāmas. Dzīvojam pilī un gribam nokļūt mūsu dzīvoklī.
— Nu, lūk, manas mīļās, bet esmu šveicietis no pirmās rotas un darīšu gluži pretēji nekā Lorāns — cs jūs iekšā nelaidīšu.
— Paskat, — nomurmināja vecākā dāma, aiz dusmām cieši saspiezdama pavadones roku.
Tad, pārvarējusi sevi, viņa tcica:
— Mīļais draugs, es saprotu, ka jūs rīkojaties pēc pavēles, tas liecina, ka jūs esat krietns kareivis, un es to nemaz negribu noliegt. Bet cs lūdzu jūs darīt man to patikšanu un paziņot Lorānam, kas nevar būt nekur tālu.
— Es nedrīkstu pamest savu posteni.
— Tad aizsūtiet kādu!
— Man še nav neviena cilvēka.
— Apžēlojaties!
— Velns lai parauj! Kundze, jūs taču varat pārgulēt pilsētā. Tad ta nu liela lieta! Ja man deguna priekšā aizslēgtu kazarmas durvis, cs gan zinātu, kur atrast naktsmājas.
— Klausatics, grenadier, — noteikti uzstāja vecākā dāma, — atveriet un jūs saņemsit divdesmit luidoru!
— Un desmit gadus dzelžos: paldies! Četrdesmit astoņas livras gadā, tas ir par maz!
— Es likšu jūs paaugstināt par seržantu.
— Jā, bet tas, kurš man deva šo pavēli, liks mani nošaut. Vēlreiz pateicos!
— Un kas jums deva šo pavēli?
— Karalis.
— Karalis! — izbailēs iesaucās abas dāmas, — mēs esam pazudušas.
Jaunākā, likās, bija galīgi zaudējusi jēgu.
— Palūkosim, — tcica vecākā, vēl ir arī citi vārti.
— Ak, madamc, ja šie te ir aizslēgti, tad tas pats būs arī ar citiem.
— Bet ja Lorāns nav pie šiem vārtiem, kas ir viņa ziņā, kur gan citur mēs to varētu atrast?
— Ak, tas viss ir darīts ar nodomu.
— Tev ir taisnība.
— Ak, Andrē, Andrē, tā nu gan ir briesmīga karaļa iedoma. Ai, ai,
ai!
Un šos pēdējos vārdus vecākā dāma izteica ar atklātu nicināšanu.
Šie rezerves vārti bija izveidoti mūra nišā, kas bija pietiekami dziļa, lai izveidotu diezgan lielu priekštelpu.
Abās pusēs atradās pa akmens solam.
Dāmas apsēdās uz viena no tiem un viņu izbailes jau līdzinājās izmisumam.
Pa vārtu apakšu spīdēja gaismas svītra, bet aiz vārtiem bija dzirdami šveicieša soļi, kad tas staigādams te pacēla, tc nolaida savu musketi.
Aiz šīs plānās ozolkoka sienas bija glābiņš, bet še ārpusē — kauns, skandāls vai pat nāve.
— Ak, rīt! rīt, kad to uzzinās! — murmināja vecākā.
— Jūs patāstīsit visu patiesību.
— Vai kāds tam ticēs?
— Jums, madamc, ir pierādījumi. Bez tam arī šis zaldāts taču nestāvēs še visu nakti, — ierunājās jaunākā, kas likās bija atguvusi drosmi, kad viņas biedrene to bija jau galīgi pazaudējusi, — pēc stundas viņu nomainīs un varbūt nākamais būs līdzcietīgāks. Nogaidīsim.
— Jā, bet pēc pusnakts sāk staigāt patruļas. Mani atradīs še ārā, slepeni gaidot. To negodu! Ak, Andrē, man asinis saskrien sejā un cs smoku nost.
— Dūšu, madamc, dūšu! Jūs parasti esat tik stipra, cik cs nevarīga, un nu man nākas jūs atbalstīt.
— Tur iekšā ir notikusi kāda sazvērestība un mēs, Andrē, esam šīs sazvērestības upuri. Nekad tas vēl nav gadījies, nekad vēl šie vārti nav tikuši noslēgti. Ak, cs nomiršu, Andrē, cs nomiršu!
Un viņa atmeta galvu atpakaļ, it kā lai patiesi būtu jānosmok.
Tai pašā acumirklī uz cietā baltā Versaļas bruģa, pa kuru mūsu dienās tik maz staigā, atskanēja steidzīgi soļi.
Tai pašā laikā atskanēja kāda patīkama jautra balss, kāds jauneklis tuvojās dziedādams.
Viņš dziedāja kādu no tām manierīgajām dziesmiņām, kas pieder tieši tam laikmetam, kuru še aprakstām:
„Es sapņu maldam ncticu, Cik žčl, ka tā nav patiesība, Ka būtu pusnakts klusumā
Mūs vienojusi mīlestība. Kad acis slēdza Morfcjs man, Par cietu tēraudu cs kļuvu; Bet tu, tu biji magnēts, kas Pie sevis mani vilka tuvu."
— Kāda balss! — reizē iesaucās abas sievietes.
— Es to pazīstu, — tcica vecākā.
— Tā ir…
„Par atbalsi šo mīlētāju Nu pārvērtis bij' laipnais dievs," — turpināja balss.
— Tas ir viņš, — pačukstēja otrai pie auss tā dāma, kas visvairāk bija baiļojusies, — tas ir viņš, un viņš mīis izglābs.