Šai acumirklī kāds cilvēks, ictinics\kažokā, ienāca vārtu telpā, un, nemaz nepamanījis abas sievietes, pieklauvēja un iesaucās:
— Lorān!
— Brālēn, — teica vecākā dāma, aizkārdama jaunā cilvēka plecu.
— Karaliene! — iesaucās tas, atkāpdamies soli atpakaļ un noņemdams cepuri.
— Cst! Labvakar, brālēn!
— Labvakar, madamc, labvakar māsīc. Jūs neesat viena.
— Nē, man līdzi ir Andrē Tavernī jaunkundze.
— A, ļoti patīkami. Labvakar, jaunkundz.
— Monsicur, — nomurmināja jaunā dāma palocīdamās.
— Vai jūs, manas dāmas, izejat?
— Nē.
— Tad jūs atgriežaties?
— Jā, to mēs gribētu.
— Vai tad jūs neesat pasaukušas Lorānu?
— Nupat vēl.
— Un tad?
— Tad pamēģiniet jūs uz savu laimi viņu pasaukt, gan jau tad redzēsit.
— Jā, jā, monsicur, pasauciet vien!
Jaunais cilvēks, kura personā mēs esam pazinuši grāfu Artuā, piegāja pie vārtiem.
— Lorān! — sauca viņš, stipri pieklauvēdams.
— Nu tik sāksies joki, — atskanēja no iekšpuses šveicieša balss, — cs jūs brīdinu, ja jūs man nedosit mieru, cs saukšu savu virsnieku.
— Kas tad tas? — jaunais cilvēks apjucis vērsās pie karalienes.
— Lorāna vietā sardzē stāv kāds šveicietis, tas ir viss.
— Un kas viņu norīkojis?
— Karalis.
— Karalis?!
— Sasodīts! Viņš pats mums to nupat vēl teica.
— Viņam ir karaļa pavēle?..
— Un kā liekas — stingra.
— Velns lai parauj! Padosimies.
— Kā?
— Dosim šim nerram naudu.
— Mēs jau viņam to piedāvājām.
— Nu, un?
— Viņš negrib nc dzirdēt.
— Tad atliek tikai viens līdzeklis.
— Kāds?
— Es sacelšu skandālu. j .
— Nē, nē, mīļo Sari, tad jūs mūs sakompromitēsit.
— Nepavisam nē, to es jums varu apsolīt.
— Ā!
— Jūs paejiet mazliet sānis. Es dauzīšos kā kurls, kliegšu kā akls, man beidzot atvērs un jūs ielaidīs līdz ar mani.
— Nu, pamēģiniet.
Princis no jauna sāka saukt Lorānu, tad viņš ņēmās dauzīt pie vārtiem un beidzot ar sava zobena rokturi sacēla tādu lērumu, ka šveicietis kļuva traks no dusmām.
— Ak tā! Labi, tūdaļ saukšu virsnieku.
— Velns lai parauj! nu ļsauc, muļķi! To jau es tev prasu veselu pusstundu.
Acumirkli vēlāk aiz vārtiem bija dzirdami soļi. Karaliene un Andrē nostājās aiz grāfa Artuā, gatavas pie pirmās izdevības iešmaukt pa vārtiņiem, kurus tiem, jādomā, drīzumā atvērs.
Varēja dzirdēt, kā sargs otrā pusē paskaidro trokšņa cēloņus.
— Leitnanta kungs, — viņi» tcica, — tur ir divas dāmas ar kādu jaunu cilvēku, kas mani nosauca par muļķi. Viņi grib ielauzties ar varu.
— Jā, kas tad tas par brīnumu, ka mēs gribam tikt pilī, kur dzīvojam.
— Monsicur, — atbildēja leitnants, — cs pilnīgi saprotu jūsu vēlēšanos, bet mums ir aizliegts ielaist.
— Aizliegts! Velns lai parauj! Un kas to ir aizliedzis?
— Pats karalis.
— Es atvainojos, bet karalis taču negribēs, ka viņa virsniekiem jāpaliek ārpus pils pārgulēt.
— Nav mana darīšana kritizēt karaļa rīkojumus, mans pienākums izpildīt karaļa pavēli, tas ir Viss.
— Atveriet tikai drusku, leitnanta kungs, lai mēs varam sarunāties kā pienākas.
— Monsicur, cs jums atkārtoju, ka man pavēlēts turēt vārtus aizslēgtus. Un ja jūs tiešām esat virsnieks, tad jūs pats sapratīsit, ko nozīmē karaļa pavēle.
/
— Jūs runājat ar pulkveža kungu.
— Pulkveža kungs mani atvainos, jo pavēle ir kategoriska.
— Bet šī pavēle nevar attiekties uz karalisko princi. Redzat, monsicur, prinči neguļ ārpus pils, un cs esmu princis.
— Jūs mani dzenat izmisumā, mans princi, bet šoreiz tā ir karaļa pavēle.
— Vai jums karalis ir pavēlējis atraidīt viņa brāli kā kaut kādu ubagu? Es esmu grāfs Artuā. Sasodīts! Jūs varat dārgi samaksāt, likdami man tā
salt aiz vārtiem.
— Monsicur, grāf Artuā, — tcica leitnants, — Dievs ir mans liecinieks, ka cs esmu gatavs atdot jums savas sirds asinis. Bet karalis, nododams man šo vārtu sardzi, parādīja man to godu un personīgi pieteica pēc vienpadsmitiem vārtus nevienam neatvērt, arī viņam pašam nc. Es jūs pazemīgi lūdzu, monsicur, man piedot. Bet cs esmu kareivis un ja arī cs redzētu aiz vārtiem pašu karali stīvu nosalušu, es Viņa Majestātei atbildētu to pašu, ko jums.
To teicis, leitnants ļoti pieklājīgi novēlēja labvakaru un devās atpakaļ uz savu posteni.
Kas attiecas uz sargkareivi, tad, pielicis pie vārtiņiem, pie pašas slēdzenes, viņš tik tikko drīkstēja elpu vilkt un viņa sirds stipri pukstēja, ka grāfs Artuā, atspiezdamies pret vārtiem no pretējās puses, to skaidri būtu varējis sadzirdēt.
— Mēs esam pazuduši, — tcica karaliene, satverdama sava svaiņa roku.
Grāfs Artuā nekā neatbildēja.
— Vai kāds zina, ka jūs esat izgājusi? - viņš prasīja.
Ak, Dievs! To es tiešām nevaru pateikt,
Ši karaļa pavēle, māsīc, cerams, būs vērsta pret mani! Karalis zina, ka mēdzu iziet vakaros un dažreiz vēlu atgriežos. Grāfiene Artuā būs kaut ko manījusi un sūdzējusies karalim, tāpēc arī šī nežēlīgā pavēle.
— Nē, nē, brālēn, cs jums no visas sirds pateicos par jūsu mierinājumu. Šī pavēle noteikti ir vērsta prot mani.
— Tas ir neiespējami, māsīc, karalis pārak ciena…
— Tagad cs, lūk, stāvu aiz vārtiem un rīt gluži nevainīgas lietas dēļ gaidāms neglīts skandāls. Ak, cs zinu gluži li kas mani apmelo karalim.
— Jums ir kāds ienaidnieks, tas, māsīc, man ir kāda ideja.
— Ideja? Sakiet drīzāk!
— Ideja, ka jūsu ienaidnieku nostādīs tik pakārts sava paša pavadā.
— Ak, ja tik jūs varētu mani izglābt no šā viss, ko cs jums lūdzu.
nopūtās karaliene.
i, man ir kāds ienaidnieks, ir iespējams. Bet pagaidiet,
muļķīgā lomā, kā ēzeli, kas smieklīgā stāvokļa, tas būtu lielāks muļķis kā viņš, kaut
— Jūs izglābt! Es ceru gan. O, cs neesmu gan viņš ir vairāk mācīts.
— Kāds viņš?
— Nu, protams, monsicur Provansas grāfs.
— A, tad jūs tāpat kā cs domājat, ka viņš ir man naidīgs?
— Hm, bet sakiet, vai viņš neienīst visu, kas ir jauns, visu, kas ir skaists, visus, kas var to, ko viņš nevar?
— Vai jums, brālēn, par šo pavēli būtu kas tuvāk zināms?
— Varbūt, bet nestāvēsim vairs šajos vārtos, kur tik nežēlīgi salst. Nāciet man līdzi, mīļo māsīc!
— Uz kurieni?
— Gan jau jūs redzēsit, kaut kur, kur vismaz būs silti. Nāciet, un pa ceļam es jums pastāstīšu, ko cs domāju par šo vārtu noslēgšanu. Ak, šis, monsicur Provansas grāfs! Sniedziet, māsīc, man jūsu roku, Tavernī jaunkundze, ķeraties man pie otras rokas un iesim pa labi!