Выбрать главу

Viņi devās ceļā.

—   Un jūs domājat, ka Provansas grāfs?.. — ierunājās karaliene.

—            Nu, lūk! Šovakar, kad karalis bija ieturējis vakariņas, viņš iegāja tā lielajā kabinetā. Karalis vakar bija ilgi sarunājies ar Hāgas grāfu, un jūs nemaz nebija redzējis.

—   Pulksten divos cs aizbraucu uz Parīzi.

—            Es to zināju. Karalis, atļaujat man piebilst, mīļā māsīc, domāja par jums tikpat maz, kā par Harunu al Rašīdu un viņa liclvezīru Džafaru, jo sarunājās par ģeogrāfiju. Es klausījos diezgan nepacietīgi, jo arī biju nodomājis iziet. Ceru, ka mūsu iziešanai nebija vienādi iemesli, jo…

—   Lūdzu, sakiet drīzāk!

—   Tagad pagriezīsimics pa kreisi.

—   Bet kurp jūs mūs vedat?

—             Vēl pārdesmit soļu. Uzmanieties, te ir sniega čupa! Tavernī jaunkundze, cs jūs brīdinu, ja jūs palaidīsit manu roku, jūs kritīsil. Nu, tātad, kas attiecas uz karali, viņš domāja vienīgi par garuma un platuma grādiem, kad pēkšņi Provansas grāfs teica: „Es gribētu apsveikt arī karalieni."

—   Lūk, kā! — nomurmināja Marija Antuancte.

„Karalicne savās istabās ietur vakariņas," atteica karalis.

„ Bet man likās, ka viņa ir Parīzē," — atbildēja mans brālis.

„Nē, viņa ir savās istabās," — mierīgi atteica ķaralis.

„Es nupat nāku no turienes, viņa mani nepieņēma," — tiepās Provansas grāfs.

—            Es redzēju, kā tad karalis sarauca pieri, viņš atlaida manu brāli un mani, un kad bijām aizgājuši, jādomā, būs apjautājies par jums. Jūs zināt, Ludviķim šad un tad uznāk greizsirdības lēkmes. Viņš būs gribējis jūs redzēt un, kad viņu neielaida, viņam būs radušās kādas aizdomas.

—   Tieši tāds bija mans rīkojums Mizerī kundzei.

—            Nu, redzat, un lai pārliecinātos, vai jūs maz esat pilī, viņš ir izdevis šo pavēli, kas mūs izliek aiz vārtiem.

—   Bet atzīstieties, grāf, tā taču ir briesmīga iedoma!

—   Jā, tā tas ir, bet, lūk, mēs esam klāt.

—   Šī māja!..

f- Vai jums tā nepatīk?

—            Nē, to es nesaku, gluži otrādi, tā man tīri labi patīk! Bet jūsu kalpotāji?

—   Tas nekas.

—   Bet ja nu viņi mani redzēs?

—   Nāciet vien iekšā, māsīc, es galvoju, ka neviens jūs neredzēs.

—   Arī tas nē, kas mums atvērs?

—   Arī tas nc.

—   Bet tas ir neiespējami.

—   Pamēģināsim, — smiedamies teica grāfs Artuā.

Un viņš pacēla roku pie durvīm.

Karaliene satvēra to aiz rokas.

—   Es jūs lūdzu, brālēn, uzmanieties!

Princis ar otru roku piespieda kādu sienas paneļa izcilni.

Durvis atvērās.

Karaliene gribot negribot sarāvās.

—            Es jūs lūdzu, māsīc, nāciet vien iekšā, jūs pati redzat, ka līdz šim vēl neviena še nav.

Karaliene uz Tavernī jaunkundzi paskatījās kā cilvēks, kas gatavojas spert kādu riskantu soli. Tad viņa pārkāpa slieksni ar sievietēm tik labi piestāvošu žestu, kas nozīmēja:

„Dicva vārdā, lai tad arī notiek."

Durvis atkal bez trokšņa aizvērās.

Karaliene atradās kādā priekšnamā, kura sienas bija ģipsī balsinātas, bet panelis bija izlikts ar marmoru. Priekštelpa nebija liela, bet ļoti gaumīgi iekārtota. Klonā bija ar krāsainu mozaīku izveidoti lieliski puķu pušķi, un no marmora dzegām simtiem kuplu un zemu rožu birdināja savas smaržīgās ziedlapiņas, kas šinī gada laikā reti kur bija atrodamas.

Patīkams siltums un vēl patīkamāka smarža tik tīksmi apņēma katru ienācēju, ka abas dāmas, ienākušas šai vestibilā, daļēji aizmirsa nevien savas bažas, bet arī visus sirdsapziņas pārmetumus.

—             Nu, tagad labi, ka mēs vismaz esam kādā pajumtē, — tcica karaliene, — un pie tam vēl ļoti patīkamā pajumtē. Bet tagad, mīļo brālēn, vai jums nevajadzētu parūpēties par vienu lietu?

—   Par kādu?

—   Aizsūtīt projām jūsu kalpotājus.

—   O, nekas nav tik viegli izdarāms.

Un princis, satvēris kādā kolonnas iedobē noliktu zvaniņu, piesita tam vienu reizi un dzidra skaņa noslēpumaini aizlidoja trepju telpā.

Abas sievietes klusi iekliedzās.

—            Vai tā jūs, brālēn, aizsūtat projām savus ļaudis? — jautāja karaliene, — es domāju, ka tas drīzāk skan pēc uzaicinājuma mūs saņemt.

—            Ja es piezvanītu vēlreiz, tad gan kāds parādītos, bet tā kā cs piezvanīju tikai vienreiz, tad, māsīc, varat būt droša, neviens nenāks.

Karaliene iesmējās.

,— O, jūs esat piesardzīgs cilvēks, — viņa tcica.

—            Bet nu, mīļo māsīc, jūs taču nevarat palikt vestibilā, — turpināja princis, — lūdzu papūlaties uzkāpt otrajā stāvā.

—            Nu, tad paklausīsim, — teica karaliene. — Man šķiet, ka šīs mājas ģēnijs nav mums ļaunvēlīgs.

Princis devās pa priekšu un dāmas viņam sekoja.

Uz trepēm, kuras klāja biezs Obisona tepiķis, viņu soļi nemaz nebija sadzirdami.

Augšā uzkāpis, princis parāva kāda cita zvaniņa auklu un, tam nošķindot, karaliene ar Tavernī jaunkundzi, kas nemaz nebija brīdinātas, no jauna nodrebēja.

Bet viņu izbailes kļuva vēl lielākas, kad tās redzēja, ka durvis pašas no sevis atveras.

—   Patiesi, Andrē, — tcica karaliene, — man sāk palikt bail, un jums?

—   Kamēr Jūsu Majestāte ies pa priekšu, cs jums sekošo bez bailēm.

—           Mīļo māsīc, — tcica princis, — tas viss ir ļoti vienkārši, šīs ir jūsu istabas durvis.

Un viņš norādīja karalienei uz nelielo buduāru, par kuru mums jāsaka daži vārdi.

Mazajā, rožkokā darinātajā priekštelpā arī parkets bija no rožkoka, bet griesti — Bušē roku darbs, bez tam vēl divi Bulā veidoti drēbju pakaramie. No priekštelpas varēja iekļūt baltā kašmira buduārā, kura tapsējumu veiklu mākslinieču rokas bija izšuvušas ar brīnišķīgiem ziediem.

Sienas bija izklātas ar smalku zīda diegu izšūtiem tepiķiem, kuri bija austi ar tādu lietpratību un gaumi, kas vēl šodien piešķir tā laika gobelēniem īstu mākslasdarbu vērtību.

Aiz buduāra atradās zilos toņos ieturēta guļamistaba, rotāta ar mežģīņu aizkariem un Tūras zīda audumiem; krēslainajā alkovā stāvēja krāšņa gulta; balta marmora kamīnā kurējās gaiša uguns; Klodiona svečturos dega divpadsmit smaržīgas sveces; un zili lakotais aizstatnis bija greznots ar zeltā veidotiem ķīniešu griezumiem. Tāda bija aina, kas atklājās abu dāmu acīm, kad tās bailīgi ienāca šinī greznajā mītnē.

Tomēr neredzēja nevienu cilvēku.

Visur bija gaisma, siltums, bet kā tas viss te bija radies, patiesi nebija saprotams.

Karaliene, kas jau bija ienākusi buduārā bez kādām bažām, uz guļamistabas sliekšņa tomēr palika stāvot.

Princis ļoti pieklājīgi atvainojās, ka nepieciešamība piespiedusi ierādīt māsīcai šos viņas necienīgos apartamentus.

Karaliene pasmīnēja, kas izteica vairāk, nekā viņa to būtu varējusi ar vārdiem pasacīt.

—            Mīļo māsīc, — piebilda grāfs Artuā, — šis ir mans vecpuiša dzīvoklis, kur tikai cs viens ienāku, vienmēr viens.

—   Gandrīz vai vienmēr, — piebilda karaliene.