— Nē, vienmēr.
— Hm, — nomurmināja karaliene.
— Bez tam vēļ^ — turpināja princis, — buduārā ir dīvāns un guļamkrēsls, kurā, kad man no medībām gadās atgriezties vēlāk, bieži mēdzu pārgulēt.
— Es saprotu, — tcica karaliene, — ka Artuā kundzei bieži nākas uztraukties.
— Bez šaubām, jums māsīc, jāpiekrīt — ja grāfiene Artuā uztraucas manis dēļ, tad šonakt tas būs gluži nevietā.
— Par šo nakti es nerunāju, bet par citām naktīm gan.
— Ak, māsīc, kas jau vienreiz kļūdas, nav pasargāts arī no turpmākām kļūdām.
— Beigsim drīzāk, — noteica karaliene, atsēzdamās atzveltnes krēslā, — cs jūtos ļoti nogurusi, un jūs, Andrē?
— Es noguruma dēļ krītu vai no kājām un, ia Jūsu Majestāte atļautu…
— Jūs, grāfien, tiešām esat ļoti bāla, — tcica grāfs Artuā.
— Lūdzu, lūdzu, mana dārgā, — tcica karaliene, — sēžat vien, vai vēl labāk, atguļatics. Grāfs Artuā nodod šīs telpas mūsu rīcībā, vai nc tā, Sari?
— Pilnīgi jūsu rīcībā, madamc.
— Vēl vienu vārdu, grāf.
— Un tas būtu?
— Ja jūs aizejat, kā mēs jūs pasauksim?
— Jums, māsīc, nebūs nekādas vajadzības pēc manis, ja nu jūs esat še, tad jūtieties kā mājās!
— Vai bez šīs ir vēl citas istabas?
— Nu, protams, vēl ir ēdamistaba, ko es lūgtu apskatīt.
— Un tur, bez šaubām, jau gaida klāts galds?
— Protams, un uz tā, Tavernī jaunkundze, kas, liekas, ir ļoti izsalkusi, atradīs konsomē, putna cepeša spārnu un glāzi heresa, bet jūs, mīļā māsīc, tur atradīsit veselu kolekciju vārītu augļu, ko jūs tik ļoti cienāt.
— Un viss tas bez apkalpotājiem?
— Bez viena apkalpotāja.
— Nu, to mēs redzēsim. Bet kas būs tālāk?
— Kā - tālāk?
— Jā, ar mūsu atgriešanos pilī.
— Ja reiz ir dota tāda pavēle, tad nav ko domāt atgriezties tur naktī. Bet pavēle, kas ir dota kā naktspavēle, beidzas ar rītausmu. Pulksten sešos vārti tiek atvērti un jūs no šejienes aizejat ceturksni pirms sešiem. Ja gribat pārģērbties, skapjos jūs atradīsit visdažādāko krāsu un veidu apmetņus. Tad, kā jau teicu, atgriezieties pilī, dodieties uz savu istabu, liccictics gulēt! Un par visu pārējo nedomājiet!
— Un jūs?
— Kā, cs?
— Ko jūs darīsit?
— Es aiziešu no mājas.
— Kā, mīļo brālēn, mēs jūs aizdzenam?
— Nebūtu pieklājīgi, mīļā māsīc, ka cs pavadītu nakti ar jums zem viena jumta.
— Bet jums tomēr vajadzīgs kāds patvērums, ja mēs jums tik nežēlīgi nolaupām jūsējo.
— Protams, bet man vēl ir trīs tādi kā šis.
Karaliene sāka smieties.
— Un viņš vēl saka, ka Artuā kundzei neesot nekāda iemesla uztraukties: cs viņai patāstīšu — un viņa šķelmīgi padraudēja ar pirkstu.
— Tad cs arī visu izstāstīšu karalim, — tādā pašā tonī atbildēja princis.
— Viņam ir taisnība, mēs esam no viņa atkarīgas.
— Patiesi gan, pazemojoši tas ir, bet ko lai dara?
— Jāpadodas. Tātad jūs sakal, lai rīt no rīta, nevienam neredzot, varam aiziet no šejienes…
— Vajag tikai vienu reizi piezvanīt apakšā, pie kolonnas, ar zvaniņu.
— Pie kuras? Pa kreisi vai pa labi?
— Tas nav svarīgi.
— Tad durvis atvērsies?
— Un atkal aizvērsies.
— Pašas no sevis?
— Pašas no sevis.
— Pateicos. Ar labu nakti, brālēn!
— Ar labu nakti, māsīc!
Princis atvadījās, un Andrē aizvēra durvis.
VII
KARALIENES ALKOVS
Nākamajā rītā, vai pareizāk sakot, tai pašā rītā, jo mūsu iepriekšējā nodaļa varēja beigties tikai ap pulkstens diviem naktī, karalis Ludviķis XVI savos violetajos rītasvārkos, bez ordeņiem, bez parūkas, tāds kā bija piecēlies no gultas, pieklauvēja pie karalienes priekšistabas durvīm.
Kambardāma pavēra durvis un ieraudzīja karali.
— Majestāti.. — viņa čukstēja.
— Karalieni! — Ludviķis XVI īsi pavēlēja.
— Majcstāt, — viņas augstība vēl guļ.
Karalis gribēja pabīdīt kambardāmu sānis, bet viņa nekustējās.
— Vai jūs dosit man ceļu? — noprasīja karalis. — Jūs redzat, ka cs gribu ieiet.
Dažreiz Ludviķis savā rīcībā bija tik ass, ka to varēja saukt par brutālu.
— Karaliene, Majcstāt, atdusas, — kautri iebilda kambardāma.
— Es jau jums teicu dot man ccļu, — noteica karalis un pie šiem vārdiem, pabīdījis kambardāmu sānis, devās lai garām.
Nonācis pie karalienes guļamistabas, viņš ieraudzīja Mizcrī kundzi, karalienes pirmo kambardāmu, kas savā grāmatā lasīja rīta lūgsnu.
Pamanījusi karali, dāma tūdaļ piecēlās.
— Majcstāt, — viņa ar dziļu reveransu tcica, — viņas augstība mani vēl nav aicinājusi.
— Vai patiesi? — izsmejošā tonī atjautāja karalis.
— Majestāt, vēl ir tikai pusseptiņi un, cik zinu, viņas augstība pirms septiņiem nekad nezvana.
— Vai jūs esat pārliecināta, ka tiešām karaliene ir savā gultā, ka vina guļ?
— Es, Majcstāt, nevaru apgalvot, vai karaliene guļ, bet zinu noteikti, ka viņa ir savā gultā.
— Vai tiešām?
— Jā, Majcstāt.
Karalis nespēja vairs ilgāk valdīties. Viņš devās tieši uz durvīm un nevērīgā steigā pagrieza zeltīto rokturi.
Karalienes istabā bija tumšs kā naktī: priekškari un aizlaidņi bija hermētiski noslēgti, lai neiespiestos nc mazākais gaismas stariņš.
Uz kāda naktsgaldiņa vistālākajā istabas kaktā dega maza naktslampiņa; karalienes alkovs atradās pilnīgā ēnā un milzīgie balta zīda priekškari ar ieaustām zelta lilijām nolaidās uz gultas.
Karalis stedzīgiem soļiem devās uz karalienes dusas vietu.
— Kādu troksni jūs, Mizcrī kundze, taisāt, jūs mani iztraucējāt no miega.
Karalis pārsteigts apstājās.
— Tā nav Mizcri kundze, — viņš nomurmināja.
— Kā, vai tas esat jūs? — iesaucās Marija Antuancte pieceldamās. • — Labrīt, madamc, — saldskābā balsi ierunājās karalis.
— Kāds labvēlīgs vējš jūs, sirc, ir atpūtis? — jautāja karaliene. — Mizcri kundze! Mizcri! atveriet taču logus!
Iesteidzās kambardāmas un, kā to viņas bija pieradinājusi karaliene, ar steigu atvilka aizkarus un atvēra logus, ļaudamas ieplūst svaigajam gaisam, ko Marija Antuancte kāri ieelpoja.
— Jūs, madamc, saldi guļat, — teica karalis, apsēzdamies pie gultas, kad bija vērīgi palūkojies visapkārt.
— Jā, sirc, cs vēlu lasīju un tāpēc, ja Jūsu Majestāte nebūtu mani pamodinājis, cs vēl gulētu.
— Bet kā tas nākas, ka jūs vakar nepieņēmāt?
— Nepieņēmu, ko tad? Ak, jūsu brāli, Provansas grāfu? — atjautīgi aizstegdamics priekšā karaļa aizdomām, atjautāja karaliene.