— Jā gan, manu brāli, viņš bija gribējis jūs apsveikt un licis atstāts aiz durvīm.
— Kā tā?
— Nu, viņam bija atbildēts, ka jūs neesat savās istabās.
— Ak tā viņam bija atbildējuši? — nevērīgi tcica karaliene. — Mizcrī! Mizcri kundze!
Durvīs parādījās karalienes pirmā kambardāma, nesdama uz zelta paplātes karalienes šā rīta pastu — veselu kaudzi vēstuļu.
■ — Vai Mcjcstāte mani sauca?
— Jā. Vai vakar monsicur Provansas grāfam kāds tcica, ka cs neesot pilī?
Mizcrī kundze, lai viņai nebūtu jāaizstājas priekšā karalim, pie gultas piegāja viņam no muguras un pasniedza paplāti karalienei. Pirkstu viņa bija uzlikusi uz kādas vēstulēs, kuras rokraksts karalienei bija pazīstams.
— Nu, atbildiet karalim, Mizcri kundze, — karaliene nevērīgi tcica. — Sakiet, ko atbildēja Provansas grāfam, kad viņš man vakar gribēja pieteikt savu vizīti. Es to jau esmu aizmirsusi.
— Sirc, — tcica Mizerī kundze, kamēr karaliene atplēsa vēstuli, — monsicur Provansas grāfs vakar ieradās apsveikt karalieni, bet cs tam atbildēju, ka Viņas Majestāte nepieņem.
— Kas jums tā pavēlēja?
— Karaliene.
— Ak, — noteica Ludviķis.
Pa to laiku karaliene bija atplēsusi vēstuli un izlasījusi šādas rindiņas:
„Jūs vakar esat atgriezusies no Parīzes pulkstens astoņos. Lorāns Jūs ir redzējis."
Tad ar to pašu nevērīgo žestu karaliene atplēsa vēl kādu pusduci vēstuļu un lūgumu, kas juku jukām gulēja uz paplātes.
— Tā ir, — noteica viņa, palūkodamies uz karali.
— Pateicos, madamc, — karalis pamāja kambardāmai. Mizcrī kundze aizgāja.
— Piedošanu, sirc, — tcica karaliene, — bet cs gribētu no jums lūgt mazu paskaidrojumu.
— Kāds tas būtu?
— Vai cs varu pēc patikas pieņemt vai nepieņemt Provansas grāfu?
— Protams, jūs to varat, bet…
— Bet viņa sabiedrība mani nogurdina, un ko jūs gan gribat? Pirmkārt, viņš mani visai nemīl un cs viņam atmaksāju ar to pašu. Es jau biju sagatavojusies uz viņa nepatīkamo vizīti un, lai no tās izbēgtu, ap pulkstens astoņiem biju jau gultā. Ko jūs vēl, sirc, vēlētos?
— Nekā, nekā.
— Varbūt jūs šaubāties.
— Bet…
— Kas par „bct"?
— Es domāju, ka jūs vakar bijāt Parīzē.
— Ap kādu laiku?
— Ap to pašu, kad jūs teicāt, ka esot bijusi gultā.
— Protams es biju Parīzē, bet no Parīzes taču var atgriezties.
— Jā gan. Viss ir atkarīgs tikai no tā, kad no turienes atgriežas.
— Protams.
— Bet tās, sirc, ir viegli noskaidrojams. Karaliene pasauca:
— Mizcrī kundze! Kambardāma tūdaļ ieradās.
— Sakiet, Mizerī kundze, cikos cs vakar pārbraucu no Parīzes?
— Ap pulksten astoņiem, jūsu augstība.
— Es neticu, — noteica karalis, — jūs būsit maldījusies, lūdzu pārliecināties.
Kambardāma, stalta un mierīga, pagriezās uz durvju pusi un iesaucās:
— Divāla kundze!
— Jā, kundze, — atsaucās kāda balss.
— Cikos Viņas Majestāte vakar pārbrauca no Parīzes?
— Varēja būt tā ap pulkstens astoņiem, — atbildēja otra kambardāma.
— Jūs būsit pārskatījusies, Divāla kundze, — tcica Mizcrī kundze. Divāla kundze izliecās pa priekšistabas logu un sauca sētā:
— Lorān!
— Kas tas par Lorānu? — jautāja karalis.
— Tas ir vārtnieks pie mazajiem vārtiņiem, pa kuriem Viņas Majestāte, vakar pārbraukusi, ienāca pilī.
— Lorān, — sauca Divāla kundze, — cikos vakar Viņas Majestāte pārbrauca?
— Ap pulkstens astoņiem, — atsaucās vārtnieks no apakšējās terases.
Karalis nodūra galvu.
Mizcrī kundze atlaida Divāla kundzi, kas savukārt atlaida vārtnieku.
Abi laulātie draugi palika divatā.
Ludviķis XVI bija sakaunējies un visiem spēkiem mēģināja to apslēpt.
Bet karaliene, tai vietā, lai lepotos ar savu uzvaru, dzedri teica:
— Nu redzat, sirc, ko jūs vēl vēlētos zināt?
— Ak, nekā vairāk, nekā! — iesaucās Ludviķis, cicši spiezdams karalienes roku.
— Tomēr…
— Piedodiet, madamc-, cs tiešām nezinu, kas man bija ienācis prātā. Redzat, man prieks ir tik liels, cik dziļa ir mana nožēla. Jūs taču man nepārmetat, vai nc? Nu, neuzmetiet lūpiņas: goda vārds, es nobeigšos aiz bēdām!
Karaliene izvilka savu roku no karaļa plaukstas.
— Ko jūs darāt, madamc? — iesaucās karalis.
— Sirc, — atbildēja Marija Antuancte, — Francijas karaliene nemelo.
— Ko tas nozīmē? — izbrīnā jautāja karalis.
— Ar to es gribu teikt, ka neesmu atgriezusies vakar pulksten astoņos.
Karalis pārsteigts atkāpās.
— Es gribu teikt, — aukstasinīgi turpināja karaliene, — ka atgriezos tikai šorīt pulksten sešos.
— M ada mcl
— Un ka, ja grāfs Artuā man nebūtu piedāvājis naktsmājas savā villā, cs būtu palikusi aiz vārtiem, kā kaut kāda ubadze.
— Ak, jūs vakar ncatgriezāties, — drūmi teica karalis, — tātad man ir bijusi taisnība.
— Piedodiet, sire, no tā, ko cs jums saku, jūs izdarāt tikai aritmētisku aprēķinu, bet nc galanta cilvēka slēdzienu.
— Kādā ziņā, madamc?
— Lūk, kādā: lai pārliecinātos, vai es pārbraucu agri vai vēlu, nebija vajadzīgs ne noslēgt vārtus, ne dot jūsu pavēles, bet vienkārši uzmeklēt mani un pavaicāt: „Kad jūs, madamc, pārbraucāt?"
— Hm, — noņurdēja karalis.
— Bet nu jūs, sirc, vairs nedrīkstat šaubīties; jūsu spiegi bija vai nu piemānīti, vai uzpirkti; jūsu vārti vai nu ar varu, vai ar labu atvērti; jūsu bažas atņemtas; jūsu aizdomas izkliedētas. Es redzēju jūs nokaunējušos, ka esat lietojis varu pret sievieti, tā aizskarot viņas tiesības. Es varēju priecāties par gūto uzvaru, Bet cs uzskatu, ka jūsu rīcība nav karaļa cienīga un es negribēju laupīt sev gandarījumu pateikt jums to tieši acīs.
— Madamc, — pārtrauca viņu karalis, — jūs esat labi darījusi; jums arvien ir cēlas idejas, varbūt mazliet neapsvērtas, bet visa nelaime ir jūsu dedzīgā labsirdība, ar ko jūs tiešām varat lepoties.
— Pateicos, — karaliene zobgalīgi atbildēja.
— Neaizmirstiet, — turpināja karalis, — ka es jūs neesmu turējis aizdomās, ka jūs varētu pieļaut kaut ko tādu, kas nebūtu savienojams ar jūsu cicņu un stāvokli! Man tikai nepatika šis pārtcidzlgais un dēkainais karalienes solis. Bet, darīdama labu citiem, jūs ar to esat nodarījusi ļaunu pati sev, un tas, lūk, man ir jums jāpārmet. Tagad es esmu gatavs izpirkt savu aizmāršību un parūpēties par kādas karaļdzimtas likteni. Esmu gatavs uzklausīt: miniet man šos nelaimīgos un mana labvēlība nekavēsies tos uzmeklēt.
— Valuā vārds, sirc, ir pietiekami slavens, lai tas jums būtu atmiņā.
— Ak! — skaļi smiedamies, iesaucās Ludviķis XVI, — tagad es zinu, par ko jūs domājat. Tā ir tā mazulīte Valuā, kāda grāfiene… Nu, kā tad viņu sauc?..