— Grāfiene Lamota.
— Pareizi, Lamota. Viņas vīrs dien smagajā kavalērijā.
— Jā, sirc.
— Un sieva — intrigante. Tikai lūdzu nedusmojaties, viņa jauc zemi ar debesīm kopā; viņa apgrūtina ministrus, nedod miera manām krustmātēm un mani pašu moca ar vēstulēm, lūgumiem un ģenealoģiskiem pierādījumiem.
— Tas, sire, pierāda, ka viņa līdz šim visur ir velti meklējusi savas tiesības.
— To es negribu noliegt.
— Vai viņa ir Valuā, vai nav?
— Es domāju gan.
— Tātad viņai pienākas pensija. Viņai pieklājīgu pensiju, vīram — pulkveža pakāpi un pārējiem šā nama pēcnācējiem — nodrošinātu stāvokli.
— O, lēnāk, madamc, lēnāk! Sasodīts, cik jūs ātri to gribat izdarīt! Šie Valuā man vēl arvien izzvejos dažu labu plūmi no bļodas arī bez jūsu palīdzības; šai mazajai Valuā ir labs knābis, hē, hē!
— O, sire, par jums es nebaidos, no jums jūsu plūmes neviens nepaņems.
— Pieklājīgu pensiju! Mīļais Dievs, cik jūs to viegli ņemat! Vai jūs ar' zināt, kādu briesmīgu brūci šī ziema ir cirtuši manos ienākumos? Dot pulku šim virsnieķelim, kas spekulējis uz laulībām ar šo mazo Valuā! Un man, madamc, nav pulku, ko dot tiem, kas to tiešām pelna, vai par to samaksā. Šiem ubagiem dot karaļa pēcnācēju cieņai atbilstošu stāvokli, kad mums valdošā karaļnama locekļiem jādzīvo trūcīgāk nekā dažam labam neievērojamam bagātniekam! Orlcānas hercogs ir savus zirgus un mūļus aizsūtījis uz Angliju pārdot un par divām trešdaļām samazinājis savus kārtējos izdevumus. Es pats esmu krietni vien apcirpis savu suņu staļļu budžetu un monsicur Sctžermēns mani piespieda pilnīgi pārkārtot karaļa gvardes izdevumus. Mēs, mīļā, kā augsti, tā zemi esam spiesti ievērot vislielāko taupību.
— Tomēr, sirc, Valuā pēcnācēji nevar mirt badā.
— Bet vai tad jūs nupat neteicāt, ka esat nodevusi viņiem simt luidoru?
— Tā ir pieklājīga ubagdāvana!
— Nē, tā ir karaliska ubagdāvana.
— Nu, tad pasniedziet arī jūs tādu!
— Tā tik vēl trūka! Nē, mīļā, ar šo summu pietiek no mums abiem.
— Tad piešķiriet tiem mazu pensiju.
— Arī nē, vispār — nekā noteikta. Šie ļaudis ir neatlaidīgi urbēji un gan jau mācēs paši izsisties. Ja man gribēsies viņiem palīdzēt, labi, cs ziedošu lielāku vai mazāku summu, bez kādām turpmākām saistībām. Ar vārdu sakot, es došu tad, kad man būs pietiekami daudz naudas. Ak, šī mazā Valuā, es jums nemaz nevaru visu izstāstīt^ ko par viņu zinu. Mīļā Antuancte, jūsu labā sirds ir ieskrējusi slazdā, un šai labai sirdij es lūdzu piedošanu.
Pie šiem vārdiem Ludviķis sniedza karalienei roku, kas pirmajā brīdī to gribēja likt pie lūpām, bet tad pēkšņi atstūma.
— Jūs, — viņa tcica, — bijāt ļauns pret mani, cs uz jums esmu dusmīga.
— Jūs uz mani dusmojaties, jūs! Hm… es… es…
— Jā, sakiet, vai jūs neesat ļauns, ja liekat noslēgt pils vārtus, ja pusseptiņos ierodaties manā priekšistabā, ar varu ienākat manā istabā un tik dusmīgi bolāt acis?
Karalis sāka smieties.
— Nē, — viņš teica, — cs uz jums vairs nedusmojos.
— Ļoti patīkami dzirdēt.
— Ko jūs man dosit, ja cs jums pierādīšu, ka, arī šurp nākdams, cs uz jums nemaz nedusmojos.
— Redzēsim, kāds būs šis pierādījums.
— O, tas ir viegli izdarāms, — tcica karalis. — Šis pierādījums man ir ķešā.
— Ak! — iesaucās karaliene, pa pusei picccldamās, — jūs man kaut ko gribat dot? Ak, tad jūs patiesi esat ļoti mīļš. Bet zināt, ka cs jums agrāk neticēšu, kamēr jūsu pierādījumi man būs rokā. Nē, nē, nekāda atrunāšanās. Es varu derēt, ķa jūs man vēl tikai gribat apsolīt.
Tad, iztapīgi smaidīdams, karalis sāka rakņāties savās ķešās, bet darīja to vilcinādamies, lai jo vairāk iekārdinātu, kā bērnu kārdina ar apsolīto rotaļlietiņu, kustoni ar garšīgu kumosu un sievieti — ar dāvanu. Beidzot viņš izvilka no ķēšas sarkana safjāna kārbiņu ar brīnišķīgiem, zeltā darinātiem rotājumiem.
— Rotu kastīte! — iesaucās karaliene. — Nu, palūkosim.
Karalis nolika kārbiņu uz gultas.
Karaliene to strauji paķēra.
Tiklīdz viņa to bija atvērusi, tā pārsteigta un apžilbināta iekliedzās.
— Cik skaisti! Ak, Dievs, cik skaisti!
Karalis juta, ka viņam sirds aiz prieka kul.
— Jums patīk? — viņš jautāja.
Karilicnc nevafēja izteikt ne vārda, viņa bija bez elpas.
Tad viņa izņēma no kārbiņas kaklarotu, kuras dimanti bija tik lieli, dzidri un mirdzoši, tik veikli izmeklēti, ka likās — caur karalienes baltajām rokām līst mirgojoša uguns.
Akmeņi slīdēja un vijās kā čūska, kurai katra zvīņa mirdz un zvīļo.
— Cik lieliska! — nomurmināja karaliene, atguvusi valodu, — cik lieliska! — atkārtoja viņa un viņas acis iedegās, vai nu atspulgodamas akmeņu mirdzumu, vai arī tāpēc, ka viņai ienāca prātā, ka lādas kaklarotas nav nevienai citai sievietei pasaulē.
— Nu, vai tagad jūs csal apmierināta? — jautāja karalis.
— Ak, sirc, cs esmu sajūsmināta. Jūs mani darāt laimīgu.
— Vai patiesi?
— Nu, paskatielics šo pirmo kārtu — visi dimanti riekstu lielumā.
— Tā ir.
— Un cik rūpīgi izmeklēti, tā kā nevar atšķirt citu no cita! Cik veikli tie sarindoti pēc lieluma! Cik apbrīnojams samērs starp pirmo un otro un alkal starp otro un trešo akmeni. Nē, tas juvelieris, kas ir sakārtojis Šos akmeņus un darinājis šo kaklarotu, ir īsts mākslinieks.
— Viņi ir divi.
— Es deru, ka tic ir Bēmcrs un Bosāndžs.
— Jūs uzminējāt.
— Paliesi, tikai šie abi var kaut ko tādu dabūt gatavu. Ak, sirc, cik tic ir skaisti! Cik skaisti!
— Bet uzmanieties, madamc, — teica karalis, — šī kaklarota jums dārgi maksās!
— O, sirc, — iesaucās karaliene. Un viņas priekā starojošā seja apmācās un satumsa.
Bet šī pārmaiņa viņas sejā bija lik pēkšņa un alkal tik drīz izgaisa, ka Francijas karalis nepaguva to pat ievērot.
— Nu, redzēsim, — viņš teica, — dariet man mazu patikšanu.
— Kādu?
— Aplicciet šo rotu. sev ap kaklu.
Karaliene vilcinājās.
— Bet tā taču maksā ļoti dārgi? — viņa skumji sacīja.
— Protams, — atbildēja karalis smiedamies, — bet cs jau teicu, ka jūs par to samaksāsit vairāk nekā tā vērta, ja tā būs savā īstā vietā, tas ir, ap jūsu kaklu, kur rota iegūs savu īsto vērtību.
To teicis, Ludviķis, saturēdams rotu abos galos, tuvojās karalienei, lai savienotu agrafu, kas ari bija krāšņs dimants.
— Nē, sire, — tcica karaliene, — nakādu bērnišķību. Lieciet rotu atpakaļ kastītē.
Un viņa pakratīja galvu.
— Un jūs man nenovēlat to prieku pirmajam redzēt šo rotu uz jūsu kakla?
— Dievs lai pasarg', ka cs, pieņemdama šo rotu, liegtu jums to prieku, bet…
— Kas par bet?.. — jautāja izbrīnījies karalis.
— Ne jūs, nc arī kāds cits kādreiz redzēs ap manu kaklu tik dārgu rotu.