— Jūs, madamc, to nevēlaties nēsāt?
— Nekad.
— Jūs atsakāties?
— Es atsakos pakārt sev kaklā miljonu, vai pat pusotru miljonu, jo cs šo rotu tā vērtēju. Vai tā nav?
— Hm, cs nesaku nē, — atbildēja karalis.
— Nu, lūk, es atsakos kārt sev kaklā pusotru miljonu, kad karaļa kase ir tukša, kad karalis spiests ierobežot savus personīgos izdevumus un nabagiem atbildēt: „Man nav naudas, lai Dievs jums palīdz!"
— Kā, un tas, ko jūs man sakāt, ir nopietni?
— Klausieties, sire, vēl nesen monsicur Sartīns man teica, ka par miljonu piecsimt tūkstošiem livru varot uzbūvēt karakuģi, un patiesi, sirc, Francijas karalim karakuģis ir nepieciešamāks nekā Francijas karalienei šī kaklarota.
— O! — aizgrābts un ar prieka asarām acīs iesaucās karalis. — Tas ko jūs darāt, ir cēli, ir augstsirdīgi! Pateicos, no visas sirds pateicos!.. Antuancte, jūs esat brīnišķīga sieva!
Un lai cienīgi apstiprinātu savu jūtu sirsnību, labais karalis izplēta rokas un apskāva karalieni.
— Ak, madamc, — viņš iesaucās, — kā Francija jums pateiksies, kad dabūs zināt jūsu vārdus!
Karaliene nopūtās.
— Ak, nožēlu nopūta! — karalis iesaucās. — Vēl ir laiks apdomāties.
— Nē, sirc, tā bija atvieglojuma nopūta. Aizveriet kastīti un aizsūtiet atpakaļ juvelieriem.
— Es esmu jau norunājis maksāšanas termiņus. Nauda ir sagādāta, ko lai es tagad daru? Madamc, neesat tik vienaldzīga.
— Nē, sire, es esmu labi pārdomājusi un izšķīrusies: cs nevēlos kaklarotu, bet ko citu.
— Sasodīts! Mans miljons sešsimt tūkstoši livru dabū garu degunu.
— Miljons seši simti tūkstoši livru? Nu, redzat nu! Vai tas nav dārgi?
— Bet, madame, esmu devis savu piekrišanu, man ir neērti atkāpties.
— Pārrdomājiet vēclass="underline" tas, ko cs jums gribu prasīt, maksās daudz mazāk.
— Un kāda ir jūsu vēlēšanās?
— Atļaujiet man vēlreiz aizbraukt uz Parīzi.
— O, tas jau pavisam viegli un turklāt vēl lēti.
— Pagaidiet, pagaidiet!
— Sasodīts!
— Uz Parīzi, Vandomas laukumu.
— Sasodīts! Sasodīts!
— Pie monsicur Mesmēra. Karalis pakasīja pakausi.
— Nu labi, — viņš tcica, — ja jūs esat atsacījusies no prieka par miljonu seši simti tūkstošiem livru, tad vismaz šis būs jums jāatļauj. Brauciet pie šā monsicur Mesmēra, tikai ar vienu noteikumu.
— Kādu?
— Lai jūsu pavadone būtu karaliska princese. Karaliene brīdi padomāja.
— Vai jūs piekristu, ja tā būtu Lambāla kundze?
— Lambāla kundze? Lai notiek.
— Tas ir pieņemts.
— Es parakstu.
— Pateicos.
— Un tagad, — piebilda karalis, — cs tūdaļ iešu dot rīkojumu par jauna karakuģa būvi, ko nosauksim par „Karalicncs kaklarotu". Jūs pati būsit tā krustmāte un cs to tūdaļ nosūtīšu Laperūzam.
Karalis noskūpstīja karalienei roku un, priekā starodams, atstāja karalienes telpas.
VIII
KARALIENES MAZĀ AUDIENCE
Tiklīdz karalis bija aizgājis, karaliene piecēlās un, nostājusies pie loga, dziļi ieelpoja dzedro, svaigo gaisu.
Diena sākās mirdzoša un jauka, kā tas bieži mēdz būt aprīļa mēnesī, kad jau jūtama pavasara tuvošanās. Nakts dzedrumam sekoja dzīvinošs siltums, jo saule jau sāka atgūt savu spēku, un kopš vakardienas ziemeli bija nomainījis rītavējš.
Ja vien laiks tāds pieturēsies, tad ziemai, briesmīgajai 1784.gada ziemai, bija pienācis gals.
Un patiesi pret rožaini sārto apvārsni jau varēja saskatīt tās pelēkās dūmakas, kas nav nekas cits, kā gaisā kāpjošais zemes mitrums.
Apstādījumos no koku zariem pamazām nolobījās apledojums un putniņi jau sāka čivināt ap briestošajiem pumpuriem.
Pirmie aprīļa ziedi, dzeltenās lefkojas, kas bija noliekušās nakts salnās, kā tic bālie ziedi, par kuriem stāsta Dante, pacēla savas galvas, tiklīdz sniegs bija nokusis un starp biezajām, cietajām vijolītes lapām spraukdamies, iegarenais pumpurs stiepa gaisā divas eliptiskas ziedlapiņas, kas vēsti par drīzu zieda atvēršanos.
Alejās no skulptūrām un dzelzs žogu pinuma ritošajos dimantos lāsoja ledus; tas vēl nebija ūdens, bet arī nebija vairs ledus.
Viss liecināja par klusu cīņu starp pavasari un salu, un bija paredzams, ka ziemai šo cīņu nāksies zaudēt.
— Ja mēs vēl gribam izmantot ledu, tad mums ir jāpasteidzas, — teica karaliene, vērodama laiku.
— Vai nav tiesa, Mizerī kundze? — piebilda viņa, pagriezusies pret savu kambardāmu, — pavasaris jau klauvē pie vārtiem.
— Jūsu Majestāte jau sen gribēja izbraukt uz Šveiciešu dīķiem, — atteica pirmā kambardāma.
— Nu, lūk, un mēs šodien pat veiksim šo izbraukumu, — teica karaliene, — jo rit jau var būt par vēlu.
— Cikos mums būs atļauts Jūsu Majestāti apģērbt?
— Tūlīt, cs tikai mazliet ieturēšu vieglas brokastis un tad brauksim.
— Vai tās būtu visas karalienes pavēles?
— Tad vēl vajag uzzināt, vai Tavernī jaunkundze ir jau piecēlusies un viņai pasacīt, ka cs to vēlos redzēt.
— Tavernī jaunkundze jau atrodas pie Viņa Majestātes buduārā, — atbildēja Mizcrī.
— Tiešām! — iesaucās karaliene, kas labāk par kuru katru zināja, cikos tā bija aizgājusi gulēt.
— Jā, madamc, viņa gaida jau vairāk nekā divdesmit minūtes.
— Ievediet viņu!
Un Andrē ienāca karalienes istabā tieši tai brīdī, kad pulkstenis Marmora pagalmā, vēstīdams devīto stundu, nosita pirmo sitienu.
Kā visas galma dāmas, kas valdnieku klātbūtnē nekad nedrīkstēja ierasties negližē, viņa bija ar gaumi ģērbusies un ienāca svaiga un smaidoša, kaut arī mazliet uztraukta.
Karaliene viņai uzsmaidīja un tas pilnīgi nomierināja Andrē.
— Ejiet, mīļā Mizerī, — tcica karaliene, — un atsūtiet man Lconāru un manu drēbnieku.
Tad, pasekojusi acīm pakaļ aizejošajai Mizcrī, kamēr tā aizvēra aiz sevis durvis, karaliene teica:
— Viss kārtībā, Andrē: karalis bija ļoti mīļš, viņš smējās, jo cs to drīz vien biju atbruņojusi.
— Bet vai viņš zināja? — jautāja Andrē.
— Jūs saprotat, Andrē, ka Francijas karaliene neies melot, sevišķi, ja viņa nekādā ziņā nav vainīga.
— Tas taisnība, — nosarkusi atbildēja Andrē.
— Un tomēr, mīļā Andrē, man liekas, ka mēs esam izdarījušas vienu muļķību.
— Nc vienu vien, madanie, bet vairākas.
— Tas jau var būt, bet pirmā ir tā, ka aizrunāju par Lamota kundzi. Karalis viņu necieš, kaut gan, jāatzīstas, man viņa patika gluži labi.
— O, Jūsu Majestātei ir pārāk vērīga acs, lai būtu jāšaubās par jūsu spriedumu.
— Lconārs ir še, — teica Mizerī ienākdama. Karaliene apsēdās pie sava brīnišķīgā tualetes galdiņa un slavenais frizieris sāka darbu.