Karalienei bija skaistākie mati pasaulē un viņa šad un tad mēdza pakoķetēt, lepodamās ar savu matu kuplumu.
Leonārs to zināja un tai vietā, lai pasteidzinātu darbu, kā viņš to būtu darījis ar kuru katru citu sievieti, viņš karalienei par patikšanu ļāva vaļu pašai sevi apbrīnot.
Šodien Marija Antuanetc bija labā omā, pat līksma. Viņa izskatījās skaista. Tad viņa no spoguļa griezās pie Andrē ar labvēlības pilnu skatienu.
— Bet jūs, mana mīļā, neviens nebārs^ — viņa teica, — jūs esat lepna un brīva un galmā no jums pat mazliet baidās, jo jūs esat nepieejama kā pati Minerva.
— Ak, madamc? — nomurmināja Andrē.
— Jā, visiem galma vējgrābšļiem jūs esat nepārkožams rieksts. Ak, Dievs, cik jūs esat laimīga, Andrē, ka esat vēl jaunava un sevišķi tāpēc, ka jums vēl patīk tādai būt!
Andrē nosarka un skumji pasmaidīja.
— Es esmu devusi kādu solījumu, — viņa tcica.
— Un jūs, mana daiļā vcstāliete, to arī turēsit.
— Es ceru, karalien.
— Bet pagaidiet, — iesaucās karaliene, — es nupat atceros…
— Ko tad?
— Ka, sākot ar vakardienu, jums, kaut gan esat neprecēta, ir sava uzraudzība.
— Man, madamc, uzraudzība?
— Jā, jūsu mīļais brālis; nu kā taču viņu sauca? man liekas — par Filipu?
— Jā, madamc, par Filipu.
— Vai viņš ir atbraucis?
— Jau vakar, kā Jūsu Majestātei labpatika man to atgādināt.
— Un jūs viņu vēl neesat redzējusi? Es kā egoiste jūs viņam vakar nolaupīju un aizvedu uz Parīzi, tas tiešām ir nepiedodami.
— Ak, madamc, es jums to no sirds piedodu un Filips tāpat.
— Vai jūs par to varat galvot?
— Es galvoju.
— Par sevi?
— Par mums abiem.
— Kāds viņš izskatās?
— Vienmēr vēl skaists un patīkams.
— Cik vecs viņš tagad ir?
— Trīsdesmit divi gadi.
— Nabaga Filips, vai jūs zināt, ka mēs esam pazīstami jau četrpadsmit gadu, un nu jau būs deviņi vai desmit gadi, kopš neesmu viņu redzējusi.
— Kad Jūsu Majestātei labpatiks viņu pieņemt, viņš būs laimīgs, ka varēs pierādīt Viņas Majestātei — ilgais šķiršanās laiks nepavisam nav mazinājis viņa godbijības pilno uzticību karalienei.
— Vai cs viņu tūlīt varētu redzēt?
— Ja Jūsu Majestāte to atļauj, pēc stundas ceturkšņa viņš gulēs pie Jūsu Majestātes kājām.
— Labi, labi, es to atļauju. Es to pat vēlos.
Tiklīdz karaliene to bija izteikusi, kaut kas kustīgs un veikls ar troksni ieslīdēja vai, pareizāk sakot, ielēca tualetes istabā un pieliecās tā, lai viņa viltīgi smīnošais vaigs atspoguļojas tai pašā spogulī, kurā Antuancte uzsmaidīja savējam.
— Ak, brālēn, Artuā, — iesaucās karaliene, — jūs mani patiesi nobiedējāt!
— Labrīt, Majcstāt, — tcica jaunais princis. — Kā Jūsu Majestāte pavadīja šo nakti?
— Pateicos, brālēn, ļoti slikti.
— Un šo ritu?
— Ļoti labi.
— Tas ir galvenais. Nupat cs pārliecinājos, ka pierādījumu virkne ir bijusi laimīgi sastādīta, jo es sastapu karali, kas man mīļi uzsmaidīja. Lūk, ko nozīmē uzticība!
Karaliene sāka smieties. Grāfs Artuā, kas vairāk nekā nezināja, smējās līdzi, bet pavisam par kaut ko citu.
— Bet es kā apjucis, — turpināja viņš, — vēl nemaz neesmu apjautājies Tavernī jaunkundzei, kā viņa savu laiku izmantojusi.
Karaliene atkal pievērsās spogulim, pateicoties kura reflektējošai plāksnei, viņai bija redzams viss, kas nolika istabā.
Lconārs bija pabeidzis savu darbu un karaliene, nometusi peņuāru, apvilka savu rītatērpu.
Atvērās durvis.
— Lūk, — teica karaliene grāfam Artuā, — ja jums kas sakāms Tavernī jaunkundzei, še viņa ir.
Un patiesi — uz sliekšņa parādījās Andrē, vezdama pie rokas kādu skaistu aristokrātu ar saulē iedegušu seju un lielām, tumšām acīm, kurās ēnojās skumjas un gara cēlums. Tas bija brašs kareivis ar augstu pieri un staltu stāju, viens no tiem simpātiskajiem militārportrctiem, kādus mums ir atstājuši Koipcls un Ganisboro.
Filips Tavernī bija ģērbies tumšpelēkas krāsas svārkos ar smalku sudraba uzšuvi, bet svārku krāsas tonis drīzāk šķita melns un viņa uzšuves, liekas, bija no dzelzs. Viņa baltās apkaklītes žābo spilgti atdalījās no tumšās vestes un pūderētā parūka vēl vairāk izcēla viņa sejas vīrišķīgos vaibstus.
Filips tuvojās, uzlicis vienu roku uz sirds un ar otru aptvēris savu cepuri.
— Jūsu Majestāte, — teica Andrē, dziļi palocīdamās, — lūk, mans brālis Filips.
Filips lēni un godbijīgi sveicināja. Kad viņa pacēla galvu, karaliene vēl arvien raudzījās savā spogulī, kurā viņa redzēja Fīlipu tikpat labi, it kā būtu raudzījusics tam sejā.
— Esiet sveicināti, monsicur Tavernī, — viņa teica.
Tad viņa pagriezās.
Viņa izskatījās tik daiļa savā karaliskajā mirdzumā, kas ap viņas troni pulcēja visus karaļvalsts piekritējus un sievietes dievinātājus, viņā bija viss viņas skaistuma mirdzums un, ja tā atļauts sacīt, viss viņas mirdzuma skaistums.
Redzēdams to smaidot, redzēdams, ka viņam pievēršas šo lepno un maigo acu glāstošais skatiens, Filips nobāla un visā viņa būtnē izpaudās dziļš iekšējs satraukums.
— Man liekas, monsicur Tavernī, — tcica karaliene, — ka jūsu pirmā vizīte bijusi domāta mums. Pateicos.
— Jūsu Majestātei labpatika aizmirst, ka tas esmu cs, kam jāpateicas.
— Cik daudz gadu, cik daudz laika pagājis, kopš neesam vairs redzējušies, un tic bija mūža skaistākie gadi.
— Man jā, bet ne Jūsu Majestātei, kurai katra diena ir laimīga.
— Tātad jums, monsicur Tavernī, Amerika ir iepatikusies, ja jūs tur vēl palikāt, kad jau visi sen ir atgriezušies?
— Madamc, — tcica Filips, — kad monsicur Lafaets atstāja Jauno Pasauli, viņam vajadzēja uzticamu virsnieku, kam tas varētu nodod virspavēlniecību pār visiem palīgspēkiem. Un tā, lūk, monsicur Lafaets mani ieteica ģenerālim Vašingtonam, kas mani labprāt pieņēma.
— Man liekas, — teica karaliene, — ka no šīs Jaunās Pasaules, par kuru jūs stāstāt, pie mums atgriežas īsti varoņi.
— Tas gan, Majcstāt, nevar attiekties uz mani, — Filips smaidīdams tcica.
— Kāpēc gan nc? — jautāja karaliene.
Tad pagriezusies pret grāfu Artuā, piebilda:
— Nu, palūkojieties, brālēn, uz Tavernī kunga brašo izskatu un kareivisko stāj u 1
Filips, redzēdams, ka viņš tā tiek stādīts priekšā grāfam Artuā, kuru tas vēl nepazina, paspēra soli uz prinča pusi, lūgdams tam atļaut viņu apsveikt.
Grāfs pamāja ar roku un Filips godeienīgi palocījās.
— Patiesi skaists virsnieks, un īsts aristokrāts! — iesaucās princis — esmu laimīgs ar viņu iepazīties.
— Kādi ir jūsu nodomi, atgriežoties Francijā?