Filips paskatījās uz māsu.
— Monsicur, — viņš atbildēja, — manas māsas intereses noteic manējās: kā viņa gribēs, tā cs darīšu.
— Bet vēl taču ir dzīvs Tavernī, jūsu tēvs? — teica grāfs Artuā.
— Jā, monsicur, mums ir bijusi tā laime saglabāt vēl mūsu tēvu.
— Tas ir vienalga, — dedzīgi iejaucās karaliene, — man labāk patīk redzēt Tavernī jaunkundzi kā viņas brāļa protežē un viņas brāli — kā jūsu protežē, monsicur grāf. Tātad tas ir izlemts, ka jūs parūpēsities par monsicur Tavernī, vai nc tā?
Grāfs Artuā piekrītoši pamāja.
— Jūs varbūt nezināt, ka mēs esam saistīti ar ciešām saitēm.
— Jūs, mana māsa, saistīta ar ciešām saitēm?! Tas ir interesanti, lūdzu pastāstiet!
— Jā, monsicur Tavernī bija pirmais francūzis, ko ieraudzīju, kad ierados Francijā. Un cs biju svēti nosolījusies darīt laimīgu pirmo francūzi, ko sastapšu.
Filips juta, ka nosarkst, un viņš kodīja lūpas, lai savaldītos.
Andrē uz viņu paskatījās un nolaida acis.
Marija Antuancte gan uztvēra šo skatienu, bet kā lai viņa būtu uzminējusi, cik daudz dziļu un sāpīgu noslēpumu slēpjas aiz šiem skatieniem?
Marija Antuancte nekā nezināja par visiem tiem notikumiem, ko mēs stāstījām šā stāsta pirmajā daļā.
Acumirklīgās skumjas, ko karaliene bija pamanījusi, viņa pierakstīja pavisam citam apstāklim. Kad 1774. gadā tik daudz vīriešu bija iemīlējušies jaunajā austrietē, kāpēc gan lai arī monsieur Tavernī nebūtu ticis mazliet ķerts no šīs epidēmijas, ar ko toreiz slimoja visi franči.
Nekas neliecināja, ka šīs domas būtu maldīgas, pat tas spogulis nc, kas bija redzējis viņas jaunavīgo, tad sievas un karalienes daiļumu.
Tātad Marija Antuancte pierakstīja Filipa nopūtu kāda noslēpuma atcerei, ko brālis varbūt reiz bija uzticējis māsai. Viņa uzsmaidīja brālim un apveltīja māsu ar siltu skatienu. Viņa nebija visu gluži pareizi uzminējusi, bet nebija arī pavisam vīlusies. Karaliene tomēr bija un palika sieviete. Viņa tīksminājās ar to, ka tiek no visiem mīlēta. Šāda, sabiedrības simpātiju pārvērtēšanas tieksme piemīt daudzām personām un tās nebūt nepieder pie sliktiem raksturiem.
Ak, bēdu karalien, pienāks reiz brīdis, kad ar šo smaidu, kādu tu veltī tiem, kas tevi mīl, tu veltīgi griezīsies pie tiem, kas tevi nemīl!
Kamēr karaliene ar Andrē apspriedās par kādu medību tērpa apdari, grāfs Artuā piegāja pie Filipa.
— Vai šis monsicur Vašingtons patiesi ir tik liels karavadonis? — viņš jautāja.
— Jā, monsicur, tas ir liels cilvēks.
— Un kādi panākumi tur bija frančiem?
— Tādi, ka angļiem drīz vairs nebija nekādu panākumu.
— Tarr es piekrītu. Jūs, manu mīļo monsicur Tavernī, esiet jauno ideju piekritējs, bet vai jūs esat pārdomājis vienu lietu?
— Kādu, monsicur? Atzīstos, ka tur, karalauka nometnēs, lielo ezeru prērijās man bieži bija laiks par daudz ko pārdomāt.
— Nu, teiksim, piemēram, par to, ka, tur karodami, jūs nepavisam neesat karojuši pret indiāņiem vai angļiem?
— Bet pret ko tad, monsicur?
— Paši pret sevi.
— Jā, monsicur, cs nenoliegšu, ka tas tā tiešām var būt.
— Jūs atzīstat…
— Es atzīstu, ka tas ir slikts pretlīdzeklis kaitei, kas ir sagrābusi monarhiju.
— Jā, nu pretlīdzeklis var kļūt nāvīgs tiem, kas ir izārstējuši pamatkaiti?
— Diemžēl jā, monsicur.
— Lūk, tāpēc cs atrodu, ka nemaz nav tik izdevīgi atsaukties uz Vašingtona un Lafajcta uzvarām. Protams, no egoisma redzesviedokļa arī cs tā vēlos.
— Jā, monsicur.
— Un vai jūs zināt, kāpēc cs jums gribu palīdzēt, cik vien būs manos spēkos?
— Monsicur, lai kādi būtu tie iemesli, es jūsu karaliskajai augstībai vienmēr būšu no sirds pateicīgs.
— Lūk, tāpēc, mīļo Tavernī, ka jūs nepiederat pie tiem, par kuriem pie mums izbazūnēts uz visām krustcelēm. Jūs esat godīgi pildījis savu dienestu, atstādams slavu citiem. Parīze jūs nemaz nepazīst, tāpēc arī jūs mīlu, tomēr… O, goda vārds! monsicur Tavernī… tomēr… es, redzat, esmu egoists.
Pie šiem vārdiem princis smiedamies noskūpstīja karalienei roku, tad laipni un godeienīgi, kā tas viņam nemaz nebija parasts, palocījās Tavernī jaunkundzei un izgāja.
Karaliene tūdaļ pārtrauca sarunu ar Andrē un, pagriezusies pret Filipu, tcica:
— Vai jūs, monsicur, esat redzējis jūsu tēvu?
— Jā, madamc, nākot šurp, cs viņu redzēju pieņemamās telpās. Mana māsa tam jau bija paziņojusi.
— Kādēļ jūs vispirms neapciemojāt viņu?
— Es aizsūtīju pie viņa manu sulaini līdz ar manu nelielo bagāžu, bet monsicur Tavernī man atsūtīja savu cilvēku un pavēlēja vispirms pieteikties pie karaļa vai Jūsu Augstības.
— Un jūs paklausījāt?
— Es jūtos laimīgs, madamc, jo tādā kārtā varēju drīzāk apskaut savu māsu.
— Laiks šodien būs lielisks! — jautri iesaucās karaliene. — Mizcrī kundze, rīt jau varbūt ledus būs nokusis, tūdaļ lieciet piebraukt kamanas!
Pirmā kambardāma izgāja, lai izpildītu savas kundzes pavēli.
— Un liccict man šokolādi ienest še! — nosauca viņai pakaļ karaliene.
— Jūsu Majestāte neēdis brokastis. Ak, Dievs! — iesaucās Mizcrī, — jūs jau, madamc, arī vakariņas neesat ēdusi?
— Jūs maldāties, Mizcrī, mēs ieturējām krietnas vakariņas, pavaicājiet Tavernī jaunkundzei.
— Mēs patiesi ieturējām labas vakariņas, — atbildēja Andrē.
— Tas tomēr man netraucēs iebaudīt tasi šokolādes, — piebilda karaliene. — Žiglāk, žiglāk, mīļā Mizerī, šī skaistā diena mani aicināt aicina: uz ledus būs daudz publikas.
— Vai Jūsu Majestāte vēlas slidot? — jautāja Filips.
— O, jūs mani izsmejat, monsicur Filip, — iesaucās karaliene, — jūs, kurš pār bezgalīgajiem ezeriem esat noskrējis vairāk jūdžu, nekā mēs soļu.
— Madamc, — atbildēja Filips, — še Jūsu Majestāte priecājas par ledu un aukstumu, tur tas nes nāvi.
— Ak, lūk, mana šokolāde: Andrē, dzeriet jūs arī tasi!
Andrē priekā nosarka un palocījās karalienei.
— Kā redzat, monsicur Tavernī, cs vēl arvien esmu tāda pati, un tāpat kā senāk, daudz nerēķinos ar etiķeti. Bet jūs, Filip, vai jūs ari vēl esat tas pats, vai esat mainījies?
Šie vārdi iedūrās jaunajam cilvēkam sirdī: jo bieži no sievietes mutes bijušā nožēlošana ir kā naža dūriens tam, kam tā nav vienaldzīga.
— Nē, madamc, — viņš īsi atbildēja, — es neesmu mainījies, vismaz savā sirdī ne.
— Tad, ja jūs esat saglabājis to pašu sirdi, kas bija tik laba, mēs jums par to pateiksimies, kā nu to protam: Mizerī kundze, tasi šokolādes Tavernī kungam!
— Ak, madamcl — Filips apjucis iesaucās. — Dievs lai pasargā, Jūsu Majestāte! šādu godu man, vienkāršam kareivim!
— Savam vecam draugam, — tcica karaliene, — tas ir viss. Šī diena man atsauc atmiņā manu jaunību, šodien cs jūtos atkal laimīga, brīva, lepna, draiskulīga!.. Šodien es atceros manas pirmās dienas manā mīļajā