Trianonā un mūsu kopējās nerātnības, mana mīļā Andrē. Atceros manas rozes, manas zemeņu dobes un puķu dobes; atceros, kā mācījos pazīt putnus mūsu apstādījumos un mūsu mīļos labos dārzniekus, kas arvien atnesa kādu jaunu puķi vai garšīgu augli. Atceros Zisjē ar šo savādnieku Ruso, kas jau nu ir miris… Šī diena, cs jums saku, šī diena mani apreibina! Bet, Andrē, kāpēc jūs nosarkstat, un, monsicur Filip, kāpēc jūs esat tik bāls?
Abu jauno cilvēku sejas patiesi nebija varējušas vienaldzīgi izturēt šo nežēlīgo atmiņu pārbaudi.
Bet pie šiem ķaralicncs vārdiem abi atkal atguva savu aukstasinību.
— Es drusku apdedzināju lūpas, — tcica Andrē.
— Un cs vēl nespēju atjēgties, ka Jūsu Majestāte man parāda godu kā kādam grandsinjoram, — atteica Filips.
— Ko jūs, — pārtrauca viņu karaliene, pati tam ieliedama tasi šokolādes, — jūs taču, Filip," esat karavīrs un kā tāds esat pieradis pie uguns: tādēļ varat parādīt varonību un apdedzināties ar šokolādi.
Viņa jautri iesmējās. Bet Filips teikto ņēma nopietni, cik vien nopietni to var ņemt vecs cīņasbiedrs, un kur cits varbūt būtu juties neērti, viņam vajadzēja visas viņa varonīgās piespiešanās.
Karaliene nenolaida no viņa acis un, redzot viņa apjukumu, smējās vēl skaļāk.
— Jūs esat lielisks zēns, — viņa tcica.
Tad karaliene piecēlās.
Vinčs galmadāmas bija lai pasniegušas brīnišķīgu cepurīti, sermuļādas manto un cimdus.
Arī Andrē drīz vien bija saģērbusies: Filips pasita cepuri padusē un sekoja abām dāmām.
— Monsicur Tavernī, — teica karaliene, — cs negribu jūs vēl atlaist un politisku aprēķinu dēļ gribu šodien konfiscēt vienu amerikāni. Ņemiet mani zem labās rokas, monsicur Tavernī!
Filips paklausīja, Andrē nostājās karalienei kreisajā pusē.
Kad karaliene kāpa lejā pa lielajām trepēm, kad atskanēja bungu signāli, pils sardzes trompešu skaņas un parādes stājai vilkto zobenu šķindoņa, viss šis karaliskais greznums, šī dievināšana un cienība pret karalieni šoreiz skāra arī Tavernī un jau tā apmulsušā jaunā cilvēka galva sāka reibt.
Viņam uz pieres parādījās sviedru lāses, viņa soļi negribot kļuva steidzīgāki. Un ja viņu seju neatvcldzētu āra gaisa spirdzinošais dzestrums, viņš būtu paģībis.
Jaunajam cilvēkam pēc tik ilgiem skumju un trimdas gadiem tas bija negaidīts triumfs.
Un kad karalienes mirdzošā skaistuma priekšā pacēlās ieroči un noliecās tik daudz galvu, varēja redzēt, ka kāds sirms vecītis aiz pārsteiguma aizmirsa izpildīt savu pienākumu, kā to prasīja galma etiķete.
Tai vietā, lai noliektu galvu, viņš palika stāvot, kaklu izstiepis, un kā apmāts raudzījās uz karalieni un Tavernī.
Kad karaliene bija pagājusi garām, mazais večuks līdz ar citiem atstāja savu ierindu un aizskrēja, cik vien ātri viņa septiņdesmit gadu vecās kājas to spēja nest.
IX
ŠVEICIEŠU DĪķI
Ikviens būs dzirdējis par šiem garenajiem taisnstūrveida ūdens baseiniem, kuri vasarā viz un ņirb saulē, bet ziemu ir ledus un sniega apklāti un kurus vēl šodien sauc par Šveiciešu dīķiem.
Gar katru pusi tiem aizstiepjas liepu rinda, kas lepni paceļ pret debesīm savas rūsgano zaru rokas. Un šinī alejā pastaigājas visādu kārtu un vecuma ļaudis, kas atnākuši noskatīties slidotājos.
Dāmu greznie, mazliet uzkrītošie vecā galma laikmeta tērpi, starp kuriem šur un tur jau parādās jaunākās modes vaļība, jaucas raibā un trokšņainā pūlī.
Augstās frizūras, dažāda veida dāmu cepures, plīvuri, kas pa pusei aizsedz jauno dāmu sejas, zvērādu apmetņi un zīda tērpu milzīgie volāni rada uzkrītošu kontrastu ar kungu sarkanajiem tērpiem, debeszilajiem svārkiem, dzeltenajām livrejām un lielajiem baltajiem atlokiem.
Kalpotāji zilos un sarkanos apģērbos ņirb šinī pūlī kā magones un rudzupuķes labībā vai āboliņa laukā.
Brīžiem šajā pūlī atskanēja apbrīnas saucieni, un tas notika tad, kad daiļslidošanas mākslinieks Sentžoržs bija atkal izgriezis tik pareizu loku, kurā pat ģeometrs, to izmērīdams, nebūtu atradis nevienu kļūdu.
Dīķu krastmala ir sētin nosēta ar tik daudziem skatītājiem, ka tic sasildās cits pie cita un iztālim atgādina raibu tepiķi, pār kuru dzedrajā gaisā paceļas pūļa elpa — kā garaiņu mākonis.
Bet vislielākā kustība un dažādība ir redzama uz spoguļgludā dīķu ledus.
Lūk, tur vēja ātrumā pa ledu aizslīd kamanas, ko velk trīs milzīgi suņi, aizjūgti pēc krievu trijjūgu parauga.
Šie suņi, kuri apsegti ar vapeņiem izrakstītām segām un kuru galvas greznotas ar plīvojošām spalvām, izskatās tie himēriskic dzīvnieki Kalo un Goijas fantastiskajās gleznās.
Suņu īpašnieks, monsieur Lozēns, ir nevērīgi atlaidies ar tīģera ādu izklātās kamanās un noliecies sānis, lai varētu brīvi elpot, kas viņam pret vēju nekādi nebūtu iespējams.
Šur un tur redz mazāk greznus pajūgus turamies nomaļāk.
Kāda dāma maskā, bez šaubām, lai aizsargātos no aukstuma, iekāpj kamanās, bet jauns un skaists slidotājs, ģērbies samta vamzī ar uzšuvēm, noliecas pār kamanu atzveltni, lai stumdams piedotu lielāku ātrumu viņa vadītajām kamanām.
Atpakaļ plūstošais gaisa strāvojums nodod maskotās dāmas vārdus tieši viņas slidotājam un nevienam nav nekā ko teikt par šo slepeno satikšanos zem zilajām debesīm Versaļas pils tuvumā.
Kas pārējiem daļas, ko viņi viens otram saka, jo viņi taču ir turpat visu acu priekšā. Un kas viņiem daļas, ka visi to redz, ja neviens nedzird, ko tie viens otram saka. Redzams, ka visa šā trošņainā pūļa vidū viņi dzīvo savu atsevišķu dzīvi un dodas tam cauri kā divi gājputni.
— Kurp viņi trauc? — Uz to nezināmo zemi, ko meklē katra cilvēka sirds un ko mēs saucam par laimi.
Pēkšņi visā šajā slīdošo silfīdu pūlī sākas dzīva kustība un uztraukums.
Šveiciešu dīķu krastā ir ieradusies karaliene, viņu pazīst un visi gatavojas dot tai ccļu, bet karalienes rokas mājiens liek visiem palikt savās vietās.
Atskan saucieni: „Lai dzīvo karaliene!" Tad, izmantodami visžēlīgo atļauju, lidojošie slidotāji kā elektrizēti un bīdamies kamaniņas, izveido plašu loku ap to vietu, kur augstā viešņa ir apstājusies.
Visu uzmanība ir pievērsta viņai.
Izgudrodami visādus veiklus manevrus, tuvāk sāk virzīties vīrieši. Arī sievietes atrod dažādus pieklājīgus iemeslus, lai darītu to pašu, tā kā drīz vien visi jau gandrīz jaucas starp aristokrātiem un augstākajiem virsniekiem, kas ieradušies sveikt karalieni.
Starp redzamākām personām, ko publika ir ievērojusi, ir arī kāda ļoti ievērojama, kas tai vietā, lai pievienotos vispārējam impulsam un nāktu pretī karalienei, gluži otrādi, līdz ko pamanījusi karalienes svītu, atstāj savas kamanas un dodas projām pa pretējā virziena aleju līdz ar visu savu svītu.
Grāfs Artuā, kas bija redzams viselegantāko un veiklāko slidotāju pulkā, nebija pēdējais, kas atsteidzās noskūpstīt roku savai karaliskajai māsīcai.
— Vai jūs ievērojāt, — viņš, roku skūpstīdams, teica, — kā mūsu brālis, monsicur Provansas grāfs, no jums bēg?
To teicis, viņš ar pirkstu norādīja uz karalisko augstību, kas lieliem soļiem devās projām caur nosarmojušiem kokiem, lai, apmetis krietnu līkumu, sasniegtu savu karieti.