— Viņš negrib dzirdēt no manis pārmetumus, — tcica karaliene.
— O, kas attiecas uz pārmetumiem, tad tos viņš drīzāk var sagaidīt no manis. Turklāt tas nav tas, kāpēc viņš no jums vairās.
— Nu, tad tā ir viņa ļaunā sirdsapziņa, — jautri atteica karaliene.
— Nē, pavisam kas cits.
— Jā, kas tad?
— To cs jums tūlīt pateikšu. Viņš ir uzzinājis, ka šovakar ierodas slavenais uzvarētājs monsicur Sifrēns, un tā kā šī ir tiešām svarīga lieta, viņš grib, lai jūs par to nekā nezinātu.
Karaliene savā tuvumā redzēja dažus ziņkārīgos, kurus godbijība nebija atturējusi pienācīgā attālumā, lai viņu ausis nedzirdētu grāfa Artuā vārdus.
— Monsicur Tavernī, — viņa tcica, — es jūs lūdzu parūpēties par manu pajūgu, un ja jūsu tēvs ir še, apskaujiet to? cs jūs uz stundas ceturksni atbrīvoju.
Jaunais cilvēks palocījās un devās izpildīt karalienes pavēli.
Arī pūlis, kura uztvere dažreiz ir apbrīnojama, bija sapratis karalienes vēlēšanos un atkāpās, tā kā karaliene un grāfs Artuā varēja brīvāk sarunāties.
— Mīļo brālēn, — viņa tcica, — cs lūdzu man paskaidrot, kāds gan Provansas grāfam no tā labums, ka viņš no manis slēpj Sifrēna ierašanos.
— Ak, mīļo māsīc, kā tas ir iespējams, ka jūs kā sieviete, karaliene un vēl viņa icnaidniccc, nenojaušat šā viltīgā politiķa nolūkus. Monsicur Sifrēns pārbrauc mājās un galmā to neviens nezina. Monsicur Sifrēns ir Indijas jūru varonis, kas pelna, ka viņu svinīgi sagaida Vcrsaļā. Un tā, lūk, monsicur Sifrēns ierodas, bet karalis to pat nezina un, pats negribēdams, izturas necienīgi pret šo varoni. Tāpat arī jūs, mīļo māsīc. Pavisam citādi rīkojas Provansas grāfs, kuram ir zināma Sifrēna ierašanās diena: viņš pieņem krietno jūrnieku, uzsmaida tam un glaimo; liek sacerēt viņam apsveikumu un, turēdamies šā Indijas jūru varoņa tuvumā, pats top par Francijas varoni.
— Tas ir skaidrs, — teica karaliene.
— Sasodīti skaidrs, — noteica grāfs.
— Tikai vienu lietu jūs man nepateicāt, manu mīļo reportieri.
— Kādu?
— No kurienes jums šīs ziņas par jūsu brāļa un mūsu brālēna skaistajiem projektiem?
— No kurienes? Nu, tāpat kā es zinu visu, ko viņš dara. Un tas ir pavisam vienkārši: tā kā es ievēroju, ka Provansas grāfs ir sev izvirzījis uzdevumu zināt visu, ko es daru, tad es noalgoju cilvēkus, kas man pastāsta visu, ko dara viņš. Tas man var ļoti noderēt, un arī jums, mīļo māsīc.
— Pateicos, mīļo brālēn, par šo savienību. Bet kā ir ar karali?
— Karalim jau ir paziņots.
— Vai to darījāt jūs?
— Nē, viņa paša flotes ministrs, ko cs pie viņa aizsūtīju. Bet jūs saprotat, ka tas viss mani maz interesē; cs esmu pārāk samaitāts, dēku un izpriecu meklētājs, lai nodarbotos ar tik nopietnām lietām.
— Bet flotes ministrs par monsicur Sifrēna ierašanos Francijā droši vien tāpat nekā nezinās.
— Ak, Dievs, mīļā māsīc, jūs taču nu jau četrpadsmit gadus esat Francijas karaliene un esat redzējusi pietiekami daudz ministru, lai zinātu, ka šie kungi nekad un nekā svarīga nezina. Bet nu mūsējo šoreiz cs pats informēju un viņš par to bija sajūsmināts.
— Es domāju gan.
— Jūs saprotat, mīļā māsīc, ka šis cilvēks man visu savu mūžu būs pateicīgs, bet man, lūk, tieši tas ir vajadzīgs.
— Kādam nolūkam?
— Lai izkaulētu sev aizdevumu.
— O, — smiedamās iesaucās karaliene, — lūk, nu jūs atkal sakompromitējāt manās acīs savu rīcību.
— Mīļo māsīc, — grāfs Artuā tcica pavisam nopietni, — jums droši vien vajag naudu, un pie sava prinča vārda solu jums pusi no tā, ko man izdosies sadzīt.
— Dievs lai pasarg', mīļo brālēn! — karaliene smējās, — paturiet vien sev visu, man pašreiz nav nekādu vajadzību.
— Sasodīts! negaidiet pārāk ilgi, mīļo māsīc, bet atgādiniet man šo solījumu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka, ja jūs ilgi kavēsities, man varbūt vairs nebūs spēka pildīt savu solījumu.
— Nu, tādā gadījumā cs iekārtošos, lai manā rīcībā būtu kāds valsts noslēpums.
— Mīļo māsīc, jūsu vaigi top zilgani. Es jūs brīdinu, ka varat apaukstētics.
— Nu, lūk, arī monsicur Tavernī atgriežas ar manām kamanām.
— Tad cs jums, mīļā māsīc, droši vien vairs neesmu vajadzīgs?
— Nē.
— Tad, lūdzu, padzeniet mani!
— Kādēļ? vai jūs iedomājaties, ka mani traucējat.
— Nē, gluži otrādi, es pats vēlos kļūt brīvs.
— Tad ardievu.
— Uz redzēšanos, mīļo māsīc,
— Kad?
— Šovakar.
— Kas tad ir paredzēts šovakar?
— Nevis ir, bet būs.
— Nu labi, kas tad būs?
— Pie karaļa būs liela sanāksme.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka šovakar ministrs atvedis monsicur Sifrēnu.
— Labi, tad uz redzēšanos šovakar!
Pie šiem vārdiem princis galanti atvadījās no savas māsīcas un iejuka pūlī.
Filipa tēvs iztālim bija ar acīm sekojis savam dēlam, kad tas aizgāja no karalienes, lai uzraudzītu viņas pajūgu.
Bet drīz vien vecā galminieka modrais skatiens atgriezās pie karalienes. Karalienes ieilgstošā saruna ar viņas svaini radīja viņā zināmu nemieru, jo tā pārtrauca draudzību, kādu karaliene pašreiz parādīja viņa dēlam.
Tāpēc, kad Filips bija sarīkojis kamanas braukšanai un, kā to karaliene viņam bija pieteikusi, gribēja iet apsveikt savu tēvu, ko viņš desmit gadus nebija redzējis, tas ar rokas mājienu viņu noraidīja, teikdams:
— Vēlāk, atnāc vēlāk, kad tavs uzdevums būs izpildīts, tad parunāsim.
Filips aizgāja un barons sev par lielu prieku redzēja, ka grāfs Artuā
atvadās no karalienes.
Karaliene iesēdās kamanās un uzaicināja arī Andrē iekāpt. Divi milzīga auguma haiduki jau gribēja sākt stumt kamanas.
— Nē, — tcica karaliene, — cs negribu, ka mani šādi vizina. Vai tad jūs, monsicur Tavernī, neslidojat?
— Ar jūsu atļauju, madamc, — atbildēja Filips.
— Slidas! — karaliene pavēlēja, tad, pagriezusies uz viņa pusi, tcica:
— Neatceros vairs, kas man stāstīja, ka jūs slidojat tikpat labi kā Scntžoržs.
— Ak, Filips jau sen prata slidot ļoti eleganti, — piebilda Andrē.
— Un tagad jums droši vien nav pretinieku, vai ne tā, monsicur Tavernī?
— Madamc, — atbildēja Filips, — ja Jūsu Majestāte ir tik labās domās par mani, tad gribu darīt, ko spēšu.
Pie šiem vārdiem Filips jau bija sev pielicis slidas, kuru slicccs bija asas kā nazis. Viņš nostājās aiz kamanām, pagrūda tās ar vienu roku un vizināšana sākās ar pilnu sparu.
Izrāde visos radīja lielu interesi.
Scntžoržs bija nepārspējams visos ķermeņa treniņos, elegantais mulats, spožākā sezonas zvaigzne nojauta šinī jaunajā cilvēkā, kas aizslīdēja viņam garām, bīstamu sāncensi.
Tūdaļ viņš sāka riņķot ap karalienes kamanām, taisīdams tik elegantus un godeienības pilnus reveransus, kā nekad neviens galminieks uz Versaļas pils parketa nav tos izpildījis — ar tādu grāciju un vingrumu. Viņš vēja ātrumā grieza ap kamanām slaidus lokus, noslēgdams tos ar apbrīnojamu gredzenu virknējumu, kad bija aizstcdzics priekšā kamanām,