kas viņu atkal atstāja aiz sevis. Tad ar varenu slidu atspērienu, slaidā elipsē, viņš no jauna atguva zaudēto distanci.
Neviens, un kaut arī tas bija tikai skatītājs, nevarēja vienaldzīgi noraudzīties šinī apbrīnojamā un aizraujošā spēlē.
Tad Filips, ko šie triki sāka kaitināt, ķērās pie pārdroša nodoma īstenošanas. Viņš paātrināja kamanu gaitu tā, ka Scntžoržs divas reizes no vietas ncnonāca vairs kamanām priekšā, bet nobeidza savus lokus aiz tām, bet tā kā, kamanām strauji joņojot šur un tur, pūlī atskanēja izbaiļu saucieni, kas varēja nobiedēt arī karalieni. Filips pieliecies teica:
— Ja Majestāte vēlas, cs apturēšu vai vismaz samazināšu ātrumu.
— O, nē! — iesaucās karaliene ar to pašu ugunīgo straujumu, kas bija viņai raksturīgs tiklab darbā, kā arī izpriecās, — nē, man nepavisam nav bail, ja vien varat, brauksim vēl ātrāk, kavalieri
— O, vēl jo labāk, madamc, pateicos par atļauju, es jūs turu droši, paļaujieties pilnīgi uz mani!
Un kad viņa spēcīgā roka no jauna satvēra kamanu atzveltnes rokturi, tās nodrebēja no šīs dzelžainās rokas tvēriena.
Varēja domāt, ka viņš tās pacels savās rokās.
Tad, pieskāries rokturim arī ar otru roku, ko viņš līdz šim nemaz nebija darījis, viņš lika kamanām slīdēt ar tādu ātrumu, it kā tās viņa rokās būtu tikai rotaļlietiņa.
Sākot no šā brīža katru Scnlžorža loku viņš šķērsoja ar vēl lielāku loku un kamanas dejoja kā veiklākais slidotājs, visā savā garumā griezdamās gan uz vienu, gan uz otru pusi, it kā tās būtu bijušas vienkāršas slidas, uz kādām rādīja savu mākslu Scntžoržs. Neskatoties uz visu savu svaru un smago konstrukciju, karalienes kamanas bija pārvērtušās vieglās slidās, kas lidoja kā dzīvas un griezās kā dejā.
Scntžoržs, kas bija graciozāks, smalkāks un precīzāks savos pagriezienos, sāka uztraukties.
Viņš bija jau slidojis kādu stundu. Filips, redzēdams, ka viņa pretinieks ir vienos sviedros un tā ccii jau sāk drebēt, nolēma to nokausēt.
Viņš mainīja taktiku un, atsacīdamies no lokiem, kur viņam katru reizi nācās pacelt gaisā kamanas, viņš ar spēcīgu triecienu virzīja tās taisni uz priekšu.
Kamanas aizdrāzās kā bulta.
Scntžoržs ar vienu kājas atspērienu bija tās gandrīz vai panācis, bet Filips nogaidīja brīdi, kad otrs atspēriens dubulto pirmā sparu, un uzvirzīja kamanas uz vēl gluži neskarta ledus ar tādu sparu, ka pats palika iepakaļ.
Scntžoržs steidzās tās notvert, bet Filips saņēma visus spēkus un ārkārtīgi veikli, skriedams ar pašu slidu smaili, aizsteidzās priekšā Scntžoržam. Tad, satvēris ar savām Hērakla rokām kamanas, viņš tās
sviešus atsvieda atpakaļ un pilnā sparā aizrāva pretējā virzienā, kamēr Scntžoržs aizkusis nespēja vairs apvaldīt savu skrējienu. Tagad distance starp viņu un kamanām nu jau vairs nebija atgūstama.
Atskanēja tik vētrainas pūļa ovācijas, ka Filips sakaunējies nosarka. Bet viņš bija bezgala pārsteigts, ka Francijas karaliene, pēc tam, kad pati bija sirsnīgi aplaudējusi, piecēlās uz viņa pusi un aizgūdamās tcica: — Monsicur Tavernī, uzvara pieder jums, bet tagad: žēlastību! žēlastību! citādi jūs mani nogalināsit.
X KĀRDINĀTĀJS
Pēc šās karalienes pavēles vai, pareizāk sakot, lūguma, Filips sasprindzināja savus dzelzs muskuļus. Viņa kājas likās ieauga zemē un kamanas drebēdamas apstājās, kā tuksnesī strauji apturēts arābu zirgs.
— O, tagad atpūtieties! — teica karaliene, žirgti izlēkdama no kamanām. — Nudien, cs nekad nebūtu ticējusi, ka ātrums var sniegt tādu baudu, jūs mani gandrīz vai apreibinājāt.
Un patiesi, mazliet grīļodamās, viņa atbalstījās uz Filipa rokas.
Pārsteiguma apmulsums, kas pie šā skata sastindzināja visu šo zeltā mirdzošo galma kamariļju, liecināja, ka karaliene atkal pieļāvusi smagu kļūdu pret galma etiķeti, kļūdu, ko tūdaļ redz greizsirdība un verdziskums.
Kas attiecas uz Filipu, tad viņš bija vairāk apmulsis un sakaunējies, nekā tad, kad viņa valdniece to būtu publiski apvainojusi.
Viņš nodūra acis un viņam likās, ka sirds krūtīs tam plīsīs.
Jādomā, arī karalienei tas bija tikai īss apmulsums pēc ātrā skrējiena, jo viņa tūdaļ atvilka savu roku, atspiedās uz Tavernī jaunkundzes elkoņa un lūdza pasniegt viņai kādu sēdekli.
Tūdaļ tai atnesa saliekamo krēslu.
— Piedodiet, monsicur Tavernī, — viņa tcica.
Tad sapīkusi piebilda:
— Ak, Dievs, kas tā par nelaimi, kad tevi vienmēr ielenc ziņkārīgie un muļķi, — viņa klusi beidza.
Visapkārt stāvēja vienkāršā muižniecība un galma dāmas un gribēja vai aprīt acīm Filipu, kas, lai slēptu savu pietvīkušo seju, sāka noraisīt slidas.
Noņēmis slidas, Filips atkāpās, dodams vietu galminiekiem.
Karaliene kādu brīdi sēdēja domās nogrimusi, tad pacēla galvu.
— Man liekas, cs, tā sēdēdama, sasaldēšos, — viņa teica, brauksim vēl vienu riņķi.
Un viņa alkal iekāpa kamanās.
Šoreiz Filips velti gaidīja savas karalienes pavēli.
Piesteidzās divdesmit augstmaņu.
— Pateicos kungi, — viņa tcica, — cs vēlos manus haidukus.
Un kad kalpotāji bija savās vietās:
— Lēnām, — viņa teica, — pavisam lēnām.
Un acis aizvērusi, viņa nodevās klusiem sapņiem.
Kā karaliene bija pavēlējusi, kamanas lēni slīdēja uz priekšu un viņām pakaļ traucās viss šis ziņkārīgo, alkatīgo un greizsirdīgo ļaužu pūlis.
Filips palika viens un noslaucīja no pieres sviedru lāses.
Viņš ar acīm meklēja Scnlžoržu, lai lo pēc zaudētās cīņas apmierinātu ar kādu piedienīgu komplimentu.
Bet Scntžoržs bija saņēmis kādu ziņu no sava protežē, Orlcānas hercoga, un jau bija atstājis kaujas lauku.
Mazliet skumjš, mazliet piekusis un gandrīz vai apmulsis no visa tā, kas nule bija norisinājies, Filips bija palicis nekustīgi stāvot un nolūkojās pakaļ aizbraucošām karalienes kamanām, kad pēkšņi kaut kas iedūrās viņa sāniem.
Filips pagriezās un pazina savu tēvu.
Mazais vecītis, sarāvies kā tāds Hofmaņa pasaku rūķītis, ietinies kažokā kā samojeds, bija picgrūdis savam dēlam ar elkoni, lai nebūtu jāizvelk rokas no uzroča, kas tam karājās kaklā.
Filipam likās, ka viņa acis, ķas bija plaši ieplestas, vai nu no sala, vai prieka, kvēlot kvēloja.
— Vai jūs, mans dēls, mani neapkampsit? — viņš jautāja.
Un šie vārdi bija teikti tādā tonī, kādā varbūt seno grieķu atlēta tēvs pateicās savam dēlam par cirkā gūto uzvaru.
— No visas sirds, mīļo tēt, — atbildēja Filips.
Bet viegli saprotams, ka pašreizējos apstākļos starp vārdiem un darbiem bija maz sakara.
— Tā, un nu, kad jūs mani esat apskāvis, steigsimies drīzāk aiziet!
Un viņš to bīdīja projām, pats dodamies pa priekšu.-
— Bet sakiet, monsicur, kurp lai cs eju? — jautāja" Filips.
— Nu, tur lejā, piķis lai parauj!
— Lejā?
— Jā, tur pie karalienes.
— O, nē, tēv, nē, nē, pateicos!
— Kā nē! kas par pateicos! Vai jūs esat bez prāta? Jūs negribat piebiedroties karalienei?