— Nē, tas ir neiespējami! Par to, tēv, nemaz nedomājiet!
— Kā, neiespējami! neiespējami iet pie karalienes, kas jūs gaida!?
— Kas mani gaida, mani?
— Nu, protams, pie karalienes, kas jūs pat vēlas.
— Kas mani vēlas?!
Un Tavernī cieši paskatījās baronā.
— Patiesi, tēv, — viņš dzedri tcica, — man' liekas, ka jūs aizmirstatics.
— Goda vārds, par viņu tikai jāpabrīnās, — tcica sirmgalvis, saslicdamics un piccirzdams kāju. — Ak, tādas tās lietas! Filip, dariet man to patikšanu un pasakiet, no kurienes jūs esat ieradies?
— Monsicur, — skumji teica virsnieks, — cs kaut ko neapjēdzu, un tas mani satrauc.
— Kas?_
— Ka jūs vai nu par mani smejaties, vai…
— Nu, vai?..
— Piedošanu, tēv, vai nu jūs esat palicis traks?
Vecais sagrāba dēlu pie rokas ar tik enerģisku kustību, ka jaunais cilvēks aiz sāpēm sarauca pieri.
— Klausieties, Filip, — teica sirmgalvis, — Amerika atrodas ļoti tālu no Francijas, to es zinu gluži labi!
— Jā gan, tēv, ļoti tālu, — atkārtoja Filips, — bet es nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt: lūdzu, izsakatics skaidrāk!
— Tā ir zeme, kur nav nc karaļu, nc karalieņu.
— Nc arī pavalstnieku.
— Ļoti pareizi! Nc arī pavalstnieku, monsicur filozof. Es to nenoliedzu, tikai šis punkts mani nemaz neinteresē un ir man pilnīgi vienaldzīgs. Bet man nav viss vienalga un mani moka un pat pazemo tas, par ko arī man jānāk pie kādas noteiktas pārliecības.
— Pie kādas, tēv? Katrā gadījumā, cs domāju, ka mūsu pārliecības viena no otras noteikti atšķiras.
— Manējā ir tā, ka jūs, mans dēls, esat liels muļķis, un tas, lūk, nav piedodams krietnam zēnam, kas tik stalti noaudzis kā jūs. Paskatieties, nu paskatieties taču turp!
— Es redzu, monsicur.
— Nu, lūk, karaliene atskatās jau trešo reizi. Jā, monsicur, karaliene atskatījās trīs reizes un, lūk, viņa atkal atskatās! Ko viņa meklē, monsicur muļķi, monsicur puritāni, monsicur no Amerikas, ai, ai!
Un mazais večuks ne ar zobiem, bet ar smaganām kodīja pelēkās ādas cimdu, kur būtu varējis iebāzt divas tādas rokas kā viņējā.
— Nu labi, monsicur, — tcica jaunais cilvēks, — ja tas būtu taisnība, kas, protams, nekad nevar būt, ka tas esmu cs, ko karaliene meklē?
— O, — atkārtoja večuks, piccirzdams kāju, — viņš vēl saka: ja tas būtu taisnība. Nudien, šinī cilvēkā nerit manas asinis, tas nav Tavernī vārda cienīgs!
— Manī tiešām nerit jūsu asinis, — murmināja Filips.
— Vai man par to nebūtu Dievam jāpateicas? — piebilda viņš, pacēlis acis pret debesīm.
— Monsicur, — teica vecais, — es jums saku: karaliene pēc jums prasa, viņa jūs meklē.
— Jums, lēv, ir labas acis, — Filips dzedri atbildēja.
— Nu, palūkosim, — piekāpīgā tonī ierunājās vecais barons, apvaldīdams savu nepacietību, — palūkosim, ļauj man tev paskaidrot. Ir jau taisnība, tev šinī lietā ir savi ieskati, bet man turpretī ir atkal pieredze. Redzēsim, mīļo Filip, vai tu esi īsts vīrietis vai nc?
Filips viegli paraustīja plecus un neatbildēja nc vārda.
Nesagaidījis dēla atbildi, vecais, vairāk aiz nievas nekā vajadzības pēc, mēģināja ieskatīties dēlā un viņš šinī sejā redzēja cienību, nesatricināmu patstāvību un nesalaužamu gribu cīnīties par to, kas labs, diemžēl!
Viņš apspieda sevī īgnumu un, paberzējis ar uzroci sava sarkanā deguna galu, uzrunāja Filipu tik saldā balsī, kā Orfejs Tcsālijas klintis.
— Draudziņ Filip, uzklausi mani!
— Man liekas, lēv, — atbildēja jaunais cilvēks, — ka to es daru nu Jau kādu ceturtdaļstundu.
„0," nodomāja vecais, „gan cs tevi nogāzīšu no taviem cēluma pamatiem, monsicur amerikāni. Ir jau tev arļ sava vājā puse, kolos. Ļauj tik man tevī tā īsti ieķerties ar manām vecajām ķetnām un tu redzēsi."
Tad viņš skaļi tcica:
— Vai tu esi ievērojis vienu lietu?
— Kādu?
— Vienu lietu, kas tavai naivitātci dara godu.
— Nu, redzēsim, sakiet man to, monsicur.
— Tas ir pavisam vienkārši; tu tikko esi pārbraucis no Amerikas. Turp tu aizbrauci tādā brīdī, kad bija gan karalis, bet nebija karalienes, ja par tādu neskaita Dibarī, kura gan nav šā vārda cienīga. Tagad tu atgriezies, redzi karalieni un saki sev: respektēsim to.
— Bez šaubām.
— Nabaga zēns, — noteica vecais.
Un, piespiedis uzroci pie sejas, viņš gribēja vai nosmakt klepus lēkmē un smieklos.
— Kā, — jautāja Filips, — jūs, monsicur, izsakāt man savu nožēlu, ka cs respektēju monarhiju? Un to sakāt jūs, Tavernī no Mczonrūžas, jūs, viens no ievērojamākajiem Francijas muižniekiem.
— Pagaidi taču, cs ar tevi nerunāju par monarhiju, cs ar tevi runāju par karalieni.
— Un jūs še rodat kaut kādu atšķirību?
— Sasodīts! Jā, kas tad, mans mīļais, ir monarhija? — kronis, un tas, protams, ir neaizskarams. Bet kas ir karaliene? — sieviete, o, tā ir liela starpība! Sievieti mēs aizskaram.
— Aizskaram! — iesaucās Filips, nosarkdams aiz dusmām un nicināšanas un pavadīdams savus vārdus ar tik lepnu žestu, ka jebkura sieviete, to redzēdama, viņu mīlētu un katra karaliene — dievinātu.
— Ak, tu notici, nē? Nu labi, tad paprasi, — turpināja mazais večuks zemā un niknā balsī, un viņa smaids bija bezgala cinisks, — nu tad papi asi monsicur Lozēnam, pavaicā monsicur Kuanjī un Vodrē.
— Klusējiet, klusējiet, tēv! — dobji iesaucās Filips. — Vai tā kā cs par šiem trim zaimiem nevaru dot jums trīs cirtienus, es, goda vārds, cirtīšu pats sev — tūdaļ uz vietas un bez žēlastības.
Tavernī atkāpās soli atpakaļ un, kā to būtu darījis Rišeljē, apgriezās riņķī uz papēža un, uzroci kratīdams, teica:
— Patiesi, muļķa kustonis, vairāk nekā! Šis zirgs ir ēzelis, šis ērglis ir zoss, šis gailis ir rāmīts. Esi gan tu mani iepriecinājis: es domāju, ka būšu ciltstēvs, būšu Kasandrs, bet nu redzu, ka esmu tikai Valērijs, ka esmu Adoniss, ka esmu Apollons. Ar labu nakti!
Un viņš vēlreiz apgriezās uz papēža.
Filips bija sadrūmis un apturēja veco puspagriezienā.
— Mans tēvs, — viņš teica, — tas viss taču nebija domāts nopietni? Nav iespējams, ka tik dižciltīgs muižnieks kā jūs atbalstītu tik neģēlīgas tenkas, ko iznēsā nevien sievietes, nevien karalienes, bet pašas monarhijas ienaidnieki.
— Ak, šis aitasgalva, viņš vēl šaubās! — iesaucās vecais Tavernī.
— Tātad jūs ar mani runājāt, kā būtu runājis Dieva priekšā?
— Patiesi tā.
— Kā Dieva priekšā, kuram jūs tuvojaties ar katru dienu?
Jaunais cilvēks bija uzsācis sarunu, ko viņš nupat ar tādu nicināšanu bija pārtraucis, tas bija mazs panākums, un barons pagriezās.
— Man liekas, dēls, — viņš teica, — ka es taču esmu mazliet aristokrāts un ka cs nemeloju — nekad.
Šis „nckad" gan izklausījās mazliet smieklīgi. Tomēr Filips nesmējās.