— Tātad, monsicur, — viņš tcica, — pēc jūsu domām karalienei ir bijuši mīļākie?
— It kā tas būtu kaut kas jauns!
— Tie, kurus jūs minējāt?
— Varbūt arī citi… ko cs zinu. Apvaicājaties galmā, pilsētā. Lai no visa tā, ko tur runā, nekā nezinātu, ir vajadzīgs pārbraukt no Amerikas.
— Bet kas to runā, monsicur, nekauņas, pamfletisti?
— Oho, jūs laikam mani uzskatāt par kādu reportieri?
— Nē; un tā, lūk, ir tā nelaime. Visa ļaunuma sakne ir tā, ka tādi ļaudis kā jūs atstāsta tālāk šos melus, kas kā kaitīgi izgarojumi dažreiz aptumšo skaisto sauli. Tieši jūs dižciltīgie esat tie, kas, izplatīdami šīs tenkas, dod viņām saturu un nozīmi. O, monsicur, pie visa, kas jums svēts, neatkārtojiet nekad vairs šādus vārdus!
— Es tomēr atkārtošu.
— Un kāpēc jūs to darāt! — iesaucās jaunais cilvēks, kāju piecirzdams.
— Tādēļ… — tcica vecais, krampjaini sažņaugdams dēla roku un raudzīdamies viņā ar velnišķīgu smaidu, — tādēļ, lai tev pierādītu, ka cs nebiju kļūdījies teikdams: Filip, karaliene atskatās, Filip, karaliene tevi meklē, Filip, karaliene tevis vēlas, Filip, steidzies, karaliene tevi gaida!
— Dieva dēļ, klusējiet, tēv! — iesaucās jaunais cilvēks, paslēpdams seju rokās, — jūs mani padarīsit traku.
— Patiesi, Filip, cs tevi nesaprotu, — atbildēja vecais, — vai tad mīlēt ir kāds grēks? Tas tikai liecina par mūsu karsto sirdi; vai šīs sievietes acīs, balsī un visā viņas gaitā nav jūtama tās karstā sirds? Viņa mīl, cs tev saku, viņa mīl! Bet tu esi filozofs, tu esi puritānis, kvēkers, īsts Amerikas cilvēks, tu viņu nemīli. Lai viņa atskatās, lai viņa gaida, bet tu apvaino viņu, nicini un atstum viņu. To, lūk, Filip, tev saka Zozcfs Tavernī.
Pie šiem vārdiem, kas tika izgrūsti ar rūgtu ironiju, mazais večuks, redzēdams to iespaidu, aizsteidzās kā kārdinātājs, kad tas pirmoreiz bija pamudinājis cilvēku grēkot pret savu radītāju.
Filips palika viens. Sirds viņam vai plīsa un galva griezās riņķī. Viņš pat neievēroja, ka bija palicis kā pienaglots, pusstundu uz vietas stāvam. Nemanīja, ka pat karaliene bija beigusi vizināties, ka viņa atgriezās, uz viņu paskatījās un viņam uzsauca:
— Jūs, cerams, būsit atpūties, Filip Tavernī? Nāciet, še nav neviena, kas tik lieliski prastu vizināt karalieni! Pavirzieties, kungi!
Filips devās pie viņas, apstulbis, apmulsis un apreibis.
Uzliekot roku uz kamanu atzveltnes roktura, viņš sarāvās, it kā būtu apdedzinājies: karaliene bija nevērīgi atmetusi atpakaļ galvu, un viņa pirksti bija picskārušics Marijas Antuanctcs matiem.
XI
SIFRĒNS
Pretēji visām galma paražām Ludviķis XVI un grāfs Artuā šoreiz noslēpumu bija paturējuši pie sevis.
Neviens nezināja, cikos ieradīsies Sifrēns.
Karalis bija nolicis pieņemšanu vakarā. Pulkstens septiņos viņš ienāca ar prinčiem un pārējiem ģimenes locekļiem.
Karaliene atnāca, vezdama pie rokas karalisko princesi, kurai bija vēl tikai septiņi gadi.
Kamēr galms sapulcējās, tai brīdī, kad katrs ieņēma savu vietu, grāfs Artuā piegāja pie karalienes un viņai pačukstēja:
— Mīļā māsīc, labi uzmanīgi paskatieties visapkārt!
— Es jau skatos, — viņa atbildēja.
— Un ko jūs redzat?
Karaliene pārlaida skatienu galminieku pūlim, papētīja, kur tas bija biezāks, pārmeklēja klajākās vietas un visur redzēja tikai draugus, starp kuriem bija arī Andrē ar savu brāli.
— Es redzu visur tikai patīkamas sejas, — viņa teica, — visur tikai draugus.
— Neskatieties uz to, kas mums ir, bet uz to, kā mums trūkst!
— Ā, pareizi! — iesaucās karaliene.
Grāfs Artuā sāka smieties.
— Vēl nav ieradies, — tcica karaliene. — Vai viņš vienmēr domā tā no manis bēgt?
— Nē, — atbildēja grāfs Artuā, — tikai šoreiz joks vēl nav beidzies. Mans brālis ir devies sagaidīt Sifrēnu pie pilsētas robežām.
— Bet tādā gadījumā, mīļo brālēn, cs nesaprotu, kāpēc jūs smejaties.
— Jūs nesaprotat, kāpēc cs smejos?
— Bez šaubām. Ja Provansas grāfs sagaida Sifrēnu pie ārpilsētas vārtiem, tad viņš ir gudrāks par mums visiem, jo viņš visu ļaužu priekšā to sastaps un apsveiks pirmais.
— Bet, mīļo māsīc, — smiedamies atbildēja grāfs Artuā, — jūs maz ko saprotat no mūsu diplomātijas. Provansas grāfs gaida Sifrēnu pie Fontencblo vārtiem, bet mēs esam norīkojuši kādu, kas to gaida jau pie Vilžuifē pasta stacijas.
— Vai patiesi?
— Un tā, lūk, — turpināja grāfs Artuā, — kamēr monsicur apnicis gaidīs pie vārtiem uz karaļa pavēli, Sifrēns, apmetis Parīzei līkumu, ieradīsies tieši Vcrsaļā, kur mēs viņu gaidām.
— Tas ir lieliski izdomāts!
— Tas ir lieliski izdomāts, un ar sevi esmu ļoti apmierināts. Nu, patīkamu spēli, māsīc!
Šai brīdī zālē atradās vismaz simts personu, kas piederēja pie visaugstākajām aprindām: tur bija monsicur Kondē, monsicur Pcntjērs, monsicur Tremī un karaliskās princeses.
Karalis ievēroja, ka grāfs Artuā smīdina karalieni, un, lai apliecinātu, ka arī viņš pieder pie šīs sazvērestības, viņš tiem nozīmīgi pameta ar acīm.
Vēsts par admirāļa Sifrēna ierašanos, kā mēs jau teicām, vēl nebija izplatījusies un tomēr kaut kāda nojauta jau lidinājās gaisā.
Visi juta, ka atklāsies kāds noslēpums, kāda jauna, gluži negaidīta lieta. Nevaldāma ziņkāre pārņēma visus šos ļaudis, kas katram vismazākajam sīkumam piešķīra ārkārtīgu nozīmi, piemēram, vai karalis ir nosodoši saraucis pieri, vai pavēris lūpas, lai pasmaidītu.
Karalis, kas parasti spēlēja uz sešlivru gabaliem, lai piespiestu ari prinčus un augstmaņus turēties mērenības robežās, šoreiz bija izbēris uz galda visu zeltu, cik vien tam bija kabatās.
Karaliene, likās, bija pilnīgi icjutusics savā lomā un, lai novērstu pārējo uzmanību, viņa gudri tēloja pilnīgu nodošanos spēlei.
Filips, kas arī bija uzaicināts piedalīties spēlē un sēdēja pretī savai māsai, pārsteigts no šīs negaidītās labvēlības, kuras saulē viņš tagad sildījās, ar visu savu būtni uztvēra šos jaunos iespaidus.
Atkal un atkal tam nāca atmiņā viņa tēva vārdi un viņš sev jautāja, vai patiesi šis vecais galminieks, kas bija pieredzējis trīs vai četru favorīšu valdīšanu, vislabāk nepazīst šo laiku un tā tikumus.
Viņš sev jautāja, vai patiesi puritānisms, kas izaug no reliģiozas dievināšanas, nav vissmieklīgākais, ko viņš pārvedis no Amerikas.
Vai šī skaistā, jūsmīgā karaliene, kas tik draudzīgi izturējās pret viņu, patiesībā nebija tikai bīstama koķete, kas vēlējās pievienot savu piedzīvojumu virknei kādu jaunu kaislību, līdzīgi tam, kā kukaiņu vācējs pievieno savai kolekcijai kādu jaunu insektu vai tauriņu, nedomādams par to, ko pārcieš nabaga dzīvnieks, kad adata caurdur viņa sirdi.
Un tomēr karaliene nebija vulgāra sieviete un viņas raksturā nebija neviena rupja vilciena. Viņas skatiens vienmēr kaut ko nozīmēja, un nekad viņa neveltīja šo skatienu, neapsvērusi tā sekas.
— Kuanjī, Vodrē, — murmināja Filips, — būtu mīlējuši šo sievieti un tikuši mīlēti! Ak, Dievs, kāpēc, kāpēc šie meli ir tik briesmīgi! Kāpēc neviens gaismas stariņš neiespīd tajā tumšajā bezdibenī, ko saucam par sievietes sirdi, it sevišķi vēl, ja tā ir kādas karalienes sirds!