Un kad Filips bija pietiekami ilgi apsvēris šos abus vārdus, viņš palūkojās, kur otrā galda galā sēdēja abi šie v r ieši, kurus nejaušs gadījums bija nosēdinājis vienu otram līdzās, viņu acis bija vērstas pavisam kur citur, bet nc uz karalieni, un viņi iztu» "jāc pret to pavisam vienaldzīgi, pat aizmāršīgi.
Un Filips sev teica, ka nav iespējams, ka šie divi vīrieši būtu mīlējuši karalienei un varētu būt tik mierīgi, ka viņi būtu tikuši mīlēti un varētu būt tik aizmāršīgi! O, ja karaliene viņu mīlētu, viņš aiz laimes zaudētu prātu; un ja viņa pēc tam to aizmirstu, viņš aiz izmisuma nogalinātos.
No Kuanjī un Vodrē Filipa skatiens pievērsās Marijai Antuanctei.
Un dziļās domās nogrimis, viņš meklēja šajā cēlajā pierē, šajā valdonīgajā mutē un majestātiskajā skatienā; viņš meklēja visā šīs sievietes daiļumā karalienes noslēpuma izskaidrojumu.
„Nē, meli! Tikai meli! Meli bija visas šīs neskaidrās baumas, kuras sāka ceļot tautā un kurām vienīgi galminieku naids un intrigas deva kaut kādu saturu."
Filips vēl arvien kavējās savās pārdomās, kad Gvardu zāles pulkstenis nosita trīs ceturkšņus uz septiņiem. Tai pašā acumirklī no āra atskanēja liels troksnis.
Pirmajā zālē atskanēja steidzīgu soļu dimdoņa. Musketu laides klaudzēja, atsizdamās pret parketu. Pa puspavērtajām durvīm ielauzās skaļu balsu čala un vērsa uz sevi karaļa uzmanību, kas atmeta galvu atpakaļ, lai labāk sadzirdētu. Tad viņš pamāja karalienei.
Viņa saprata karaļa mājienu un tūdaļ pārtrauca spēli.
Katrs spēlētājs savāca savu naudu un gaidīja, ko darīs karaliene, lai tad rīkotos atbilstoši etiķetes prasībām.
Karaliene devās uz lielo pieņemšanas zāli.
Karalis bija devies turp jau pirms viņas.
Flotes ministra monsicur Kastrī adjutants piegāja pie karaļa un viņam kaut ko iečukstēja ausī.
— Labi, — noteica karalis, — ejiet!
Tad, pagriezies pret karalieni, piebilda:
— Viss iet ļoti labi.
Visi jautājoši saskatījās, jo šie vārdi lika šim greznajam pūlim padomāt.
Pēkšņi zālē ienāca maršals Kastrī un skaļā balsī jautāja:
— Vai Viņa Majestāte vēlas pieņemt monsicur Sifrēnu, kas ieradies no Tulonas?
Pie šī vārda, kas tika izrunāts lepnā un uzvaras gaviļu pilnā balsī, zālē izcēlās neaprakstāma kņada.
— Jā gan, monsicur, — atbildēja karalis. — Turklāt vēl ar lielāko prieku.
Monsicur Kastrī izgāja.
Pirmajā brīdī viss pūlis gribēja traukties uz durvīm, pa kurām bija izgājis monsicur Kastrī.
Lai izskaidrotu šīs franču simpātijas pret monsicur Sifrēnu, lai parādītu, kāpēc galmā bija pret viņu tik liela interese, ka pat karalis, karaliene un karaliskie prinči sacentās savā starpā, lai pirmie viņu apsveiktu, lai to visu noskaidrotu, pietiks ar nedaudziem vārdiem. Sifrēna vārds pieder Francijas vēsturei tāpat kā Tirēna, Katinā un Žana Bārta vārdi.
Kopš pēdējā kara ar angļiem, vai, pareizāk sakot, kopš pēdējām cīņām, kas notika pirms miera noslēgšanas, monsicur admirālis Sifrēns bija izcīnījis septiņas lielas jūras kaujas bez zaudējumiem Viņš bija ieņēmis Trinkomali un Gvadeloru, nostiprinājis franču varu, iztīrījis jūras un nabobam Haidaram Alī licis saprast, ka Francija ir varenākā valsts visā Eiropā. Atrazdamies savā augstajā admirāļa postenī, šis cilvēks sevī laimīgi apvienoja apzinīga un veikla diplomāta lietpratību, kareivja drosmi un taktiku un gudra pavadoņa tālredzību. Pārdrošs, nepagurstošs un bezgala godkārīgs, tiklīdz bija runa par franču karoga godu, viņš tā nokausēja angļus uz jūras un sauszemes, ka Šie plēsīgie jūras vilki nekad neuzdrošinājās izmantot kādu uzvaru savā labā, vai pamēģināt uzbrukt Sifrēnam, kad lauva rādīja savus zobus.
Bet pēc kaujas, kurā tas ar īstu matroža bezrūpību bija spēlējies ar savu dzīvību, viņš atkal bija cilvēcīgs, mīļš un līdzjūtīgs; tas bija īsta
— Piekrītu, piekrītu! — iesaucās karalis, — un jau iepriekš apsolu savu protekciju katram vainīgajam, kas šādā veidā būs pratis atriebt Francijas karogu un tās karaļa godu. Jums, monsicur admirāli, vajadzēja stādīt man priekšā šo virsnieku.
— Viņš ir še, — atbildēja Sifrēns, — un, ja Jūsu Majestāte atļauj…
Monsicur Sifrēns pagriezās.
— Nāciet šurp, monsicur Sārnī, — viņš teica.
Karaliene nodrebēja. Šis vārds viņai atgādināja kādu nolikumu, kas vēl bija pārāk svaigs, lai jau būtu izgaisis no atmiņas.
Kāds jauns virsnieks nošķīrās no Sifrēna pavadoņu pulciņa un tuvojās karalim.
Karaliene, kuru bija aizgrābis stāsts par viņa varoņdarbu, pirmajā brīdī bija it kā gribējusi steigties pretī jaunajam cilvēkam.
Bet, izdzirdusi viņa vārdu, un redzēdama sejā jūrnieku, ko Sifrēns pieveda karalim, viņa nobālusi palika stāvot un kaut ko pie sevis murmināja.
Arī Tavernī jaunkundze nobāla un satraukta pavērās karalienē.
Kas attiecas uz monsicur Šarnī, tad viņš neko neredzēja un nedzirdēja, un viņa sejā bija lasāma visdziļākā godeienība, kad tas noliecās, lai noskūpstītu roku karalim. Tad viņš kautri un pazemīgi, greizsirdīgo galminieku skatienu pavadīts, atgriezās virsnieku pulciņā, kas, laimes vēlēdami, to gandrīz vai nospieda savos apkampienos.
Iestājās kluss, jūsmas pilns brīdis, kad varēja redzēt karali starojošu priekā, karalieni smaidot un apmulsušu, bet monsicur Šarnī stāvēja acis nolaidis un Filips, kuram karalienes apmulsums nebija palicis nepamanīts, mocījās neziņā.
— Nu, tagad nāciet, monsicur Sifrēn, — teica karalis, — nāciet papļāpāsim; es mirstu aiz nepacietības dzirdēt jūsu stāstu un pierādīt jums, cik daudz es par jums esmu domājis.
— Sirc, tik daudz labvēlības…
— O, jūs redzēsit, ar kādu rūpību esmu centies paredzēt un noteikt katru jūsu ekspedīcijas ceļa posmu, nāciet!
Tad, pagājis dažus soļus ar Sifrēnu pie rokas, viņš pēkšņi pagriezās pret karalieni.
— Madamc, — viņš tcica, — kā jūs jau zināt, cs gribu būvēt kaujas kuģi ar simts lielgabaliem, tikai,.kas attiecas uz tā nosaukumu, cs savas domas esmu mainījis. Tai vietā, lai nosauktu to, kā mēs bijām domājuši, mēs viņu nosauksim…
Un karaliene, kas jau bija atģidusics, uzminēdama karaļa domas, nobeidza viņa teikumu:
— Jā, jā, mēs to sauksim „Sifrēns" un mēs ar monsicur Sifrēnu stāvēsim tam kūmās.
Prieka un sajūsmas kliedzieni, kas līdz šim vēl bija tikuši apvaldīti, izlauzās brāzmainā: „Lai dzīvo karalis! Lai dzīvo karaliene!"
— Un lai dzīvo „Sifrēns"! — labvēlīgi piebilda karalis, jo karaļa klātbūtnē neviens nevarēja saukt: „Lai dzīvo monsicur Sifrēns!" Bet lielākie etiķetes pedanti varēja saukt: „Lai dzīvo Viņa Majestātes kuģis!"
— Lai dzīvo „Sifrēns"! — vēlreiz sajūsmā atkārtoja klātesošie. Karalis ar rokas mājienu pateicās, ka galms tik labi sapratis viņa
domas, un aizveda admirāli uz savu kabinetu.
XII
MONSIEUR ŠARNĪ
Tiklīdz karalis bija aizgājis, tūdaļ visi prinči un princeses, cik to bija zālē, sapulcējās ap karalieni.
Uz Sifrēna mājienu, ar ko tas savas māsasdēlam bija pavēlējis viņu uzgaidīt, jaunais cilvēks, padevīgi palocījies, bija palicis stāvot virsnieku grupā, kur mēs to redzējām.